Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 16. decembris

+0°C
Vējš: A 6.0 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Alvīne

Krūte – mežābolītis pazarē  (8)

Atslēgvārdi bārta

Tavā un manējā novadā

Krūte ir kā sūri saldens ābolītis, ieaudzis aizlaista ceļa malas nātrēs. Kādreiz audzis augļudārzā, bet nu pamazām kļūst par meženi. Tā ir vieta starp "reiz bija" un "nekā vairs nav". Jo vēl jau ir. Trausls līdzsvars starp šiem abiem. Krūte ir viena no tādām vietām Latvijas laukos, kas pamazām pārvēršas.

"Klusums un tukšība. Krūtē jau it nekā vairs nav, tik vien kā baznīca," saka vecā muižas ceļa gatvē sastaptais krūtenieks Alfrēds Šmiukšis, atbildot uz redakcijas jautājumu, ko šajā vietā atrast un apskatīt. Bet arī baznīcas tornis sacensībā ar koku galotnēm sāk pamazām piekāpties, ļaujot tām sevi pāraugt. Nezinātājs tā nemaz uzreiz neieraudzīs.

Bet baznīcēni vēl te sanākot. "Nu, tā jau, protams, nav, kā agrākos laikos bija! Tad te slita stāvēja, kur zirgus piesiet, nāca cilvēki no Gramzdas, no Purmsātiem un Kalētiem – no visām pasaules malām. Pilla baznīca. Tagad jau ziemā dievvārdus turpat ģērbtuvē notur, jo visu baznīcu jau nevar piekurināt tik piecu vai sešu cilvēku dēļ," stāsta Alfrēds.

Kājas līdz baznīcai vairs nenes

Agrāk, kad vēl kājas klausījušas, Krūtes baznīcu kurinājusi Jete Daize, kurai tagad jau 84 gadi. Bet viņas vīrs tur bijis par zvaniķi. Tagad Jete no savu Kalēju loga var vien noskatīties uz baznīcas vārtiem un ļaudīm, kas staigā iekšā un ārā. Arī "Kurzemes Vārda" auto esot jau uzreiz pamanījusi, vēl nodomājusi, ka būs kādi ekskursanti atbraukuši – tādi palaikam te gadoties. Bet tagad vairs nekā nezinot, kas baznīcā notiek, kājas tik tālu vairs nenes. Tā abi ar vīru dzīvojot pa savu mājiņu. "Un neiešu nekur, līdz mani novedīs uz kapiem!" viņa piebilst. "Vīram labāk patīk gulēt, ko tad ar' vairs sadarīsi, bet man gan ne, man patīk sēdēt te pie loga un skatīties, kas ārā notiek, kas iet un brauc, tad es redzu, kā tā dzīve te notiek." Katru dienu mājiņai garām lielās kravas mašīnas mēro ceļu uz Krūtes grantskarjeru un atpakaļ. Tad gan sausā laikā brīžam esot tā, ka nekā nevar redzēt – viss putekļos.

"Vecie nevar vairs, bet jauno nav, kas līdzētu, un tā mēs te dzīvojam, kā tādi veci krami. Tepat vēl netālu arī viena sieva dzīvo, pāri astoņdesmit gadiem, viena pate," stāsta Jete. Žurnālistu pēkšņo un iepriekš nepieteikto ierašanos savā sētā viņa uzņem ar atbruņojošu vieglumu un uzticību.

"Uz priekšu lai Dievs gādā"

Visu mūžu gan akurāt te neesot nodzīvots – Jete dzimusi Nīcā, bet Ulmaņlaikos viņas ģimene atnākusi uz šejieni. Krūtes skolā Jete mācījusies četrus gadus, pēc tam gājusi skolā Kalētos. No skolas ēkas tagad vairs pat pamati neesot palikuši. Šajā mājiņā Daižu ģimene ienākusi pēc kara. "Mājiņa bija jau sagruvuse, bet vīrs sataisīja, un tā mēs te palikām dzīvot."

Kolhoza laikā Jete Daize strādājusi lauku brigādē. "Es darīju visus darbus, kas tik bija laukos jādara – raku mēslus, vācu sienu, rāvu bietes. Jāstrādā bija grūti, no rīta līdz vakaram, tad jau tā nebija kā tagad, sak, ja man negribas, tad es nedaru."

Bet vislabāk Krūtē bijis tajos laikos, kad Latvijā pie varas bija Kārlis Ulmanis, uzskata Jete Daize. "Tad viņš skolas laukos attaisīja un visu ko šeptēja. Un viens pats ar visu tika galā. Bet tagad jau nav vairs neviena, kas to uzņemas, nav vairs mums tik uzņēmīgu cilvēku."

Pensija ir nopelnīta un paēsts, paldies Dievam, ir, Jete atbild, vaicāta, kā tagad ar iztikšanu. Nevarot sūdzēties. Tik nespējot vairs darbus apdarīt, puķes sētā apaugot nezālēm – kājas sāp un spēka nav.

