Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Pirmdiena, 10. decembris

+5°C
Vējš: R 5.1 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Guna, Judīte

XX gadsimta izcilākie Liepājas mākslinieki

 

Tēlotāja un lietišķā māksla ir tā sfēra, kur grūti novilkt striktu robežu – tas ir vairāk vai tas ir mazāk talantīgs, izcils. Māksla ir daudzveidīga, arī gaumes dažādas. Par laimi ir arī savi noteikti kritēriji, pēc kuriem vadīties, vērtējot mākslas darbu. Liepājā aizvadītajā gadsimtā strādājuši daudzi talantīgi mākslinieki. To skaits nav samazinājie arī mūsu dienās. Šeit nosauktajiem 20 māksliniekiem varētu pievienot vēl daudzus citus – Ēvaldu Dajevski, Albīnu Dzeni, Matīsu Zavicki, Ēriku Cauni, Oļģertu un Helēnu Keterliņus, Vodemāru Ansuli, Visvaldi Garokalnu, kā arī nosacīti vidējās un jaunās paaudzes māksliniekus, kā Dainu Kopštali, Dainu Galakrodzenieci, Dzintru Vīriņu, Zigrīdu Atāli, Ģirtu Burvi, kuriem lemts ieiet jaunajā, 21. gadsimtā. par viņiem, cerams, vēl runās daudz. Šoreiz piedāvājam šādus māksliniekus, sākot no vecākā līdz jaunākajam.

 Augusts Annuss (1893.27.10 – 1984.05.01).

 Liepājnieks, figurālās glezniecības meistars, kura darbos dominē vēsturiska, reliģiska un sadzīves žanra, teiku un alegoriska rakstura darbi. Viņam pieder vārdi : "Tauta bez mākslas ir pūlis, bet tauta, kas sargā savu mākslu, ir nācija". Mācījies Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, Zeidenberga mākslas studijā, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterpilī. Sākoties revolūcijai atgriezās Liepājā, kur strādāja par pedagogu vairākās mācību iestādēs un par skatuves gleznotāju Liepājas Jaunajā teātrī. Izstādēs piedalījās no 1920. gada, pēc 5 gadiem triptihs "Lejaskurzemē" apbalvots ar Neatkarīgo mākslinieku vienības balvu. 1923. gadā A.Annuss pārcēlās uz Rīgu, Mākslas akadēmiju pabeidza ar diplomdarbu "Liepājas kuģu būvētavā". 30. gados A.Annusa figurālā glezniecība jau bija sasniegusi tādu profesionālo līmeni un glezniecības monumentālo tvērienu, ka viņš ierindojās starp izcilākajiem latviešu gleznotājiem. 1944.g. emigrēja uz Vāciju, tad uz ASV. Gleznojis vairākas altārgleznas dažādām Latvijas un ASV baznīcām. Miris Ņujorkā.

 Artūrs Baumanis (1892.03.04. – 1975.27.03.)

 Dzimis Jelgavas apriņķī. profesionālo izglītību ieguvis Pēterpilī, barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Pēc 1.pasaules kara atgriezās un līdz mūža galam dzīvoja Liepājā. No 1921. gada 10 gadus strādāja Liepājas operā un drāmā par dekoratoru un 40 gadus Valsts ģimnāzijā (1.vidusskolā), kā arī Lietišķās mākslas vidusskolā un vēl citās mācību iestādēs par pedagogu. Aktīvi piedalījās pilsētas mākslas dzīvē kā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valdes priekšsēdētājs un Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs. Atzīts marīnists. Atklātu jūru pirmo reizi ieraudzīja 1914. gadā Liepājā, tā uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Lai arī krāsu daudzveidība un latviskais dzīvesveids tika meklēts Kurzemes ainavā, tautas pagātnes dzīves sižetos, cilvēku sejās un ziedos, jūra kļuva par A.Baumaņa glezniecības galveno tēmu, kas prasīja no mākslinieka īpašas novērošanas spējas un tehnisku gatavību .

