Lieldienu izjūta katram cilvēkam ir sava. Kādam tā ir klusa lūgšana un gaviles par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kādam rituālas izdarības saulītes atnākšanai par godu, vēl kādam skolas bērnu brīvlaiks un iespēja visai ģimenei kopā pavadīt brīvdienas.

“Kultūras Pulss” ielūkojās vienas Liepājas ģimenes Lieldienās. Tā ir Rodertu ģimene, kurā tētis Ivo ir Adventistu baznīcas bīskapa vietnieks un Adventistu Liepājas draudzes mācītājs, mamma Dagnija ir pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte” mūzikas skolotāja un “Bēbīšu skolas” vadītāja. Rodertu ģimenes meita Evija pirmo gadu studē Latvijas Universitātē informācijas pārvaldību un sarunā nepiedalījās, dēls Pauls ir Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas 11. klases skolēns.

– Durvju priekšā kristīgās Lieldienas. Ko šis laiks nozīmē katram no jums?
Ivo: – Ja kādā ģimenē ir mācītājs, tad to nevar atdalīt no kristīgās baznīcas un reliģijas. Un jāteic, ka Lieldienas mācītājam ir nevis svētki un atpūta, bet pati darba kulminācija. To var salīdzināt ar mākslinieku, aktieru ikdienu, kuriem svētki un brīvdienas ir pats karstākais darba laiks. Tāpēc jāteic, ka jau gadiem man Lieldienas saistās ar to, kas notiek baznīcā, un tie ir dievkalpojumi, pasākumi un tā tālāk.

Dagnija: – Mums bērnudārzā “Saulīte” notiek Lieldienu sarīkojumi. Šogad pirmo reizi mums sanācis tā, ka svētkus svinēsim pēc Lieldienām, 2. aprīlī.

Ivo: – Gribu mazliet precizēt. Ja jūs dārziņā svinēsiet svētkus 2. aprīlī, tad tas ir tieši Lieldienās. Jo baznīcas kalendārā svētki sākas ar pirmajām Lieldienām un ilgst visu nedēļu.

Pauls: – Parasti tad ir skolas brīvdienas. Man Lieldienas vienmēr ir saistījušās ar to, ka jāpalīdz vecākiem, visvairāk jau baznīcā. Es tur spēlēju. Protu gan ģitāru spēlēt, gan bungas, un mēs, jaunieši, tur pa svētkiem muzicējam. Māsa Evija arī Lieldienās būs mājās, viņa spēlē basģitāru un saksofonu.

– Baznīca un muzicēšana tajā varētu būt tas, kas vieno jūsu ģimeni svētkos. Kas tieši šogad notiks Adventistu baznīcā?
Ivo: – Lieldienās vienmēr kaut kas tiek iecerēts. Atceros, ka tad, kad mēs vēl nebijām Liepājā un mūsu bērni vēl bija pavisam mazi, vienmēr kaut kas notika. Šogad sanācis, ka paši darīsim mazāk, jo mums būs īpašs Lieldienu sveiciens.

Dagnija: – Tāda kā dāvana Liepājai un liepājniekiem. Jo 31. martā mūsu baznīcā Kārļa Ūliha ielā 70 notiks Janas Egles un Andra Eniņa sarakstītā muzikālā stāsta “Satikšanās” pirmatskaņojums. Tas ir stāsts par Kristus augšāmcelšanos bērna skatījumā. Uzvedumā piedalās ansamblis “Gaismiņa”, aktieris Viktors Ellerts, soliste Ieva Dreimane.

Ivo: – Būs vēl viens liels projekts. Mūsu Adventistu baznīca tika iesvētīta tieši Lieldienās 1912. gadā. Mums ir vēsturiska celtne, pirmā adventistu celtā baznīcā visā Astrumeiropā. Pagājušā gada Lieldienās mēs ar svinīgu dievkalpojumu iesākām mūsu nama rekonstrukciju. Tagad, pēc gada, 6. aprīlī mums notiks svinīga atjaunoto telpu atkal iesvētīšana un pateicības dievkalpojums. Un tur tad spēlēs arī Pauls.

– Daudzi cilvēki zina Ziemassvētku dziesmas. Vai ir Lieldienu dziesmas? Kāda mūzika skan dievnamā un citos sarīkojumos šajos svētkos?
Pauls: – Parasti Lieldienās skan tāda mierīga, liriska mūzika, kas vedina uz pārdomām.

Dagnija: – Saistot ar bērnudārzu, varu teikt, ka der jebkura jauka, melodiska dziesma. Tā kā svētki mums dārziņā notiks pēc otrajām Lieldienām, tad dziedāsim un atskaņosim jaukas, sirsnīgas dziesmas par prieku, par saulīti. Mūsu pilsētas komponistam Andrim Eniņam ir tik jaukas bērniem rakstītas dziesmas, mīļas, ar tekstiem latviešu valodā. Mācot bērniem mūziku, neiedziļinos reliģijā un etnogrāfijā, mēs dziedam par pavasari, par puķēm un pirmo taurenīti, par visu, kas pavasarī dabā mostas.

