Liepājas teātra nākamo pirmizrādi gatavo aktieru iemīļotā režisore Laura Groza-Ķibere. Norvēģu autora Henrika Ibsena luga “Heda Gablere”, kaut arī britu dramaturga Patrika Mārbera mūsdienīgā skatuves versijā, ir teātra klasika. Iestudējumā galvenā loma uzticēta aktrisei ANETEI BERĶEI. Izkost Hedu Gableri – šo grūti izprotamo, reizē suģestējošo un neirotisko personu – ir liels izaicinājums, aktrise atzīstas.

 – Heda Gablere tiek dēvēta par vienu no sarežģītākajām sieviešu lomām pasaules dramaturģijā. Tu šo lomu izjūti kā dāvanu, izaicinājumu, pārbaudījumu?

– Pirmkārt, protams, kā dāvanu. Ja kādreiz esmu domājusi par lomām, ko varētu spēlēt, nekad dzīvē man prātā nav ienākusi Heda Gablere. No studiju laikiem, kad Ibsena luga tika lasīta un fragmenti tika iestudēti, priekšstats par šo lomu un par šo lugu man bija pavisam citādāks. Kaut kur dziļi sirdī palicis priekšstats, ka tas nav man. Milzīgs paldies [režisorei] Laurai Grozai, ka viņa manī saskatīja kaut ko tādu, ka var iedot šo lomu man. Tas šobrīd ir lielākais izaicinājums, kāds man astoņu sezonu laikā ir bijis. Kaut gan tu katru reizi sāc no sākuma, katra loma liekas izaicinājums.

– Domāju, vai tev vai jebkurai citai aktrisei vispār ir iespējams līdz galam saprast šo personu.

– Ir daudz situāciju, kaut kādas viņas rīcības, kuras nevar līdz galam izskaidrot. Šo lomu esmu roku rokā ar Lauru Grozu veidojusi, tā nav mana interpretācija vai mans skatījums. Mēs esam noformulējuši tēmas, par kurām runājam caur šo tēlu un kas šim tēlam ir svarīgs. Bet tā, ka pilnīgi racionāli varētu izskaidrot Hedas Gableres rīcību, man tas joprojām nav prātam aptverams. Mēs esam atraduši viņas dziļumus, iztaustījuši viņas celiņus, bet, protams, jebkurš, kuram stāstītu par tādu cilvēku, pateiktu – tam viss nav mājās. Taču mēs esam pietuvojušies tam, lai viņas absurdo loģiku saprastu. To izjust gan nav tik viegli, jo es nekad pati neesmu bijusi tādā dzīves situācijā kā viņa, līdz ar to es strādāju ar savu intuīciju, saprotot un līdzi jūtot šim cilvēkam. Man intuīcija ir diezgan spēcīga. Ja režisors man pasaka, man pietiek ar vienu teikumu, un es varu uztvert domu. Man nav ilgi un dikti jāstāsta. Es varbūt mazāk varu pastāstīt, ko pati domāju, bet es varu uzķert domu un ideju, ko režisors grib izdarīt.

Esmu daudz interesējusies – diemžēl tādām lietām ir jāiet cauri – par cilvēku pašnāvnieciskām domām, par cilvēkiem ar ļoti stiprām veģetatīvām slimībām, panikas lēkmēm. Materiāla ir ļoti daudz. Tas laikam ir sarežģītākais, ka tev jāiet ļoti dziļi tajā visā iekšā. Godīgi pasaku, bez režisora es šādu lomu nevarētu nospēlēt un nevarētu tikt līdz galam. Tāpēc tas ir kopīgs ceļš.

– Tu saproti, kāpēc tev ir piedāvāta iespēja būt Hedas Hableres lomā?

– Laura jau smejas, ka esmu ar pietiekami veselīgu nervu sistēmu un veselīgu skatījumu uz dzīvi, lai varētu ļaut man visu to izdzīvot. Un mums ar Lauru – es ceru, ka viņa tieši tāpat jūtas – ļoti sakrīt darba process, kā mēs nonākam pie kaut kādām situācijām. Pieņemsim, mēs šobrīd taisām ļoti dramatisku un spēcīgu darbu, tanī pašā laikā mēs smejamies un jokojam, atrodam visu caur reālām dzīves patiesībām. Caur pilnīgi absurdām darbībām. Arī dzīvē esam novērojuši, ka cilvēki augsti emocionālās situācijās rīkojas neadekvāti. Skatījums, kāds ir Laurai, man ļoti iet pie sirds. Jebkura viņas ideja man liekas fantastiska. Un viņai tieši tāpat ir ar mani. Līdz ar to es varu atbrīvoties un darīt visneiedomājamākās lietas, izspēlēt un reaģēt kaut kā pilnīgi neadekvāti, un viņai tas patīk.