 Benita Bitāne (1937.03.02.)

 Liepājniece. Glezniecībā strādā visos žanros: figurālajā, portretā, klusajā dabā, bet visvairāk ainavā. Beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu un absolvējusi Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Zvejnieku ostā" E.Grūbes vadībā. 60. un 70. gados Liepājas teātrī strādājusi par vecāko mākslinieci dekoratori, bijusi scenogrāfe iestudējumiem P.Bomaršē "Figaro kāzas", F.Ervē " Šķelmīgā jaunkundze" u.c. 12 gadus līdz 1988. g. strādā par pedagoģi Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam darbojas kā brīvmāksliniece. Izstādēs piedalās kopš 1958. gada. Iedvesmu gleznošanai rod pie jūras un Bārtas upes. Ražīga un aktīva māksliniece, personālizstādes rīko vidēji ik pēc trim četriem gadiem gan Liepājā, Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Gleznošanas stils ekspresīvs, lielos krāsu laukumos, maz pievēršot uzmanību konkrētām sīkdaļām. prot būt gan romantiski liriska, gan dinamiska, pat dramatiska. Par savām gleznām ieguvusi arī vairākas balvas.

 Kārlis Celmiņš (1894.11.09. – 1973.16.10.)

 Cēsinieks. 1915. gadā beidzis Maskavas Strogonova lietišķi dekoratīvās mākslas skolu. 1918.g. atgriežoties Latvijā, strādāja Madonā, pēc tam līdz 1944. gadam Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Tur, kara speltē 50. jubilejas priekšvakarā mākslinieka acu priekšā sadega visi viņa mākslas darbi. Neatkarīgo mākslinieku vienības un "Zaļās vārnas" biedrs. Veidojis pieminekli brivības cīnītājiem Ložmetējkalnā, metu O.Kalpaka piemineklim. K.Celmiņš Liepājā ieradās 1946. gadā un vadīja Daiļamatniecības vidusskolas Metāla un dzintara apstrādāšanas nodaļu. Pēc traģiskā zaudējuma, radošā atdzimšana bija mokoši lēna, tikai 50.gadu beigās viņa māksla atguva pilnskanīgumu. K.Celmiņš gan glezniecībā, gan lietišķi dekoratīvajā mākslā bija romantiķis, brīvdomātājs. Teicams sudrabkalējs, strādājis ar eļļu, pasteli, zīmuli. Viņa darbi ļauj sajust mākslinieka lielo, nedaudz mistiskas noskaņas piepildīto mīlestību uz dabu, pietāti pret formu, kuru perfekti pārvaldīja, dziļu nacionālo izjūtu.

 Staņislavs Diņģelis (1899.18.04. – 1988.11.10.)

 Daugavpilietis. Kopš 1922. gada līdz 90. gadu ilgā mūža beigām dzīvoja Liepājā. Autodidakts. 30.gadu pirmajā pusē apmeklēja Liepājas Mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas un gleznošanas studiju, bet otrajā pusē mākslinieks savu profesionāla ainavista meistarību pilnveidoja pie profesora Konrāda Ubāna. Ainavās viņš visvairāk mīlēja rādīt mežu, bet gleznoja arī portretus, klusās dabas, Liepājas ieliņas, ostas, parka un jūras ainavas. Gleznas tapušas dabas radītā pārdzīvojuma tiešā iespaidā, vērīgi studējot tās dažādību, uzrādot darbos ļoti labu krāsu izjūtu, toņu nianses, brīvi un gleznieciski atrisinot gleznās gaismas un gaisa problēmas. Mākslinieka iekšējais gleznieciskais pārdzīvojums, neatkārīgi no sižeta, ar krāsu palīdzību brīvi plūst uz audekla. Prasmi izteikties krāsu valodā S.Diņģelis attīstījis visu mūžu, sasniedzot pilnskanību.