– Sabiedrībā tomēr viss ir sajaucies. Rotā mājas un skatlogus ar simboliskiem olu dekoriem un garausainiem zaķiem, krāso olas, aiziet uz dievkalpojumu. Kāda, Ivo, ir jūsu attieksme pret ierasto Lieldienu atribūtiku?
Ivo: – Vispirms gribu teikt, ka baznīca ir par tautisko! Par latvisko, par to, kas tautai tuvs. To baznīca vienmēr ir pieņēmusi un akceptējusi. Mums par šo tematu ir bijušas sarunas ar mācītājiem Reliģisko lietu komisijā. Un mēs esam pat aicinājuši, ka tautiski ansambļi var uzstāties baznīcā reliģiskos svētkos. Taču ir viens bet. Proti, baznīca nepieņem pagānisko. Kamēr tas ir latviski tautisks – tradīcijas, svētki, dziesmas, rotājumi –, nekādu problēmu. Bet, ja tas kļūst reliģisks (pagānisms baznīcas uztverē ir cita reliģija), tad nebūtu pareizi zem tautiskuma izkārtnes palikt pagānisma rituālus. Tur ir tā atšķirība. Taču, par Lieldienu zaķiem runājot, mēs dzīvojam globalizācijas pasaulē, un tāpēc pie mums atnāk dažādi svētku atribūti. Un neko nevar darīt, ka svētki komercializējas. Un tas notiek arī ar Lieldienām. Pirmais, ar ko ikvienam saistās Lieldienas, ir olu krāsošana. Tas taču arī ir rituāls, no seniem laikiem nācis…

Dagnija: – Ģimenē ir tā, ka krāsot jau patīk, bet neviens negrib tās olas ēst…

Ivo: – Mums baznīcā notiek dažādi pasākumi, ir arī cienasts, tāpēc mēs krāsojam olas draudzes Lieldienu svētku galdam. Bet gribu pateikt, ka olu krāsošana jau nav nekāda latviskā tradīcija. Ir kristīgās pasaules stāsts par pirmo krāsoto olu. Pie Romas imperatora nebija pieņemts nākt tukšām rokām. Marijai Magdalēnai bijusi tikai ola, ko pasniegt imperatoram Tibērijam (cita leģenda min Ponciju Pilātu – to pašu, kurš ļāva pūlim izšķirt Jēzus likteni), pavēstot par Kristus augšāmcelšanos. “Tas nav iespējams!” iebildis Tibalds. “Tāpat kā nav iespējams, ka šī ola pēkšņi no baltas kļūst par sarkanu!” Un visu acu priekšā ola kļuvusi sarkana. “Patiesi augšāmcēlies!” izsaucies brīnuma pārsteigtais imperators. Baznīcai ola ir atdzimšanas un dzīvības simbols.

– Kā mūsdienu globalizācijas un komercializācijas gaisotnē nepazaudēt Lieldienu būtību? Ir taču Klusā sestdiena, Jēzus Kristus sišana krustā un tikai tad nāk priecīgā augšāmcelšanās. Kā tieši jaunā paaudze uztver šo laiku?
Pauls: – Man ir savādāk. Es esmu dzimis mācītāja ģimenē. Ar maniem skolas biedriem varbūt ir citādi. Ir Krusta gājiens, kas notiek pilsētā, varbūt tas liek mana vecuma cilvēkiem apstāties, sākt domāt un jautāt, kas tas īsti ir.

Dagnija: – Laimīgi ir tie bērni, kuri var svētku izpratni mantot un piedzīvot savā ģimenē. Pēc tam izaugot viņi redzēs, cik no tā paņemt. Ja pati ģimene to izdzīvo un ļauj bērnam ar savu pieredzi to izdzīvot, tad tas ir skaisti. Bērna dvēseles dzīve ir jākopj jau no zīdaiņa vecuma. Mēs esam ļoti laimīgi vecāki, jo mūsu abi bērni ir izauguši godīgi. Vecākiem ir smagi jāstrādā, nevari gribēt augļus, ja tu neesi neko iestādījis.

Ivo: – Nevar baznīcu skatīt kā kampaņu. O, tagad būs Lieldienas, tagad ir klusais laiks! Un cilvēkam šķiet, ka mācītājs pateiks, kas jādara. Tā jau ir tā problēma, ja cilvēkam Lieldienu tēma nav svarīga augustā, oktobrī, februārī, tad nevar gaidīt, ka kļūs kā piedzīvojums Klusajā sestdienā. Baznīcas notikumi ir jājūt visu gadu un jādzīvo līdzi. Ieteikums cilvēkiem –plānot ne tikai finanšu un attiecību sfēru, bet arī savas dzīves garīgo sfēru.

– Ir pieņemts novēlēt: priecīgas Lieldienas! Kāds būtu Rodertu ģimenes novēlējums šajā laikā?
Pauls: – Priecīgus Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkus!

Dagnija: – Gribu vēlēt katram padomāt par savu tuvāko, par katru, kas tālāk dzīvo. Brīnišķīgi, ja var piezvanīt vai aizsūtīt kartīti. Vārdu sakot – novēlu atcerēties!

Ivo: – Grūti īsi novēlēt. Problēma ir tā, ka cilvēki, manuprāt, pārpratuši baznīcu un reliģiju vispār. Bieži vispirms redz aizliegumus, ierobežojumus, ceremoniju. Bet ar ko viss sākās? Nav cerības – cilvēks piedzimst, dzīvo, mirst, un viss, vairāk nav nekā. Tagad atnāk Kristus, kura dzīves, nāves un augšāmcelšanās dēļ tiek piedāvāta cerība! Un gribas novēlēt, lai tai priekā ir saturs! Visām nelaimēm, kas mūs nomāc, risinājums ir Kristus, viņa augšāmcelšanās. Viņš māca piedot, un no viņa var saņemt piedošanu.

Daina Meistere,

Egona Zīverta foto

Dagnija, Ivo un Pauls Roderti aicina izdzīvot Lieldienu laiku ticībā un priekā par Kristus augšāmcelšanos.