Negribētu piekrist šim nodeldētajam teicienam. Gluži otrādi – šķiet, tieši cerība ir galvenais pozitīvais dzinējspēks pasaulē, protams, tāpat kā vēl ticība un mīlestība.

Galu galā – ja cilvēki nelolotu cerības, vai gan viņi vispār uzsāktu ko jaunu? Vai spētu tikt galā ar ķibelēm tagadnē, lai arī cik dižas tās būtu, ja necerētu uz izdošanos nākotnē? Bet, ja zaudētas cerības, tad taču vispār nekam vairs nav jēgas.

Vai mūsu senči, kas pagājušā gadsimta sākumā izkaroja mūsu valsts neatkarību, cīnoties pret milzu pārspēku, rijot dubļus tranšejās, lejot sviedrus un asinis, ir pelnījuši, ka mēs tagad otrreiz neatkarību atguvušajā Latvijā nokaujam viņu toreiz lolotās cerības?

17. augusta “Kurzemes Vārdā” lasiet Sarmītes Pelcmanes skatienu par cerības nozīmi.