 Nora Drapče (1887.19.12. – 1968.28.12)

 Latgales meita. Beigusi Rīgas pilsētas mākslas skolu, portretglezniecību pie J.Rozentāla. Mācību laikā bijusi Parīzē, Berlīnē, Minhenē. Izstādēs piedalījusies kopš 1920.g. Neatkarīgo mākslinieku vienības biedre. Liepājā atbrauca 1926.gadā un līdz 1939.gadam strādāja Daiļamatniecības vidusskolā (tagad Lietišķās mākslas koledža) par glezniecības, zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Savā glezniecībā pievērsusies dzimtās Latgales dzīves ainām, Kurzemes puses ziema atbilst mākslinieces krāsu paletei – mīksta migla dzēš kontūru asumu un krāsu spilgtumu. Kara beigās emigrē uz vāciju, tad ASV, kur turpina aktīvi gleznot, vadījusi glezniecības klasi kalamazū Mākslas institūtā. Pēckara posmā strādāja pie tumšo krāsu paletes pārveidošanas, otas triepiens kļuva atraisītāks, noskaņa liriskāka. Emigrācijas latvieši augsti novērtējuši mākslinieces gleznu ciklu par bēgļiem. 1964. gadā saņēmusi Zemeļamerikas latviešu Kutūras fonda balvu par gleznu "Pelēkā nakts".

 Skaidrīte Elksnīte (1929.05.03.)

 Ventspilniece. 1965. gadā absolvējusi Mākslas akadēmijas Stājglezniecības nodaļu pie profesora E. Kalniņa, pēc tam devusies uz Liepāju, kur līdz pat 1997. gadam strādāja Lietišķās mākslas vidusskolā, mācot gleznošanu un zīmēšanu. To pašu joprojām sesto gadu dara Pedagoģijas akadēmijā. Aktīvi mākslas procesos it kā neiejaucas, tomēr S.Elksnīte audzēkņu un kolēģu vidū ir liela autoritāte. Kopš 1958. gada notikušas daudzas personālizstādes Rīgā, Liepājā, Talsos un citās Latvijas pilsētās. Kurzemes ainavu un figurālo kompozīciju meistare. Glezniecībā – eļļā un pastelī – parādās kā smalka koloriste ar spēcīgu kompozīcijas izjūtu. Glezniecības izteiksmes līdzekļi – krāsu laukumu ritmisks kartojums, piesātināta sārta, violeta, oranža krāsu gamma. Vadošās tēmas – ainavas, baznīcas, zirdziņš, muzikālās impresijas, arī portreti. Gleznas nonākušas Mākslas fondos, saņēmušas dažādas balvas, aizceļojušas uz ārvalstīm

 Anna Eltermane (1929.18.08.)

 Rucavniece.Daudzpusīga māksliniece – ražīga tektilmāksliniece, strādā arī grafikā, pastelī glezno ziedus. Absolvējusi Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, saņēmusi Jāņa Rozentāla stipendiju. Vienīgā darba vieta – Liepājas Lietišķās mākslas vidusskola, kur aizvadīti 20 gadi. Mākslinieki ir arī vīrs un abas meitas. Savā mākslinieces mūžā uzaudusi vismaz pāris duču Dziesmu svētku karogus, viņas gobelēni, skatuves aizkari, apjomīgi tradīciju telpu interjeri grezno daudzas skolas, kultūras namus, pagastu vadības ēku telpas. Tekstilmākslā strādā dažādās tehnikās, izmanto folkloras motīvus. Pēdējos gados strādājusi pie vairākiem tekstīliju cikliem: "Divpadsmit mēneši", "Manas dienas un nedienas", miniatūrgobelēniem "Uzmini nu!" u.c. Liela izmēra gobelēnos dzīparos ieausta rīta, pusdienas un vakara saule, raženas, vitālas sievas pirtiņā, putni un jūra...

 Jānis Gailis (1903.19.10. – 1975.02.07.)

