28. janvārī jau 13. reizi tika atzīmēta datu aizsardzības diena. Pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par datu aizsardzības nepieciešamību, taču ne visi līdz galam saprot, kas ar to tiek domāts.

Latvijā par iedzīvotāju jeb “datu subjektu” datu drošību rūpējas Datu valsts inspekcija (DVI). Atšķirībā no citām valsts iestādēm, DVI ir visai interesants darba grafiks. Saņemt telefonkonsultāciju ir iespējams divas reizes nedēļā laika posmā no pulksten 14:30 līdz 16:30. Savukārt portāla liepajniekiem.lv atbilde uz šī gada 13. janvārī nosūtīto vēstuli joprojām tiek gaidīta.

Tāpat valstī darbojas vairāk nekā 450 datu aizsardzības speciālisti, kuri nokārtojuši atbilstošu kvalifikācijas eksāmenu.

Kāpēc valsts tērē budžeta līdzekļus ar datiem saistītiem mērķiem? “Datu aizsardzība ir nevis vēlme, bet nepieciešama,” skaidro datu aizsardzības speciālists Lauris Klagišs. “Valsts iestādēm nav izvēles, jo 2018. gada 25. maijā stājusies spēkā “Vispārīgā datu aizsardzības regula”, kurā definētas stingras prasības visām Eiropas savienības valstīm.”

Regulas galvenais mērķis ir maksimāli aizsargāt fizisko personu datus, lai tie netiek izmantoti neparedzētiem nolūkiem. Piemēram, lai cilvēkiem nezvanītu ar reklāmas piedāvājumiem, nespamotu, nesūtītu izziņas, lai dati netiek tirgoti.

“Informācija un dati ir 21. gadsimta nafta, tiem ir liela vērtība,” saka L.Klagišs.

“Lielākā daļa no cilvēkiem, kuri nodod savus datus, pat nevar iedomāties, ka tie var tikt izmantoti citām vajadzībām.

Piemēram, cilvēks nosūta uzņēmumam savu CV, bet vēlāk tajā esošie dati nonāk kompānijas mārketinga daļā. Regula tapusi, lai nedaudz ierobežotu to patvaļu, kas notikusi ar datu izmantošanu pirms tam,” skaidro datu aizsardzības speciālists.

Visaizsargātākie ir sensitīvie dati, piemēram, informācija par veselības stāvokli, politiskiem uzskatiem, seksuālo orientāciju u.c.. Ja šī informācija netiek pienācīgi aizsargāta, tad cilvēkam var rasties nepatikšanas. “Ja personai ir problēmas ar analīzēm un diagnoze noplūst internetā, tad cilvēkam var būt sekas uz visu dzīvi. It īpaši, ja viņam kāda sensitīva slimība, kuru cilvēks negribētu atklāt,” stāsta L.Klagišs.

Pie aizsargājamiem datiem pieder arī personas kods. “Vecajā formātā tas rāda, cik cilvēkam ir gadu, ko kāds uzņēmums var izmantot mārketinga nolūkiem. Nekas briesmīgs nevar notikt, jo, zinot vārdu, uzvārdu un personas kodu, kredītu bankā paņemt neizdosies. Taču ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, autovadītājam nav līdzi dokuments, viņš nosauc drauga vai arī kāda sveša cilvēka datus un tiek cauri,” atklāj datu aizsardzības speciālists.

Janvārī ikvienam Latvijas iedzīvotājam kļuvis pieejams Uzņēmumu reģistrs (UR), kurā ir norādītas visas ar uzņēmumu saistītās personas, tajā skaitā dalībnieku un valdes locekļu vārdi, uzvārdi un personas kodi.

“Šajā gadījumā tas notiek likumīgi, jo bija grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru. Tie nosaka, ka, lai izvairītos no naudas legalizācijām un ievērotu “Moneyval” prasības, informācijai par uzņēmuma īpašniekiem, valdes locekļiem un patiesā labuma guvējiem ir jābūt publiski pieejamajai.

Piemēram, lai pārbaudītu, vai cilvēks neatrodas sankciju sarakstā, ar vārdu un uzvārdu nepietiek. Personas kods ir nepieciešams, jo var būt simts dažādi Jāņi Bērziņi, savukārt ar citiem datiem būs iespējams identificēto īsto,” atklāja L.Klagišs.