"Tikai netaisiet mūs nemirstīgus!" Jete ar smaidu iemet starpā, kad fotogrāfs mazajā virtuvītē ar malkas plīti un ūdens spaiņu rindu meklē kadru. Avīzes gan Jete pati vairs nepasūtinot, jo nav vairs to acu. Tik noskatoties, ka pastniece ar mašīnīti katru dienu pa ceļu nobrauc. Un tad jau viņa vai kāds kaimiņš ienākšot un izstāstīšot, kas tur par Krūti rakstīts.

Malku Daižiem pievedot radinieku dēli, kas turpat netālu dzīvo. "Kad vecais vēl varēja, tad sazāgāja un saskaldīja. Šajā ziemā vēl pietiks. Bet uz priekšu lai Dievs gādā."

Ostnieku Robertam bija taisnība

"Kādreiz jau dikti apdzīvota šī vieta bija," aizdomājas Alfrēds. "Bet cik tad tagad te to nameļu palicis? Uz pirkstiem var saskaitīt. Viņdien paskaitīju, ka kādas deviņas vai desmit mājas te, gar ceļa malu, nojauktas un sabrukušas." Nekāda liela rosība ar zemes un māju tirgošanu te arī neesot nomanāma.

Bet kādreiz Krūte bijis pagasts pats par sevi. Tikai pēc kara to apvienoja ar Bārtu.

Vietu, kas kādreiz bijusi Krūtes centrs, aizvien vēl sauc par veco Krūtes muižu, kaut arī no tās tik pudiments vien ir palicis. Tās vietā uzcēla kolhoza klēti, bet tā arī jau sabrukusi. Blakus, bijušajā mācītājmuižā, kur tagad saimnieko Aivis Skroderis, viens no jaunākajiem krūteniekiem, kā apgalvo Alfrēds, kolhoza laikā bijis klubs.

"Kādreiz tur lejā, upmalā, tur, kur pa kreisi roki noiet celīns lejā, bija pienotava, to arī jau sen nolikvidēja," turpina Alfrēds. Pēc tam kādu laiku tur bijis veikals, pēc tam kāds vietējais māju privatizējis, tagad tur viens krūtenieks dzīvojot.

Senāk Krūtē esot dzīvojis tāds Ostnieku Roberts, telefona centrālē strādājis. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem, kad saimnieciskā rosība te situsi visai augstu vilni, viņš esot teicis: "Jums te, Krūtē, nekas nepaliks, tik baznīca vien!" – "Un, re, kā viņam izrādījusies taisnība!" izsaucas Alfrēds.

"Ko es vairs vecumdienās iešu laimi meklēt," Alfrēds smiedamies met ar roku, kad "Kurzemes Vārds" vaicā, kālab tad viņš te palicis uz dzīvi. "Biju kādreiz aizgājis uz Grobiņu, uz Imanta Sudmaļa kolhozu, tur kādus pāris gadus nostrādāju, bet nepatika man, atnācu atpakaļ. Dzimtā vieta velk atpakaļ." Savas dzimtas mājas gan Alfrēdam vairs neesot, arī lopiņus neturot. Uz pilsētu pārcelties nekad nav gribējies? "Nē-ē!" atbilde ir pārliecinoša.

Būs jaudīgākā rūpnīca Baltijā

Kad sastopam Alfrēdu Šmiukši, viņš ir ceļā uz darbu apmēram četrus kilometrus attālajā Krūtes grantskarjerā, kur strādā par sargu. Darbavieta labi zināma, jau 60.gados, kad 4.ceļu daļa tur ieguvusi granti, viņš strādājis tur par buldozeristu.

Taču, iespējams, jau oktobrī blakus Krūtes karjeriem darbu sāks Baltijā modernākā un jaudīgākā stacionārā grants pārstrādes rūpnīca, informē uzņēmuma "CTB Karjeri" valdes loceklis Alvils Pomerancis. Pašlaik norit tās celtniecība. "Šeit iegūto granti uzreiz šķiros, mazgās, drupinās – lai varam iegūt augstvērtīgāku izejmateriālu betona un asfalta ražošanai," viņš skaidro. Uzņēmumam "CTB Karjeri" pieder 22 hektāri karjeru teritorijas, kur tiek iegūta grants, bet zemi rūpnīcas ierīkošanai turpat blakus uzņēmums nomā no pašvaldības. Pati rūpnīca aizņems trīs hektārus, vēl pusotra hektāra paredzēts gatavās produkcijas glabāšanas laukumam.

Citur Liepājas rajonā šādas rūpnīcas nav, apgalvo Alvils Pomerancis. Līdzīgi strādājot uzņēmums "UPB" Gramzdas karjeros un "Aizputes ceļinieks" pie Dubeņiem, taču to jaudas esot daudz mazākas.