 Dzimis Pērkonē, glezniecības krāsu pasaulē Liepājā ieveda Augusts Annuss. Gailim bijusi raksturīga asa uztvere un viņš gleznojis ātri. Kopā ar R.Priedi darinājis dekorācijas Jaunā teātra iestudējumiem. 1925. gadā iestājoties Mākslas akadēmijā, izgāja Vilhelm Purvīša dabasskatu meistardarbnīcas dzelžaino skolu. Kopš paša sākuma J.Gailis bija izveidojis savu tematikas loku – jūra un krasts. Sākotnējās bailes no ūdeņu kustīgā nemiera ar gadiem pārvērtās spēkā, marīnista ekspresionista varēšanā, kas krāsu triepienā apliecināja ziemeļniecisko raksturu. Profesors J.Siliņš raksturoja: "Tā ir gailiskā jūras dzīve, kur krastmale, viļņi, akmeņi un klints savija ar mākoņiem iracionāli fantastiskā kopējā trauksmē". 1944. gadā devās bēgļu gaitās un kopš 50. gada līdz nāvei dzīvoja ASV un sarakstījās ar J.Sudmali. Guvis starptautisku atzinību Eiropā, 1973. gadā piešķirts Beļģijas karalienes Fabiolas Zelta Palmas ordenis, Bruņinieka krusts par sasniegumiem mākslā.

 Miķelis Golts (1922.25.12.)

 Rucavnieks, savdabnieks, sava ceļa gājējs mākslā. Mācoties Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, allaž strīdējies un nonācis konfliktā ar pedagogiem. Pats atradis un izkopis savu jaukto tehniku, gleznas izceļas ar reljefu faktūru, brīvu, impulsīvu krāsas uzklāšanas veidu, darba virsmas plastiku. Ļoti ražīgs mākslinieks, joprojām daudz un aktīvi piedalās izstādēs. Pats sakopis un saremontējis vecu būvi F.Brīvzemnieka ielā, kurā tagad glabājas viņa gleznas un kuru apmeklē daudzi ārzemju viesi. Darbi dramatiski, ekspresīvi, zīmējums pakļauts emocionāliem krāsu laukumu kontrastiem, plastiski organizēti un akcentēti lineārie ritmi. Ainavu glezniecībā rāda gan gigantisko jaunceltņu vērienu, gan vecpilsētu romantiku, gan dabas izjūtas. Gleznas atrodas Japānā, Maskavā, ASV, Portrugālē, Itālijā u.c.

 Aldis Kļaviņš (1938.27.05.)

 Madonietis. Gleznotājs un scenogrāfs. Mainīgs gan savā paštēlā, gan mākslā, mīl pārsteigt un izaicināt. 14 gadus sekmīgi un grūtajos ar trešo Atmodu saistītajos pārmaiņu laikos gudri vadījis Mākslinieku savienības Liepājas organizāciju. Mācījies Rīgas Mākslas vidusskolā Tēlniecības nodaļā, absolvējis Kultūras darbinieku tehnikumu un Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu pie profesoriem K. Ubāna, E. Kalniņa, I. Zariņa un E. ltnera. Seko 10 gadi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, arī direktora amatā, pēc tam 22 gadi Liepājas teātrī par galveno mākslinieku, tagad Pedagoģijas akadēmijas asociētais profesors. Veidojos scenogrāfiju tādām izrādēm kā V.Šekspīra "Hamlets", Raiņa "Uguns un nakts" un daudzām citām. Kopš 1970 gada sarīkojis ap 15 personālizstādes. Regulāri darbojies stājglezniecībā, teicams zīmētājs, vērīgs un ass raksturotājs, portretējis daudzus populārus kultūras darbiniekus. Spilgs, kontrastains gleznojuma veids ar sakāpinātu, spriegu ritmiku.