– Šī ir tava astotā sezona teātrī, droši vien izaugsmes ziņā tu esi mainījusies un tāda loma pirmajā, otrajā teātra gadā varbūt tev nebūtu pa spēkam.

– Pilnīgi noteikti – nē. Atskatoties ir tādas trešās, ceturtās sezonas lomas, par kurām liekas – ārprāts, kā es tagad būtu tās nospēlējusi. Arī izrādēs, kas iet daudzas sezonas, tu jūti, ka pavisam savādāk vari paskatīties uz lomu. Ir jau dziļāks skatījums. Agrāk varbūt nemācēju ieiet tēla dziļumos. Tas varbūt nav saistīts ar profesionālo pieredzi. Vienkārši kā cilvēks ar gadiem nobriestu. Vairāk sevī iedziļinos, sevi no malas pavērojot, sevi analizējot. Sakrājas pieredze. Bet arī profesionalitāte noteikti ir kāpusi.

– Lai gan citās intervijās esi teikusi, ka tad, kad veido lomu un spēlē izrādēs, tu nedomā, ka un kā tevi vērtēs citi, tomēr “Heda Gablere” ir hrestomātisks darbs, vairāki iestudējumi jau ir bijuši un par šo izrādi ir lielas gaidas no citiem profesionāļiem, kritiķiem, publikas. Vai tas viss uzliek lielāku atbildību?

– Jā, šajā iestudējumā es to visvairāk izjūtu, ka ir gaidas. Bet nav arī tik traki. Mēs visu laiku esam iestudēšanas procesā, no iestudējuma man ir bijušas tikai pāris brīvas dienas. Es ielieku sevi visu, un nav ko domāt, kāds būs rezultāts. Protams, gribas brīnišķīgu rezultātu ar novērtējumu visam kolektīvam. Noteikti gribu uzsvērt, ka ir fantastisks kolektīvs. Mēs visi strādājam, visi analizējam, visi par visiem interesējas.

Mēs esam būvējuši šo izrādi no nullītes, tā, it kā neviens nekad dzīvē nebūtu to taisījis, un tā, it kā mēs nekad mūžā nebūtu zinājuši par to. Mēs uzbūvējām savu stāstu un savus psiholoģiskos slāņus salikām. Neesmu skatījusies citas izrādes. Pirms daudziem gadiem esmu redzējusi Krodera izrādi (Valmieras Drāmas teātrī 2005. gadā režisors Oļģerts Kroders iestudēja “Hedu Gableri” ar Ievu Puķi galvenajā lomā – I.K.), bet tā man nav palikusi atmiņā. Un mēs esam druscīt izrunājuši, ka tas nav tas, ko mēs darām. Mums ir savs stāsts. Tāpēc salīdzinājumi mūs neietekmē.

– Esi teikusi, ka, veidojot jebkuru lomu, pienāk tāds lūzuma brīdis, kad tev liekas – nē, neizdosies, nesanāks. Tas ir brīdis, kad esi visievainojamākā?

– Jā. Pamostoties no rīta, atnākot uz teātri, tev jābūt simtprocentīgi stipram, bet, kad tuvojas pirmizrāde, kad nāk jauni rekvizīti, kostīmi, varbūt es uzreiz netieku ar visu galā, kamēr sadzīvoju, līdz ar to esmu visievainojamākā. Es domāju, bīstamais moments, kam jātiek pāri, varētu būt pirmoreiz uz skatuves, kad ir gatava scenogrāfija. Tev jābūt visam tekstam galvā, tev jābūt emocionālai, visai pasaulei skaidrai, jāapdzīvo jaunie apstākļi.

– Tas ir kaut kas neizbēgams, kam jāiziet cauri, vai tu mēģini apzināti tikt ar to galā?

– Vienmēr jau nav vienādi. Galvenais, ka atzīsti – tev ir lūzuma punkti, tad tu tos jau vari vieglāk sagaidīt. Vienkārši tas ir jāpārdzīvo. Ļoti svarīgs ir režisors. Es joprojām fanoju par Lauru Grozu, viņa ir visfantastiskākā režisore, kāda man ir bijusi, to es tiešām nekautrīgi varu teikt. Viņa tik ļoti palīdz aktierim, tik ļoti piedalās, nepalaiž neko garām neizrunātu vai karājoties gaisā, ka tu ej pa savu drošo taciņu. Viņa tev pados rociņu un izvedīs cauri tam tumšajam mežiņam. Es jūtos droši ar Lauru Grozu, ka kopā aiziesim līdz galam. Viņa ļoti iedvesmo.

