“Ak, Dievs, kā viņš man patīk! Cik viņš ir smukiņš!” stāvot pēc biļetes uz “Teātra observatorijas” viesizrādi “Mēs” Liepājā, sajūsmu par aktieri Andri Buli pauda divas jaunietes. Bet, visticamāk, pašu 27 gadus veco rīdzinieku šis sarunas teksts nemaz tik ļoti neiepriecinātu.

Jo viņam nepatīk, ka viņu piesaka kā vienu no seksīgākajiem vīriešiem Latvijā, ka novērtē tikai ārieni. Toties patīk, ja ievēro viņa spēli, pamana tēlošanas prasmi. Bet visvairāk Andris vēlētos, lai par viņu kādreiz teiktu: mākslinieks. 

– Lasīju kādu interviju, kurā jūs teicāt, ka vienmēr esat vēlējies būt slavens. Kāpēc tas jums ir bijis tik svarīgi?
– Augustā pirmizrādi piedzīvoja mana monoizrāde “Lidojums”. Tajā ir ļoti daudz teksta par manu bērnību, es pamatoju to, kāpēc esmu tur, kur tagad esmu. Izrādē uzdodu sev daudzus jautājumus un ar atbilžu palīdzību izstāstu stāstu par savu dzīvi.

Es neesmu vēlējies tādu kino slavu. Tas ir, kad skaties filmu un gribi būt tieši tāds pats kā Kevins Kostners, jo redzi, ka viņš ir ievainots, bet vienalga jāj uz zirga un pēc tam viņu noskūpsta kāda skaista sieviete. Savukārt izrādē “Kā kļūt slavenai” pirmais jautājums, ko uzdodu skatītājiem, ir tāds: interesanti, kāpēc cilvēki grib būt slaveni? Tas nav vienkārši atbildams. Ko tas dod? Būsi bagāts? Tā ir sapņa piepildīšana? Kad man prasa: kā jūties, kad esi slavens, zvaigzne, es saku, ka neesmu zvaigzne. Zvaigznes ir tās, kas slēpjas aiz brillēm, kā Maikls Džeksons. Toms Krūzs ir zvaigzne. Zvaigznes ir tie cilvēki, kas visu mūžu gribējuši būt slaveni, bet, kad kļūst, slēpjas aiz brillēm. Es pagaidām neslēpjos. To slavu Latvijā tā pa īstam nemaz nevar izbaudīt. Piemēram, Maskavā aktieris stāv rindā un viņu palaiž pa priekšu.

Man galvenais nav iegūt, teiksim, “Spēlmaņu nakts” balvu, bet nospēlēt izrādi, pēc kuras es gribētu teikt: “Tas bija forši!” Šādos brīžos esmu gatavs pacelt rokas augšā un pateikt: es spēlēšu vēl! Kad viesojāmies Liepājā ar izrādi “Mēs”, mani veikalā atpazina un kāds cilvēks teica: “Paldies, ka jums ir tāds teātris.” Man par to bija ļoti liels gandarījums.

– Jau bērnībā vēlējāties būt citu pamanīts, ievērots?
– 2000. gadā skolā ieguvu balvu kā labākais jaunais basketbolists. Kad stāvēju un turēju rokā to kausu, domāju: tas ir kaut kas! Bet dzīve man krasi mainījās – aizgāju uz aktieriem, nevis sporta akadēmiju.

– Slavai līdzi nāk arī negatīvā puse, ne tā?
– Ja tu esi sevi skaļi pieteicis, piemēram, spēlē izrādēs galvenās lomas, ir jāpieņem, ka esi atļāvis sabiedrībai un kritiķiem sevi publiski vērtēt. Es zinu daudzus slavenus cilvēkus, kuri neuzdrīkstas skaļi bļaut un dusmoties, jo apzinās, ka tas var radīt baigo troksni. Ja slavens cilvēks pasaka, ka zeme ir kantaina, jārēķinās, ka puspasaule iebildīs, ka tā nav. Tev var pienākt klāt un pēc izrādes paslavēt, ka spēlēji ļoti forši. Un tajā pašā laikā var uzrunāt uz ielas un pateikt, ka tev nevajadzētu vispār spēlēt. Latvieši lielākoties saka kaut ko negatīvu. Brīžam ir tā, ka gribas ielīst zemē, no visa atteikties, pazust. Bet tad ir aplausi un…

– Kā ar jūsu slavu sadzīvo sieva Ilze un dēls Markuss? Varbūt ģimene gribētu, lai jūs būtu vienkāršs vīrietis, uz kuru katra otrā meitene neatskatās un nenāk klāt cilvēki izteikt savu sajūsmu vai kritiku?
– Domāju, ka viņi gribētu, lai es būtu vairāk mājās. Viņi izjūt to slavas negatīvo pusi, ka neesmu mājā, jo man ir 26 izrādes mēnesī, ka esmu noguris un kašķīgs. Kad ģimene nedēļas nogalē brauc zaļumos vai izbaudīt rudeni Siguldā, es esmu izrādē. Tas ir skumji, bet tas ir mans ceļš. Publika redz mani žurnālos, lasa intervijas un tai šķiet: o, viņš forši dzīvo! Bet cilvēki neredz to, ka pārnāku mājās un nespēkā aizmiegu.

