Smieties līdz asarām un nevis caur tām
Nesen, kārtējo reizi Latvijas televīzijas programmā ieraugot kādas cirka izrādes pieteikumu, ienāca prātā: man šķiet, ka brīvas Latvijas un brīvas televīzijas apstākļos šis žanrs ētera viļņos tik bieži izpaudies vēl nav nekad.
Ja atmiņa neviļ, tad iepriekš tādu krāšņumu kā, piemēram, Montekarlo cirka festivāls ar princeses Stefānijas balvu latviešu televīzijas skatītāji varēja baudīt reizes divas gadā. Tagad tas iespējams krietni biežāk.
Varbūt vienkārši sakritība. Bet varbūt ironiska likumsakarība. Jo ir cilvēki, kas ir absolūti cieši pārliecināti, ka šajā dzīvē un pasaulē nejauši nenotiek pilnīgi nekas. Tātad tas varētu būt saistīts ar to, ka cirks mums notiek visapkārt.
Dinas Beltas publikāciju rubrikā “Skatiens” lasiet šodienas “Kurzemes Vārdā”.