Viņdien uz jūru peldēties devāmies tā pavēlāk. Kaut arī pulkstenis rādīja jau vienpadsmito vakara stundu, jūrmala bija ļaužu pilna. Cilvēki peldējās, spēlēja bumbu, ģimenes ar bērniem izklaidējās, seniori pastaigājās.

Bet daži vienkārši stāvēja jūras krastā un baudīja brīnišķīgo dabasskatu.

Tikko saule, kautrīgi nosarkusi, aši paslēpās rāmi pelēkās jūras vēsajos palagos, tā no visām pusēm saskrēja mākoņpuikas. Sākumā mazi un draiski, bet vienlaikus arī neatlaidīgi, tie ar katru mirkli auga varenībā, līdz pārņēma visu debesjumu. Tikmēr pamalē virs jūras jau plaiksnīja zibeņi. Un tad tas bija klāt – tik ilgi gaidītais lietus! Tas neminstinājās un žēlīgi nerasināja, bet nāca ar varenām šaltīm, vienā mirklī aizskalojot pēdējo nedēļu karstuma nomocīto cilvēku un dabas vītumu. Pat jūra neslēpa sajūsmu, tās rāmā virsma savirpuļoja un tiecās pretī debesu sūtnim. Skaisti!

Sarmītes Pelcmanes publikāciju lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 16. jūlija numurā.