– Vai nav bijusi vēlme mainīt šo ceļu?
 – Ir. Ļoti bieži. Pirms pirmizrādēm ir bijis, ka neko negribas un ir vēlēšanās aizbraukt kaut kur prom. Bieži vien man sieva saka: vecīt, celies, saņemies un ej! Ja viņas nebūtu, es būtu visam jau pateicis: čau!

– Es neatradu nevienu interviju, kurā jūs nebūtu pieteikts kā viens no seksīgākajiem latviešu vīriešiem. Teicāt, ka jums ļoti nepatīk, ka uz to norāda.
– Agrāk teicu, ka man tas nepatīk, bet tomēr staigāju galvu augšā. Tagad man gribas, lai saka, ka esmu talantīgais jaunais aktieris. Lai gan nu jau sāk to rakstīt. Tad esmu lepns. Seksīgais? Vienreiz man pienāk klāt viens kolēģis un stāsta, ka seksīgāko vīriešu topā esot mani apsteidzis. Visu cieņu. Es atdodu to savu pirmo vietu. Man tas nav svarīgi.

Tas ir sabiedrības uzspiests viedoklis, es nekad neesmu kultivējis tā seksīgākā vīrieša tēlu. Tas sākās pēc izrādes “Pūt, vējiņi”, kurā spēlēju Uldi. Jakovļeva laikā neviens neteica, ka viņš ir seksīgākais vīrietis PSRS. Tas bija cits laiks. Bet pirms pieciem gadiem par mani teica: “Jaunais, seksīgais Uldis no izrādes “Pūt, vējiņi!”.” Bet tāds nebija mans mērķis. Vienu brīdi cīnījos un teicu, lai tā neraksta, ka to negribu dzirdēt. Bet trakākais ir tas, ka, tiklīdz to pasaki, tā raksta vēl vairāk.

– Bet pats arī palīdzat radīt šo tēlu. Piemēram, esat Rīgas modes nedēļas “Riga Fashion Week” seja.
– Tam ir daudz argumentu… Bet lomas man ir bijušas dažādas. Manis atveidotais Stenlijs Kovaļskis no izrādes “Ilgu tramvajs” nespēj pārdzīvot, ka zaudē vietu ģimenē. Iestudējumā “Aukstuma potes” es spēlēju Mihaelu, kurš ir daudz kam dzīvē izgājis cauri – bijušas intrigas, sarežģījumi ar sievietēm, krasi dzīves pagriezieni. Ja kāds tādēļ, ka mani nosauc par seksīgāko aktieri, nopērk biļeti un atbrauc uz izrādi, es esmu priecīgs. Un ceru, ka beigās pasaka: “Forša izrāde.”

Es gribētu piedzīvot to brīdi, kad mani dēvētu par mākslinieku. Skatījos “Jauno vilni”, kur Raimondam Paulam pasniedza ordeni. Cilvēks, kas to darīja, uzsvēra, ka var mainīties politika, var mainīties valstu robežas, bet nevar mainīties talants – ja tas ir, tad ir. Vēlētos, lai cilvēks, izlasījis, ka izrādē piedalās Andris Bulis, nospriestu un zinātu, ka gaidāms kvalitatīvs darbs. Varbūt tā ir tāda piezemēta vēlme, bet tas ir tas, ko gribu. Agrāk bija tā – galvenais, lai pazīst. Lai to panāktu, piedalījos stulbos šovos. Tagad kaut kur piedalos tikai tad, ja man ir ko teikt.

– Kā jums pašam šķiet – izskats aktiera karjerā jums ir palīdzējis?
– Aktiera profesija fiziskie dotumi ļoti ietekmē. Sākumā tam bija īpaši liela nozīme. Ja esi daudzmaz attīstīts, teiksim, dejā un labi izskaties, tad jābūt ļoti lielam riskam, lai tev aicinātu spēlēt Gatiņu. Protams, piešķirs Ulda lomu. Man patīk, ka Gaļina Poļiščuka ļauj man spēlēt arī neveiksminiekus, nevis tikai mīlniekus.

