Ar Svetlanu Jonasi, toreiz viņa bija Jacenko, esam pazīstamas kopš Grobiņas vidusskolas laikiem. Viņa vienmēr bija īsta dzirkstele: strauja, skaļa un dzīvespriecīga. Tagad Sveta ir viena no tām, kas jau gandrīz piecus gadus pelna iztiku ārzemēs – Ālandu salās.

“Tā ir tāda kā mana Sibīrija,” viņa nopietni saka, piebilstot, ka pašas izvēlēta. Sibīrija tāpēc, ka pirmais pusotrs gads pagājis visai necilvēciskos apstākļos, taču tagad Sveta saka: kad divas nedēļas esmu šeit, man jau gribas atpakaļ. Pirms diviem mēnešiem Sveta un viņas ģimene pārdzīvoja lielu traģēdiju – satiksmes negadījumā gāja bojā viņas dēls. Un nu mūsu vienmēr dzirkstošā Sveta ir apdzisusi.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 10. janvāra numurā.

#kvards-20110110-05#