“Aizspriedumus pret sevi jūtu katru dienu – it īpaši Rīgā, kur mani mazāk pazīst. Latviski runāju ar akcentu un jūtu, ka cilvēki baidās ar mani runāt,” latviski saka zviedrs Karls Bjoršmarks. Drīz viņš Latvijā būs nodzīvojis 20 gadu, un tas būs ilgāk nekā savā dzimtenē Zviedrijā.   

Diemžēl liepājnieks ir pārcēlies uz Rīgu, bet lai viņa neklātienē sacītais ir ievads tālākajai sarunai. Kalle turpina: “Kafejnīcā aiz manis rindā stāvēja melns cilvēks. Es domāju: kā gan viņš sarunāsies ar meiteni pie kases? Meitene lauzīti angliski jautāja, kādu ēdienu viņš paņēmis. Bet viņš atbildēja skaidri latviski! Sapratu, ka manās gaidās, ka viņš nezinās latviešu valodu, jau izpaužas vietējās sabiedrības ietekme. Zviedrijā es negaidītu, ka viņš nerunās zviedriski!”

Pēc Kalles domām, Latvijā aizvien dziļāk veidojas divu kopienu sabiedrība, un kultūras ministre Sarmīte Ēlerte ar nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas programmas projektu nāk “piecpadsmit gadu par vēlu”.

Ko tomēr var darīt? Klātienē diskutējām: latvietis, ceļotājs, kuģu aģents Normunds Krafts, latviešu valodas skolotāja (cittautiešiem) Irēna Oše, Liepājas domes deputāte, krieviete Elita Kosaka. Diemžēl uz aicinājumu piedalīties diskusijā neatsaucās Liepājas Krievu kopienas vadītājs Genadijs Iļjins.

Rakstu plašāk lasiet šodienas “Kurzemes Vārda” numurā.

#kvards-20110404-03#