– Jūs esat gados jauns, bet Latvijā jau labi zināms aktieris. Kas jums palīdzēja tādam kļūt – grūts darbs vai bijāt īstajā vietā īstajā laikā?
– Sākums man bija izrāde “Pūt, vējiņi!”. Tas bija tad, kad Nacionālo teātri atvēra pēc remonta. Tad biju īstajā vietā un īstajā laikā. Pēc tam bija ilgāks tukšais periods – kādas divas pirmizrādes gadā, daži rakstiņi par mani presē.

Uzskatu, ka ļoti svarīgs ir režisors. Ja nebūtu Gaļinas Poļiščukas, nezinu, kur es būtu tagad. Iespējams, būtu viens no Nacionālā teātra aktieriem.

Man tā atpazīstamība nav nokritusi no debesīm un neesmu, arī piedzimis slavens, tā ir rūpīgi krāta un godīgi izcīnīta. Ir bijuši periodi, kad nav interviju un tad vienā brīdī ir trīs uzreiz.

– Jūs esat jaunās paaudzes aktieris ar daudzām nospēlētām lomām? Kura jums ir bijusi vissvarīgākā?
– Ir bijis tā, ka pēc tam, kad loma ir nospēlēta, dzīvē gadās kāda situācija, kam līdzīga bijusi iestudējumā. Piemēram, ir pienācis brīdis, kad varēju citēt tekstu, ko izrādē teica Mihaels. Ir reizes, kad jūtu, ka manī ir tāds temperaments kā “Spītnieces savaldīšanas” varoņiem. Brīžam es klusēju kā Tihons no izrādes “Mēs”.

 Nevaru pateikt, kura ir mana mīļākā loma. Stenlijs Kovaļskis ir cilvēks, kāds es negribētu būt. Bet es Stenliju cienu, jo viņu spēlēju. Katru savu atveidoto tēlu esmu veidojis ar lielu atbildību, katrs man ir ļoti svarīgs. Sāpīgi ir tad, kad pasaka, ka konkrēto izrādi vairs nespēlēs, un saproti, ka savu personāžu nekad vairs neatveidosi. Bet, kamēr to spēlēju, katru reizi izbaudu. Es tik ilgi nebiju spēlējis Tihonu, tāpēc tagad kaifoju. Es gāju pa skatuvi un režisorei un savām partnerēm teicu: es tā gribu spēlēt savu mīļo varoni! Stenliju Kovaļski spēlēju 20 izrādes pēc kārtas. Viņš man ir tik tuvs, ka kļuvu par Stenliju dzīvē. Kad izrādē “Kā kļūt slavenai” spēlēju Mammu, arī dzīvē par visu sāku rūpēties.

 – Interesantāk spēlēt tos tēlus, kas līdzīgi jums vai atšķirīgi raksturā?
– Pretējus man. Cilvēki mēdz teikt: tu jau tāds esi dzīvē, kāds biji izrādē. To var teikt par pirmajām divām lomām, kad vēl esi tāds zaļš gurķis. Man patīk spēlēt tā, kad cilvēki saka: “Klausies, vecīt, es tevi nepazinu!” Es ļoti cienu aktierus, vai tie būtu Holivudā vai kur citur pasaulē, kuri lomās spēj mainīties. Man gribas spēlēt dažādas lomas.

Veidojot lomu, iestājas tāda robeža, kad šķiet – tas ir par mani. Viens pret vienu. Katru reizi meklēju katra varoņa traģismu, apzinu, kur ir viņa sāpe. Un tādējādi atrodi arī līdzības sevī. Katra nākamā loma man ir izaicinājums. Monoizrādē “Lidojums” spēlēju pats sevi. Tajā ir teksti arī no manas privātās dzīves.

– Kā nonācāt “Teātra observatorijā”?
– Sākumā man Gaļina Poļiščuka piedāvāja Nacionālajā teātrī spēlēt izrādē “Pūt, vējiņi!”. Vēlāk aicināja strādāt “Teātra observatorijā”, sakot: “Tev būs grūti. Es nedošu spēlēt visas lomas vienādas – būsi mīlnieks, cietējs, mamma.” Es nodomāju: es to varu. Nacionālajā teātrī es vēl un vēl būtu spēlējis varoņus, teiksim, Lāčplēši. Bet man kā aktierim tas nav interesanti. “Teātra observatorijā” tu pats izvēlies – gribi vai negribi spēlēt to lomu, nevis ir rīkojums pie tāfeles.