 Jānis Lauva (1906.04.12. – 1986.25.07)

 Skrundinieks. Viņu dēvē arī par zirgu gleznotāju, ko viņš apliecina pats: "Savu glezniecību es nemaz nevaru iedomāies bez zirgiem". Mākslas akadēmijā Jānis Lauva mācījās pie Purvīša un Tilberga, beidza 1934. gadā ar diplomdarbu "Uz darbu", par kuru atzinīgus vārdus teica gan Figurālās meistrdarbnīcas vadītājs Ģ. Eliass, gan Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. No 1944. gada dzīvoja Kuldīgā un strādāja Daiļamatniecības skolā. Taču 30. un 50. gadi ir viņa lielo figurālo kompozīciju gleznošanas laiks, kad centrā nonāk varonīgi, patriotiski cīnītāji – pret krustnešiem Durbes kaujās, 1905. gadā revolūcijas cīņas, Liepājas aizstāvji pret bermontiešiem u.c. 1952. gadā J. Lauva ar dzīvesbiedri Helēnu, ādas plastikas mākslinieci, pārcēlās uz Liepāju un strādāja Lietišķās mākslas vidusskolā. Pēdējie 40 dailrades gadi atstājuši bagātu mantojumu, starp tām ir arī portreti un grafikas. Dzīves pēdējā desmitgadē mākslinieks pievērsās arī ūdeņiem – bangojošas jūras, sāļā ūdens rūdīti vīri.

 Kārlis Lejnieks (1911.17.05. – 1984.29.12.)

 Dzimis Kuldīgas apriņķī. 30.gadu sākumā mācījās S.Diņģeļa dzīvoklī izveidotajā mākslas studijā pie Konrāda Ubāna. 1936. gadā iestājās Mākslas akadēmijas Ģ.Eliasa Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Pēc kara strādāja par pedagogu Kuldīgā, 1952.gadā atgriezās Liepājā un 19 gadus strādāja Lietišķās mākslas vidusskolā. Stāvējis pie Mākslinieku savienības Liepājas organizācijas dibināšanas. K.Lejnieka gleznu dvēsele ir krāsa un viņa māksla izaugusi no dabas mīlestības. Mākslinieks nav baidījies no krāsu kontrastiem. Līdztekus ainavām uzgleznoja arī apmēram 70 portretus, tostarp Ēvalda Valtera, un tikai vienu pašportetu. Rakstnieks un gleznotājs Uldis Zemzaris teicis: "Lejnieks mīl gleznot ainavas mazliet portretiski un portretus ar ainavas dvēseli".

 Erna Ošele (1915.27.04.)

 Nīceniece. Tekstilmāksliniece. Beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu. Vēlāk dibināja un 46 gadus vadīja Tekstila mākslas nodaļu. 17 gadus sekmīgi vadījusi Mākslinieku savienības Liepājas organizāciju, rīkojot mākslinieku izstādes un plenērus Rīgā, Latvijā, Lietuvā, Maskavā u.c. Pārņemot no sava skolotāja J.Sudmaļa rūpes par latviešu etnogrāfiskā mantojuma saglabāšanu, 1958. gadā dibināja tautas lietišķās mākslas studiju "Kursa". Kontaktējusies un draudzējusies ar izciliem gleznotājiem un tekstilmāksliniekiem R.Heimrātu, E.Paulu–Vīgneri, M.Dūdieni, E.Iltneru u.c. Šo aktīvo sabiedrisko darbošanos pratusi lieliski sabalansēt ar talantīgu radošo darbu. Arī tagad – 85 gadu vecumā – joprojām aktīvi piedalās izstādēs Liepājā un Latvijā. Daba un lauku dzīves tradīcijas devušas krāsu izjūtu, kas tik spilgti parādās viņas gobelēnos. Aizvadītajā vasarā māksliniecei bija vairākas plašas personālizstādes Madonā un citās Latvijas pilsētās. 

 Miķelis Pankoks (1894.01.05 – 1983.08.01.)

