Visticamāk, ka lielai daļai cilvēku vajadzētu vismaz brītiņu apdomāties, lai nosauktu trīs dziesminieku vārdus. Taču tas nenozīmē, ka viņu Latvijā un Liepājā ir maz.

Dziesminieku kustība ir plaša, un ik gadu notiek lielāki un mazāki sarīkojumi, uz kuriem pulcējas dziesmu mīļotāji.

Lai kur brauktu, naktsmājas būs

“Es domāju, ka tie ir cilvēki, kuri meklē kaut ko vairāk par ikdienas dzīvi, kuri nav tikai mūzikas patērētāji, bet kuriem ir arī svarīgi runāt ar pasauli caur mūziku, ar pašu sacerētām dziesmām izteikt savas domas un pārdomas,” tāda ir Latvijas 1. rokkafejnīcas sarīkojumu rīkotājas un studentu teātra “Rikošets” dibinātājas Maijas Kalniņas formula, kas ir dziesminieks, pie kuriem arī viņu pašu var pieskaitīt. Pēc liepājnieces novērojuma, dziesminieki dzīvo savu dzīvi, kas atdalīta no popmūzikas un rokmūzikas pasaules. Un viņi neraujas pēc publicitātes, slavas, tāpēc plašāka sabiedrība par viņiem tik maz zina.

“Arī peļņa neiet roku rokā ar dziesminiekiem. Viņi dzied tāpēc, ka to vēlas. Viņi bieži vien gatavi tērēt savus līdzekļus, lai piedalītos koncertos,” raksturojumu turpina Maija. “Es neuzskatu, ka augstākos griestus būšu sasniedzis, uzstājoties Vemblija stadionā, tas nav mans mērķis. Man patīk mazie koncerti, kad cilvēki sēž zālē un saplūst ar tiem, kas muzicē. Tas ir tas, kas rada prieku,” viņas teikto apstiprina Austrasbērns Ivars Ķivelītis.

Pēc uzrunāto Liepājas dziesminieku teiktā, saskaitīt vai vismaz aptvert, cik dziesminieku ir kopā Latvijā, esot neiespējami. “Pēc mana subjektīvā vērtējuma, dziesminieku kļūst vairāk. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs viņus vairāk apzinām,” spriež Maija. “Ja pavēro, pa Liepāju staigā ļoti daudz ģitāristu, un daudzus no viņiem es nepazīstu. Šad tad aizdomājos, kādā sakarībā viņiem ir ģitāra uz muguras, kur viņi spēlē,” piebilst “Rikošeta” dalībnieks Ivars. Liepājas 5. vidusskolas 12. klases skolniece Sandra Jurberga, kura arī bieži pa Liepāju pārvietojas ar ģitāru, ievērojusi, ka citi kautrējas iziet publikas priekšā un uzrunāt kādu, ar ko kopā uzstāties, tāpēc viņi muzicē vienatnē mājās vai šaurā draugu lokā, un citi par viņu muzikālajām spējām nezina.

Maija ir gandarīta, ka par dziesminiekiem nevar runāt kā par aizejošo paaudzi, jo viņu vidū ir ļoti daudz jaunu cilvēku: “Par to milzīgs paldies jāsaka Austrai (Pumpurei – aut.piez.), pie viņas joprojām “Vadugunī” uz ģitāristu mēģinājumiem ir pilns ar daudzsološiem jauniem cilvēkiem.” To apstiprina Nīcas vidusskolas 12. klases skolniece Endija Štāle, sakot, ka dienas laikā pie Austras Pumpures uz mēģinājumiem un nodarbībām ierodas aptuveni divdesmit cilvēku – sākot no septiņiem līdz sešdesmit gadiem. “Austra Pumpure nav tāda veca omīte, brīžam viņa šķiet dullāka nekā mēs, jaunie,” smej Austrasbērns Endija. “Austras unikalitāte ir viņas harizma, ar kuru viņa pievelk cilvēkus. Esot kopā ar viņu, var iegūt tādu dzīves skolu. Viņa ne tik daudz iemāca ar mūziku saistītās profesionālās lietas, bet to, kā uzvesties uz skatuves, ar kādu attieksmi to visu darīt. Katra uzstāšanās ar viņu sniedz neaizmirstamas emocijas, jo katrs koncerts ir citādāks,” papildina Ivars. “Austrasbērni ir visā Latvijā, katrā pilsētā. Tas ir super! Lai arī kur tu brauktu, zini, ka tev būs kur palikt,” apgalvo Endija, apliecinādama, ka Liepājā piedzimst ne tikai rokmūziķi, bet arī dziesminieki.