– Ja režisore domā par katru niansi un nekam neļauj aiziet pašplūsmā, vai tas kaut kā neierobežo tevi kā aktrisi?

– Nē, nav tā, ka esmu vienkārši lelle, un viņa man visu stāsta un rāda. Par to nav runa. Viņa piedāvā auglīgas idejas un atbrīvo, un nākamajā mirklī tikpat auglīgas idejas dodu pretī. Tāpēc es saku, ka tas ir darbs roku rokā. Tas apbrīnojamākais jau ir tas, ka viņa neko nepalaiž garām, bet tas nav, ierobežojot aktieri. Ir pilnīgas brīvības iespējas. Cik ļoti viņa tev ļauj būt brīvam uz skatuves, tik ļoti tu jūties droši. Tu vari būt on your own*, bet tu zini, ka tev ir aizmugure. Tā tas kopdarbs veidojas.

Vistrakākais, ko režisori var izdarīt, ir iedzīt aktieri kompleksos. Viņi varbūt paši to pat neapzinās, bet ir daži, kas tā izdara. Šeit ir pilnīgi pretēji, tāpēc visiem tik ļoti patīk ar Lauru strādāt.

– Kādu rezultātu tu pati gaidi no šī procesa, no šīs izrādes?

– Tas būtu ļoti veiksmīgi, ja skatītājs un vērtētājs saprastu mūsu mesidžu, par ko mēs gribam runāt. Ko var nodarīt cilvēki viens otram, nekomunicējot pa īstam, kad nav drosmīgi atklāt savas patiesās jūtas viens otram. Ja mēs saviem tuvākajiem vai cilvēkiem sabiedrībā kaut kādās situācijās esam drosmīgi atklāt savas īstās jūtas un izrunāt lietas, tad daudz ko var novērst. Piemēram, nervu saspīlējumus, kas var novest, kā šajā gadījumā Hedu, pie smagām panikas lēkmēm un depresijas un ka viņa nezina, ko ar sevi iesākt, un apkārtējie nezina, kā viņai palīdzēt. Man liekas, ka tā ir tēma, par ko noteikti ir jārunā. Jo ļoti daudziem cilvēkiem ir tādas problēmas, ielaistas nervu slimības, personības lūzumi, ar kuriem viņi paši netiek galā.

– Šī ir tava astotā sezona teātrī. Darbs teātrī kļūst garlaicīgāks un paredzamāks vai ar katru sezonu interesantāks?

– Tas ir darbs, kas prasa ļoti daudz laika un enerģijas. Šobrīd man ir tāds posms, kad gribu iemācīties salāgot, lai būtu gan kvalitatīvs laiks teātrī, gan kvalitatīva ģimenes dzīve. Esmu vecuma posmā, kad notiek laika sadalīšanas cīņa, kad vairāk vai mazāk kādam nākas ciest. Tas ir vecums, kad ģimene ir ļoti svarīga. Gribas ģimeni un arī labi strādāt. Tā ir mana astotās sezonas aktuālā tēma.

Protams, tu aizej mājās un tāpat velti laiku, lai iemācītos tekstu. Tā tas vienmēr būs. Bet, ja tu kaut mirklīti paskaties pulkstenī un tevi norāj par to, ka esi atļāvies vēlēties skriet mājās… Kaut gan režisori nenojauš, kāda ir tava personīgā dzīve, kurai tev arī jāvelta laiks. Ja tu nebūsi laimīgs savā personīgajā dzīvē, tu nebūsi laimīgs, atnākot uz mēģinājumu. Tās lietas ir jāmācās salāgot. Nav variantu.

– Bet ir režisori, kas uzskata, ka aktieriem personīgās dzīves nemaz nedrīkst būt.

– Varbūt es arī tā domāju pirmajā, otrajā, trešajā gadā. Bet šobrīd es tā nedomāju un redzu, ka var strādāt un var būt ģimenē. To var izdarīt. Ja to nevarētu, tad varētu domāt – nu, jā, jāupurē. Bet var, var! Tāpēc uz to jātiecas.

*On your own – pats par sevi (angļu val.)