 Jūrmalciemnieks, apveltīts ar dabas tīrradņa talantu, un ne tikai, jo koktēlnieka garīgās pasaules pievilcība sakņojās pasaules izjūtas dziļākā, filozofiskā skatījumā. Mīlestība izstaroja no tēlnieka un ieplūda viņa darbos, kuros jaužama atbildība par visu dzīvo radību plašajā pasaulē. Plašākā Pankoka darbu kolekcija ir Liepājas Vēstures un mākslas muzeja īpašums. Viņa koka skulptūras pirmo reizi izstādītas 1925. gadā Nīcas baznīckrogā, bet gadu vēlāk Liepājā, Kūrmājas balkonā. Profesionālās izglītības trūkums nereti kļuva par iemeslu 30. gadu kritikas pretrunīgam tēlnieka darba vērtējumam. 1944.gadā M.Pankoks dodas bēgļu gaitās, par viņu uzzinājām tikai 90. gadu sākumā. Neskatoties uz vēlāko garīga rakstura slimību, viņa tēlnieka fenomens ir saņēmis starptautisku atzīšanu. Viņa darbi eksponēti Šveicē un Austrijā, "Colection d"Art " muzejā Lozannā un Kūras Bindnera mākslas muzejā, atrodas vairākās privātkolekcijās. Miris Šveicē, Kūrā, Valdhauza psihiatriskajā klīnikā.

 Rūdolfs Priede (1890.05.05. – 1949.)

 Liepājnieks. Mācījies Penzas Mākslas skolā, turpinājis izglītību Rīgas pilsētas mākslas skolā, četrus gadus studējis Pēterpils Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā. 1919. gadā atgriezās Liepājā. Viņš bija viens no Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibinātājiem, vadīja zīmēšanas un gleznošanas studiju Tautas augstskolā, pēdējā dzīves posmā bija pedagogs Lietišķās mākslas vidusskolā. Pilsētas mākslas izstādēs R.Priede piedalījies kopš 1920. gada. Saglabātajā mākslas mantojumā ir 283 darbi – grafikas, akvareļi, pasteļi, eļļas gleznas, tušas zīmējumi. Atzīstamus panākumus guvis grafikā, niansēta tonalitāte dod priekšstatu par viņa meistarību arī akvareļglezniecībā. Mākslinieks daudz pievērsies Liepājas vides tēlojumam. Gleznojis pazītamu personību – ārsta E.Ekšteina, režisora N.Mūrnieka, aktiera R.Štreihfelda, mākslinieku J.Sudmaļa, H.Aplociņa, N.Strunkes u.c.portretus, arī saržus. Veidojis Dziesmu svētku karogu un žetonu skices.

 Roberts Stārosts (1908.15.06. – 1958.06.01.)

Grobiņnieks. Mākslas akadēmijā studēja Ģ.Eliasa Figurālās gleznicības meistardarbnīcā, zīmēšanu mācījies pie A.Annusa un K.Miesnieka, gleznošanu pie V.Tones un K.Ubāna. Pievērsās sadzīves žanra glezniecībai, bet portreta glezniecībā īpašu uzmanību veltīja modeļa psiholoģijas padziļinātai izpratnei. Roberta Stārosta mākslinieka ceļš izvērsās sarežģīts un pretrunu plosīts, jo nevarēja piemēroties "sociālistiskajam reālismam", visu mūžu smagi strādāja, kopdams "Velmju" zemi. R.Stārosts atstājis ap 50 meistarīgu, ar dziļu psiholoģisku izjūtu darinātu pašportretu. Tā ir savdabīga mākslinieka mūža dienasgrāmata un unikāla parādība Latviešu tēlotājmākslā, kas viņu ierindo blakus Jēkabam Kazākam. Mākslinieka glezniecībai raksturīga pelēcīga, patumša tonalitāte, pats gatavoja krāsas pēc vecmeistaru receptēm. Izcilu smalkumu un precizitāti R.Stārosts sasniedzis savos klusās dabas un ainavu gleznojumos. 70. gados piemiņas izstāde notika Rīgā.

