Guna Jakute sēž man pretī sagurusi un bēdīga. Dienā, kad tiekamies, viņai sākas atvaļinājums, taču īsta prieka nav.

Viņas domas kavējas pie dēla Kaspara. Kopš traģiskās dienas, kad viņa to zaudēja, ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, bet mammai sirdssāpes nav mazinājušās, jo sirdī deg neticība – nav tā, kā viņai mēģina iestāstīt. Bet viņas spēkos nav iespēju pierādīt pretējo. Kaut gan mammai to gribētos – viņa domā, ka paliktu vieglāk, ja netaisnība būtu dzēsta. Taču arī to, ka notikusi netaisnība, viņa nevar pierādīt.

Plašāk par traģēdiju lasiet Kristīnes Pastores publikācijā šodienas “Kurzemes Vārdā”.