Nekritizē par nepareizu dziedāšanu

Lielākoties Austrasbērnu repertuārā ir latviešu tautasdziesmas un Imanta Kalniņa dziesmas, kā arī dažādu dziesminieku garadarbi. Taču to, ko izpildīs koncertā, nekad iepriekš nevarot zināt. Jo slavenā dziesminiece var sākt dziedāt dziesmu, kas nav izpildīta gadus divus.

Maijas repertuārs ir būvēts nu jau teju divdesmit gadu. ” Lai dziesma nonāktu manā repertuārā, tai jābūt tādai, lai liekas, ka pati to būtu uzrakstījusi. Tik ļoti es tai ticu,” stāsta dziesminiece. Diezgan lielu daļu no viņas repertuāra veido Mārtiņa Freimaņa dziesmas, ir arī Jura Hirša un citu autoru darbi.

Taču liepājnieki ne tikai dzied citu dziesmas, bet arī paši tās rada. Šopavasar Ivars uzrakstīja savu pirmo dziesmu “Vilkatis”, savukārt Endijai jau ir astoņas dziesmas ar pašas sacerētiem dzejas vārdiem. Tikpat daudz dziesmu ir Sandrai, kura sākusi komponēt, pirms bija iemācījusies spēlēt ģitāru. Maija skaita, ka viņai ir kādas septiņas dziesmas, ko nekaunas citiem rādīt. Dažas no tām varēs dzirdēt “Latvijas radio 1”, kur viņa viesojās, lai sniegtu interviju un muzicētu. “Mans pašmērķis nav sarakstīt ļoti daudz dziesmu. Kad dziesma laužas uz āru, to pierakstu. Tas var nenotikt gadus piecus, un pēkšņi uzrakstu dziesmu pusstundā. Esmu ievērojusi: kad man ir sakrājies kaut kas, ko gribētu pateikt pasaulei un sev pašai, tad dziesma atnāk, un es koncentrēti visu tajā pastāstu,” par dziesmu rašanos stāsta Maija.

“Ļoti jauki ir tas, kad dziesminiekiem ir koncerts, parasti pēc tam notiek kopā sadziedāšanās. Tad nu katrs savu dziesmu dzied, un ir ļoti patīkami, kad sveši cilvēki dzied tev līdzi. Tas nozīmē, ka kaut kādu laiku iepriekš tava dziesma līdz viņiem aizgājusi,” pieļauj Maija. “Un forši ir tas, ka dziesminieku aprindās dziesma ir dzīva un neviens nepastāv uz to, kā tieši tā jāizpilda. Viena dziesma atšķirīgu dziesminieku izpildījumā var sniegt dažādu informāciju.”

Pozitīvi esot tas, ka neviens dziesminieks nebaksta, kā dziesma jādzied, un nekritizēs, ka nav bijis precīzs dziedājums vai nav bijusi pareiza elpa. “Ir dziesminieki, kas izčukst vai izkliedz savu dziesmu, un viss ir pareizi. Svarīgi ir tas, vai tu uzrunā ar savu dziedājumu vai ne,” uzsver Maija, pēc mirkļa turpinādama ar piemēru. “Austra Pumpure padomju laikos tika vērtēta pēc akadēmiskās dziedāšanas kanoniem un atzīta par nederīgu, jo viņai esot maza balss. Bet tajā pašā laikā, kādu rezonansi viņa varēja izraisīt, dziedot dziesmu ar šo mazo balsi. Ne katram akadēmiskās mūzikas dziedātājam vai estrādes zvaigznei tas ir pa spēkam.”  

Vēlas popularizēt dziesminiekus

Liepājnieki apgalvo, ka dziesminieku sarīkojumos vienmēr ir unikāla atmosfēra. Visi ir ļoti draudzīgi un pozitīvi noskaņoti. “Tur tādas cilvēciski negatīvās lietas, ar kādām mēs ikdienā sabiedrībā sastopamies, kā izmantošana, pievilšana, izdevīgums, lielākoties neparādās. Protams, dziesminieki arī ir cilvēki, un tāpat diskutē, kašķējas, ja viedokļi par kaut ko atšķiras,” norāda Maija.