– Jūs esat ne tikai “Teātra observatorijas” aktieris, bet arī tās vadītājs. Ko nozīmē jums šis amats, kādus pienākumus tas uzliek?
– Es uzņēmos atbildību par kolektīvu, jo mēs kopā esam piecus gadus, es zinu, ko cilvēki grib. Pie mums atnāca daudzi jauni aktieri un arī daži profesionāļi. Tiklīdz sastopas dažādas paaudzes, vieni noslēdzas un maz runā, citi sāk radīt atklātu konfliktu. Es teicu: “Okey, ja ir problēmas, runājam. Mums ir tik mazs kolektīvs, ka problēmām tajā nav vietu.” Es neteiktu, ka man patīk būt šajā amatā, ka tas ir baigi radošais darbs. Man jāatbild par sevi, komandu un visu pārējo. Vadītājam ir ļoti daudz pienākumu. “Teātra observatorijā” mēs katrs darām trīs darbus. Piemēram, viens vienlaicīgi ir apkopējs, scenogrāfs un aktieris.

– Kāds ir “Teātra observatorijas” skatītājs?
– Mums ir brīnišķīgs skatītājs. Viņš ir izglītots, patīkams, gudrs un pretimnākošs. Lielākoties uz izrādēm nāk cilvēki, kuri pirms tam ir iepazinušies ar lugas autoru, ir ievākuši informāciju par izrādi. Viņi ir ieinteresēti. “Teātra observatorijā” par divām biļetēm ar atlaidi ir jāsamaksā aptuveni 30 latu. Cilvēks nemaksās 30 latu, ja nezinās, uz ko nāk. Tādēļ mums ir dubulta atbildība par to, ko darām, un tas mūsu teātri notur līmenī. Pirmo reizi skatītājs uz mūsu teātri nāk ar skepsi, bet viņš atnāk arī otro reizi un turpina to darīt.

– Kā šobrīd, kad viss brūk un jūk, klājas “Teātra observatorijai”, tās komandai?
– Komandai neklājas viegli. Mums ir jāspēlē 27 izrādes mēnesī, lai izdzīvotu virs ūdens. Pagājušajā sezonā nospēlējām 202 izrādes. Tas ir tik, cik iepriekšējos divos gados kopā. Teātrī jau viss ir ļoti vienkārši – kamēr ir skatītājs, ir teātris. Nebūs skatītāju… Bet, kamēr viņu ir, mēs cīnāmies.

– Kāda jums izskatās šī sezona?
– Daudzveidīga. Mums būs dažādi režisori. Esam uzlikuši augstu latiņu. Taču, ja nebūs cilvēku, kas varēs atļauties nopirkt biļetes, ja nenāks uz mūziklu vai dramatisko izrādi, varēsim spēlēt paši sev. Ir trīssavienība: režisors, skatītājs un aktieris. Aktieris un režisors viens bez otra nevar. Skatītājs nenāks skatīties melnā caurumā. Es jau varu teikt, mums plānā tas un tas, bet pagaidīsim līdz janvārim, ko tad teiks valdība.

Mēs necenšamies veidot izrādes, kas būtu ļoti izpārdotas, teiksim, komēdijas un visādus tingeltangeļus. Speciāli iestudējam dramatiskās izrādes, kā “Faustu”. To jebkurš nevar skatīties. Man patika, ka pagājušajā gadā cilvēki nāca klāt un teica: “Tu esi attīstījies uz augšu.” Tas ir mans plāns – attīstīties. Neatkarīgi no tā, cik man izrādes būs gadā.

– Pērnā gada decembrī jums iznāca dzejoļu krājums “Mans ego”. Vai pa šo laiku nav radies materiāls jaunai grāmatai?
– Bija brīdis, kad domāju: izdošu krājumu un pazudīšu. Bet tagad atkal ir sakrājies materiāls. Es arī mēģinu izpaust sevi dažādos citos lauciņos – rakstu lugas, esmu sācis internetā atbildēt uz jautājumiem. Brīžam tā mūza atlido.

Ir daudz cilvēku, kas apgalvo, ka man nevajag rakstīt, bet citi atkal saka paldies. Imants Ziedonis es neesmu. Bet, ja kaut viena mana rindiņa, mana doma ir mainījusi kādam dzīvi uz labo pusi, es rakstīšu, kaut arī visi man metīs ar akmeņiem. Mācītājs Juris Rubenis, kad šaubījos par savu grāmatu, teica: ja katrs latviešu jaunietis uzrakstītu kaut vienu dzejolīti, mēs būtu labāka tauta.

Inita Gūtmane,

Nesen pirmizrādi piedzīvoja iestudējums “Lidojums”, kuras režisors, teksta autors un galvenās lomas tēlotājs ir Andris Bulis.