Kalendārā rudens pirmajā dienā sapucēti bērni un jaunieši plūst uz skolu ar ziediem rokās, bet pieaugušie ar nostalģiju atceras savu skolas gaitu sākumu. Un tas nekas, ka daudziem atmiņas būtiski neatšķiras – kopīga došanās uz svinīgo līniju, tipveida fotosalonu un/vai tipveida kafejnīcu ar identiskiem traukiem un ēdienkartēm. Arī es atminos ģimenes kopīgās fotografēšanās reizes, bet mana spilgtākā pirmās skolas dienas epizode ir no tās septembra dienas, kad mātes sarūpētās puķes pusceļā starp mājām un manu 10.vidusskolu palika uz kādas gružkastes vāka. Bērnībā biju pārāk kautrīgs, lai visas klases priekšā pasniegtu skolotājai ziedus, un acīmredzot ne pārāk atjautīgs, lai saprastu, ka klasesbiedri un skolotāja vairāk uzmanības varētu pievērst tam vienīgajam puikam, kurš ziedus nepasniedz.

Plašāk žurnālista Andra Sudmaļa viedokli lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6.septembra numurā.

#kvards-20190906-02#