Mūsējie priecājas, ka Latvijā aktīvi darbojas vairāki cilvēki, kuriem ir misijas apziņa dziesminieku kustību noturēt dzīvu. “Pateicoties viņiem, dziesminieki nesatiekas tikai retajos folkfestivālos, bet dažādas aktivitātes notiek visu gadu. Katru nedēļu Rīgā, “Saules muzejā”, notika koncerti, tagad dziesmu vakari pārcelti uz “Teātra bāru,” kur tos organizē liepājniece Inese Sērdiene. Vecpiebalgā notiek koncerti, tur darbojas Imants Kulinskis. Rīgā aktīvi darbojas Austras biedrība un Signe Sniedze. Mūsu kaimiņpilsētā Kuldīgā ir divas ļoti aktīvas meitenes Zane un Rūta, kas pašas spēlē un rīko dažādus pasākumus, kuros ir biezs no jauniešiem,” dažus aktīvistus uzskaita Maija.

Pie lielākajiem dziesminieku sarīkojumiem var pieskaitīt Jaunpiebalgas folkfestivālu un Rīgas svētku laikā rīkoto koncertu Vērmaņdārzā augustā, kā arī Tukumā notiekošo “Kurzemītes maliņā” martā. Taču dziesminieki brauc arī pie mums uz Liepāju. Uz Austrasdienām martā. Uz Latvijas 1. rokkafejnīcu, kur jau divus gadus rudens un ziemas tumšajos ceturtdienu vakaros notiek pasākums “Laternu gaismā” ar pašmāju un citu pilsētu dziesminieku piedalīšanos. “Ir feini atvest uz Liepāju ko tādu, ko, iespējams, liepājnieki nekad nav dzirdējuši. Dziesminiekus uz lielajām skatuvēm vispār nevar dzirdēt, ar Daksi bija izņēmums, kad viņš tika izvirzīts “Cīņas klubam,” atgādina sarīkojuma “Laternu gaismā” idejas autore Maija.

Nesen kultūras aktīvistu apvienība “Opā!” savās telpās Friča Brīvzemnieka ielā rīko arī pasākumu “Dziedošā jauniešu kopa”, kur Sandras Jurbergas vadībā var izdziedāties jebkurš interesents.

Pēc dažiem gadiem Liepājā šādu sarīkojumu varētu kļūt vēl vairāk, jo, piemēram, Endija šogad plāno iestāties Liepājas Universitātē un studēt kultūras vadību, jo viņa vēlas veidot pasākumus tieši dziesminiekiem, lai popularizētu šo kustību.

Dziesminieki ir gaidīti daudzos dažādos sarīkojumos. Endija un Ivars kopā ar Austru Pumpuri ir izbraukājuši visu Latviju, mēnesī sniedzot divus, trīs koncertus. Arī Maija gan viena, gan kopā ar “Rikošetu” uzstājusies dažādai publikai. Tāpat ir ar Sandru, kura, piemēram, dziedāja viesnīcā “Promenade Hotel” pirms filmas “Kaupēns” pirmizrādes Liepājā.

Maijas Kalniņas (34) draudzība ar akustisko ģitāru un dziedāšanu aizsākās 1990. gadā, kad uz Aizputes vidusskolu atnāca bioloģijas skolotāja, kura, prazdama pārvaldīt arī ģitāru un vijoli, nodibināja ģitārspēles un dziedāšanas pulciņu. Maija tajā iestājās, pamezdama nemīlamā akordeona spēles stundas.

Ivars Ķivelītis (18) piecu gadu vecumā sāka iet mūzikas skolā, lai mācītos spēlēt klavieres. Taču, nomainoties skolotājai, pārtrauca klavierspēles apguvi. Draugu pierunāts, 13 gadu vecumā viņš pievienojās Austrasbērniem un pie Austras Pumpures apguva ģitārspēli. Arī pats šo instrumentu mācījies spēlēt – gan Liepājas Jaunatnes centrā, gan privātās nodarbībās.

Endijai Štālei (19 gadu) vēlme pievienoties Austrasbērniem radās, kad, mācoties 9. klasē, uz Rucavā notiekošo nometni kā goda viešņa atbrauca Austra Pumpure ar saviem audzēkņiem. Taču to izdevās īstenot, tikai mācoties 11. klasē, kad no Rucavas pārcēlās uz Nīcu un bija vieglāk izbraukāt uz Liepāju, bērnu un jauniešu centru “Vaduguns”, kur notiek mēģinājumi.

Sandra Jurberga (18) ģitāru nopirka 16 gadu vecumā un to spēlēt apguva pie Ivara Ķivelīša. Viņa zināšanas nodod tālāk un tagad māca ģitārspēli Liepājas Jaunatnes centrā.

Inita Gūtmane,

Dziesmas, domubiedri, pozitīva un brīva gaisotne – katra dziesminieku kopā sanākšana ir saviļņojošs notikums.