“Trīs varas, divas sievietes, viena izvēle,” vēsta jaunās, Viestura Kairiša režisētās spēlfilmas “Pilsēta pie upes” plakāts. Uz filmas, kas lielākoties noris latgaliski, pirmizrādi liepājnieki ieradās kuplā pulkā. Pirms seansa apmeklētājiem bija iespēja tikties ar režisoru V. Kairišu, producentu Gunti Trekteri, tērpu mākslinieci Ievu Jurjāni un galvenās lomas atveidotāju Dāvi Suharevski.

Sākotnēji filmas radošā komanda bažījusies, vai liepājnieki maz nākšot uz filmu latgaliski, bet, redzot pilno zāli, viņus pārņēmis atvieglojums. “Ja nebūtu subtitru, vietām patiešām būtu grūti saprast,” apstiprina kāda no kino apmeklētājām. Režisors ir pārliecināts, ka filma jāredz katram, un vērš uzmanību uz to, ka nosaukums “Pilsēta pie upes” (latgaliski “Piļsāta pi upis”) jāuztver simboliski, kā metafora. “Tā var būt jebkura pilsēta – arī Liepāja, Rīga un Ņujorka,” saka V. Kairišs.

Filma stāsta par Otrā pasaules kara periodu, tāpat kā vēl nesen uzņemtā filma “Melānijas hronika”, ko režisējis V. Kairišs. “Galvenā doma bija: ja reiz es taisu vēl reizi par to pašu laiku, tad tam jābūt kam radikāli atšķirīgam. Mākslā atkārtoties nekādā gadījumā nedrīkst. Runāt par šo laika posmu un notikumiem joprojām ir ļoti būtiski, it īpaši tagad, kad labklājība un labturība ir iemidzinājusi mūsdienu cilvēkus. Valsts neatkarība šķiet kā tāda pašsaprotama lieta. Filma atgādinās, ka tas nav dotums, bet gan smagu izvēļu rezultāts,” ir pārliecināts režisors. Tapšanas process neesot bijis no vieglākajiem, kopā aizritējuši pieci gadi. “Filmas netop ātri un viegli, bet, ja vēlas izveidot kaut ko patiesi lielu un labu, ir jārēķinās ar grūtībām. Turklāt darbs ar Viesturu nemaz nevar būt viegls, to pa šiem 20 gadiem mēs esam sapratuši,” smejas G. Trekteris. “”Pilsēta pie upes” ir viena no dārgākajām Latviešu filmām. Tās budžets ir aptuveni pusotrs miljons eiro,” piebilst producents.

Filmas epicentrā ir Ansis – kalsnējs vīrietis ar pavisam nevainīgu profesiju – daiļkrāsotājs. Viņš ir pieprasīts pie visām varām, kas nomainās īsā laika posmā pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Galvenais pienākums – vienkārši pārkrāsot šiltītes jaunai varai atbilstošās krāsās, kā arī atjaunot pārsaukto ielu nosaukumus, apkalpojot visus šos režīmus. “Svarīgākais, ko Anša tēls atklāj, – kā izdzīvot, nepārdodot dvēseli, saglabājot savu garīgo centru un personību. Es savā dzīvē varētu uz ko tādu tikai tiekties,” saka V. Kairišs. Ansis atrodas ne tikai varu maiņas vidū, bet arī starp divām sievietēm. Stāstu caurauž latgaļu humors, kas traģiskās filmas beigas padara vēl spilgtākas.

Galveno varoni atveido Dāvis Suharevskis. Puisis nāk no Bikavas. Tas ir ciems Gaigalavas pagastā, Rēzeknes novadā. Iepriekš ar aktierspēli saskāries tikai improvizācijas teātrī, ikdienā studē ķīmiju un darbojas kosmētikas uzņēmumā “Madara Cosmetics”. Radošā komanda smejas, ka uz Liepāju braukuši, lai Dāvis šorīt pirmo reizi dzīvē varētu apskatīt atklātu jūru. “Tā ir taisnība, Baltijas jūras krastā stāvējis nebiju. Daudzas citas jūras gan esmu redzējis,” smej galvenās lomas atveidotājs.

D.Suharevska skatuves partneri ir lieliskie latviešu aktieri Agnese Cīrule un Gundars Āboliņš, arī leģendārais lietuviešu aktieris Jozs Budraitis, kā arī čehu aktrise Brigita Cmuntova. Scenārijs tapis pēc Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāna motīviem.