Nevarētu teikt, ka es negaidītu “Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu” un “Eirovīzijas” nacionālo atlasi, jo tie tomēr ir divi no vērienīgākajiem mūzikas sarīkojumiem Latvijā, kuros ir iespēja redzēt gan jau atzītu mūziķu pēdējos veikumus, gan pavisam jaunas sejas.

Bet nevaru teikt, ka jūsmoju par šiem sarīkojumiem, un, ja vien darba pienākums nesauktu, nedotos uz to norises vietām un neskatītos televīzijā. Jo gadu pēc gada šie pasākumi ar kaut ko man sagādā vilšanos. Šoreiz nebija izņēmums.

“Es pie televizora aizmigu.” “Man palika garlaicīgi, un, kad pa skatuvi sāka ampelēties tie ārzemnieki, izslēdzu televizoru.” “Zālē visu apbalvošanas ceremoniju bija ļoti mokoši noskatīties.” “Man viss bija līdz brošai, un, kad beidza dziedāt “Labvēlīgais tips”, pasākumu vairs neskatījos”. Šādas frāzes dzirdēju no cilvēkiem, ar kuriem pārrunāju pēdējo “Gada balvas” ceremoniju.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. marta numurā.