Lai gan uz ričuka nebiju kāpusi kopš vasaras sākuma, uzzinot par Eiropas Mobilitātes nedēļas pasākuma “Diena bez auto” velobraucienu, arī manī dzima vēlme paust savu atbalstu tam, lai gaiss tiktu piesārņots mazāk un cilvēki dzīvotu veselīgāk.

Tā nu piektdienas vakarā devos pie brālēna, lai aizlienētu braucamo un sestdien pusdivpadsmitos jau stāvēju Rožu ielā 6.

Aizdomājoties par krietno ceļa gabalu, ko nāksies veikt, sāku nožēlot, ka šai sportiskajai aktivitātei gada siltajos mēnešos biju pievērsusi nepelnīti maz uzmanības. Zinot, ka muskuļu sāpes garantētas, mierinu sevi ar domu, ka tādējādi nākamgad rīkošos gudrāk – meklēšu kādu domubiedru un profilaksei pa veloceliņu ķieģelīšiem mīšos vismaz divas reizes nedēļā. Apņēmības pilna šogad paciest visas fiziskās pašsajūtas nebūšanas, zvanu brālēnam un pēc apmēram stundu ilgas pagraba atslēgu izmisīgas meklēšanas (velosipēds vietas ekonomijas apsvērumu dēļ tiek glabāts pagrabā) tieku pie sudrabota divriteņa. Sestdienas rītā, dzerot tēju, pa virtuves logu paveras ne pārāk sirdi priecējoša aina – līst lietus. Sāku jau prātot, cik jauki izskatīšos ar izmirkušiem matiem, bet tad mani pārņem atvieglojums – pēc desmit minūtēm caur mākoņu gubām sāk spīdēt saule, lietus mitējies. Vismaz pagaidām.

Agneses Pakules rakstu varat izlasīt šodienas “Kurzemes Vārda” numurā, rubrikā “Pašas redzēts un piedzīvots”.