Krūtes karjeri Bārtas pagastā aizņem 169 hektārus lielu platību, tomēr tie nav Liepājas rajonā lielākie, "Kurzemes Vārdam" pastāsta pašvaldības pārstāvis Jānis Gūža. Grants ieguve šajā vietā sākta jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad zemnieki tur ņēmuši granti ceļu būvēšanai. Pašlaik aplēstais derīgā izrakteņa atlikums tur esot apmēram astoņi miljoni kubikmetru. "Tas ir daudz," saka J.Gūža. "Gramzdā šis atlikums ir apmēram pieci miljoni."

Starp citu, savulaik, kad padomju armija būvēja Bārtas purvainajos mežos raķešu bāzes, no Krūtes karjeriem tur esot savests ap miljons kubikmetru grants.

Bez uzņēmuma "CTB Karjers" Krūtes karjeru apsaimnieko arī valsts akciju sabiedrības "Latvijas Autoceļu uzturētājs" Liepājas ceļu rajons, kurš tur ierīkojis arī grants drupinātavu, un uzņēmējs Pērs Vinge.

Šajos uzņēmumos darba vietas ir arī krūteniekiem un citiem Bārtas pagasta iedzīvotājiem. Tiesa, jaunā rūpnīca jaunas darba vietas nenodrošinās, jo tā būs maksimāli automatizēta.

Mācās un strādā citur

"Ir jau ir Krūtē arī jaunāki cilvēki, tik cita lieta, ka bērni devušies mācīties tālāk, tāpēc nav ikdienā turpat satiekami," saka Bārtas Pagasta padomes priekšsēdētāja Anna Sermoliņa. Daudzi iedzīvotāji arī strādā ārpus pagasta robežām. Bārtas pagastā nav ražotņu, kas nodrošinātu vietējos ar darba vietām. Pavisam Krūtē deklarēti ap 60 iedzīvotāju. Strādājot apmēram sešas zemnieku saimniecības, kas pienu un graudus ražo ne tikai savām vajadzībām, bet arī pārdošanai.

Veikala Krūtē vairs neesot jau ilgus gadus. Maizi un citus nepieciešamākos produktus pieved autoveikals. No lielākiem centriem šī vieta atrodas vienlīdz attālu kā no pagasta centra Bārtas, tā no kaimiņpagasta centra Kalētiem – apmēram kilometrus divpadsmit.

Sabiedriskais transports cauri Krūtei nekursē, tuvākā pietura ir Mazkalētos. Taču ik dienas cauri šai vietai brauc pagasta skolēnu autobuss, ko izmanto arī pieaugušie krūtenieki.

"Nomales jau ir tādas, kādas tās ir, situācija lauksaimniecībā ir tāda, kāda tā ir, taču tā nav, ka Krūtē nebūtu nekā," piebilst Anna Sermoliņa.

 Uzziņai

 Lielākās apdzīvotās vietas Bārtas pagastā – Bārta, Ķīburi, Krūte.
Pavisam pagastā ir 738 iedzīvotāji.
Pirmās Latvijas Republikas laikā Bārtas pagastā darbojās ūdensdzirnavas uz Vārtājas upes, vēja dzirnavas, 10 pārtikas preču veikali, pasta un telegrāfa kantoris, 11 dažādas biedrības un sabiedrības. Bija aktīva pašdarbība.
Otrā pasaules kara laikā pa Bārtas upi gāja "Kurzemes katla" frontes līnija, kas sadalīja pagastu divās daļās, liekot daudziem bārtiniekiem ar savām ģimenēm doties bēgļu gaitās.
Padomju gados Bārtas pagasta teritorijā izveidoja 3 kolhozus: "Varavīksni", "Brīvo soli" un "Vētru", kas vēlāk tika apvienoti kolhozā "Bārta".
Krūtes evaņģēliski luteriskā baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā celta 17.gadsimtā, manierisma stilā. Baznīcā no 17.gadsimta ir saglabājusies kancele, altāris un altārglezna.
– Nosaukums Krūte cēlies no vācu Kruthen.

Dina Belta,
"Kurzemes Vārds"

Grants ieguve Krūtes karjerā sākta jau pirmās brīvvalsts laikā.

Kāda būs Krūte, kad laiks paņems sev visas vecās viensētas?

Jete Daize: "Pilsētā dzīvo pa pilsētas modei. Mums, lauciniekiem, ir citādāks raksturs, citādāka darīšana un domāšana."

Alfrēds Šmiukše, iedzimts krūtenieks, pa veco muižas gatvi dodas uz darbu. Uz pilsētu pārcelties viņš nekad neesot gribējis.

Ābeles un akmens mūri liecina, ka kādreiz te bijusi liela saimniecība.

 

Bijušās mācītājmuižas logs vēl glabā vēstures rakstus. Zem logiem zied zili cigoriņi un dzeltenas veclaiku ģeorģīnes.

  • Komentāri (8)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!