Svētdien būs Mātes diena. Kaut gausi, tomēr arī mūsu apziņā sāk iesakņoties šie svētki. Jo nav jau nemaz daudz to reižu, kad atcerēties, kādu lielu ikdienas darbu veic māmiņas, kuru sūtība ir mīlēt, audzināt, kopt, lolot un dzīvot līdzi veiksmēm un neveiksmēm pat tad, kad bērns sen jau pieaudzis.

Viena no māmiņām, kuru svētdien sveiks viņas seši bērni un vīrs Andrejs, ir IVETA ALEKSEJEVA.

“Nepateiksi, ka viņa audzina tādu kuplu bērnu pulciņu,” sacīja kāda Ivetas paziņa, ieraudzījusi viņu ar četriem mazākajiem bērniem ejam pa ielu.

Kad satiekos ar Aleksejevu ģimeni, Ivetai klēpī ieritinās trīs gadus vecie dvīņi Ernests un Ritvars. Raineram, kuram ir pieci gadi, arī gribas pieglausties māmiņas plecam. Loretai ir septiņi gadi, viņa ieraušas klēpī savai lielajai māsai Evai, kurai sešpadsmit gadu. Deviņpadsmit gadu vecais Uvis jūtas tikpat nopietns kā tētis Andrejs un paņem pie rokas te vienu, te otru, te trešo no mazajiem brālīšiem, kuri nevar nociesties mierā un ātri vien sāk skraidīt pa istabu. Uvis ir RTU Liepājas filiāles Profesionālās vidusskolas audzēknis, mācās datora dizainu. Loreta ir Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas 9. klases skolniece, mazie – vēl bērndārznieki. Iveta ir mājsaimniece, uz viņas pleciem visa ģimene ar tās ritmu, kņadu. Andrejs remontē mašīnas un gādā, lai ģimenei nekā netrūktu.

“Mēs esam normāla, nebūt ne ideāla, urbanizēta pilsētas ģimene ar saviem tikumiem un netikumiem, plusiem un mīnusiem, ar saviem rūpestiem un ikdienas problēmām,” raksturo māmiņa.

Plašāk par Aleksejevu ģimeni lasiet šodienas “Kurzemes Vārdā”.