Kad mācījos augstskolā Rīgā, vienmēr, braucot mājās, pametu acis Latvijas televīzijas ēkas virzienā un sapņoju, ka varētu tur kādreiz strādāt. Un dzīvot lielpilsētā ar tai piederīgo ritmu un ieradumiem. Tomēr tagad, pēc desmit gadiem, es ne par kādu naudu nemainītu savu mazpilsētas pīļu dīķa sajūtu pret iespēju iejukt pūlī un pazust tajā. Vēl joprojām esmu to emociju varā, kas pārņēma atvaļinājuma laikā, kad pat izraušanās uz piecpadsmit minūšu brauciena attālumā esošo Liepāju bija notikums.

Pēc galvas izvēdināšanas no ikdienas darba pienākumiem, veltot sevi tikai mājas tīrīšanai, ziemas krājumu gatavošanai, bērnu audzināšanai un savām zemeņu dobēm laukos, uz pilsētu devāmies ar smaidu sejā un plāniem, ko visas dienas laikā sadarīt.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 4. oktobra numurā.

 #kvards-20121003-02#