 Otto Tiliņš (1913.16.08. – 1993.)

 Kā gleznotājs daudziem palicis nezināms, biklums un smalkjūtība neļāva par sevi runāt sabiedrībā. Savā ziņā to noteica daudzu latviešu karavīru liktenis – viņam divi gadi Arhangeļskas nometnes purvos. Bet Tiliņa darbos mākslinieka klusā inteliģence un izkoptā gaume iegleznota niansētā, jūtīgā otas rakstā un dramatski kāpinātā krāsu izteiksmē. Viņa ainavas ir iekšējas dramatiskas spriedzes piepildītas noveles. Otto Tiliņš vairījās no organizētās mākslas dzīves, to kompensēja draudzība ar Jāni Sudmali, viņa pirmo skolotāju, gleznotājiem Artūru Baumani un Staņislavu Diņģeli. Lielā mīlestība uz grāmatām O.Tiliņam sniedza enciklopēdiskas zināšanas pasaules mākslas vēsturē, dziļu erudīciju jautājumos, kas saistījās ar latviešu mākslu. Kluss savrupnieks, pret paša dzīvi nevērīgs vientuļnieks, kurš, neslēpdamies ilūzijās, atvēra sirdi, vieglu roku dāvinādams savas gleznas tiem, kam tās sagādāja prieku, kopdams mākslinieku kapa vietas un klusi veikdams dauzus citus gaišus darbus.

 Valters Uzticis (1914.19.07. – 1991.)

 Daugavpilietis, kurš lielāko daļu no sava mūža 77 gadiem aizvadīja Liepājā. Tikai 22 gadu vecumā pabeidza Liepājas Daiļamaniecības vidusskolu un 29 gados absolvēja Mākslas akadēmiju, kur mācījās pie latviešu reālpsiholoģijas meistariem A.Annusa, V.Tones un L.Liberta. Vēl mācoties Liepājā, jau piedalījās izstādēs un strādāja Liepājas teātrī par dekorāciju gleznotāju. 30. gadu vidū divas reizes paspēja izpelnīties Latviešu mākslas veicināšanas biedrības balvas. Kopš 1952. gada strādāja par pedagogu Lietišķās mākslas vidusskolā. V.Uzticis vairāk pazīstams ar savām eļļas gleznām, tomēr daudz un interesanti strādājis arī akvarelī. 1994. gadā mākslinieka piemiņas izstādē Vēstures un mākslas muzejā bija aplūkojami gandrīz 70 viņa akvareļi, kas apliecina Valtera Uztiča siltu, latviski atturīgu mīlestību Lejaskurzemes dabai un mazpilsētām.

 Teodors Uldriķis (1902.21.09. – 1973.24.02.)

 Liepājnieks. Skarba, tieša, laikmetu griežos pretrunu plosīta spēcīga, fascinējoša personība, spilgts, ekspresīvs mākslinieks. Viņš ietekmējis un pamudinājis uz gleznošanu daudzus jaunos Liepājas māksliniekus. Bija skarbi atklāts pret citiem un arī pret sevi. Rūdolfa Priedes un Konrāda Ubāna skolnieks. Piedalījās biedrības "Zaļā vārna" un Kultūras fonda rīkotajās izstādēs. Viņa personības vitalitāte izpaudās arī gleznās – spilgtā, biezā krāsu paletē, varenā triepienā, pēdējo gadu darbos ar melnu kontūrējumu. Ar gadiem mākslinieks mainījās, tiecās pēc jauniem glezniecība paņēmieniem, no sākotnēji reālistiskiem portretējumiem un ainavām pārgāja uz būtisku vispārinājumu. T.Uldriķim pašam piemītošais skaudrums atspoguļojās viņa gleznotajos portretos. Toties gandrīz vai maigums, no kā viņš pat kaunējās, parādījās viņa gleznotajos ziedos un arī bērnos. 1969. gadā viņa gleznu "Āboli" nopirka Anglijas Karaliskā akadēmija.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!