Pēc kāds garas darbadienas vakarā sēžu pilsētas centrā uz soliņa un gaidu sabiedrisko transportu. Pēkšņi dzirdu, ka kaut kur netālu skan necenzēts reps. Mūzika tuvojas un kļūst aizvien skaļāka. Basi ir tik spēcīgi, ka šķiet – sols, uz kura sēžu, nodreb. Visbeidzot aiz stūra parādās trokšņa avots – iespaidīga izmēra bezvadu skaļrunis, kuru aiz roktura pa ielu kā čemodānu velk pusaudzis. Kad viņš ar savu dārdošo tumbu tuvojas man, aizsedzu ausis ar plaukstām. Man pašai patīk mūziku klausīties skaļi, taču šis jau ir par traku.

Plašāk žurnālistes Ilzes Ozoliņas viedokli lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19.jūnija numurā.

#kvards-20190619-02#