“Ja dievs devis vairāk vai mazāk dzirdes, tad tu saklausi, ka tas skan savādāk,” saka Liepājas vinila fans Monvīds Gvozda, atbildot uz jautājumu – kas melno plašu kultūrai ļauj nemirt un liek dzīvot arī jauniešu pasaulē.

“Gribu iepriecināt”

Vilis Missa plates kolekcionē jau kopš 70. gadiem. Tagad tās ved no Anglijas, pārdod citiem interesentiem. “Padomju laikos man par vienu labu plati puse algas vai pat vesela alga bija jāatdod. Tagad visi ceļi vaļā. Un es gribu iepriecināt cilvēkus, tāpēc arī uz Liepāju plates vedu.” Viņš piedalījās oktobrī Liepājā, klubā “Fontaine Palace”, notikušajā Vinila dienā.

Arī Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, bija vinila kustības pārrāvums, kad iestājās “šito spīdīgo” CD ēra un “plates lidināja ārā pa logu” – saka Vilis: “Likās, ka sīdī ir kaut kas tāds superīgs, maziņš – ātri ieliec un nekas nečerkst.” Taču angļi, kam vispār patīk vecas lietas, šo pārrāvumu esot pārlaiduši maigāk. “Aizbrauciet uz Angliju – tur ir vinila veikaliņi pagrabiņos, tādi skaņuplašu tirgi kā šeit, tikai desmitreiz lielāki, notiek katru nedēļu.” Arī Vilis noskaidro, kurā pilsētā kuru reizi tie notiek, un dodas turp. “Man jau ir iestrādes, un dīleri pazīstami.” Tāpēc viņam izdodoties platēm sarunāt labu cenu, lai Latvijā pircēji tās varētu atļauties. “Es negribu biznesu taisīt un kļūt bagāts, ar to nemaz bagāts nevar kļūt. Gribu radīt prieku cilvēkiem, kas vinilu mīl.”

Iet dziļāk

Vinila dienas Latvijā sākās pirms trim gadiem Cēsīs, kultūras terasē “Zaļa zāle”. Tās saimnieks mūziķis Mareks Kaminskis, lai to īstenotu, sadarbojās ar kolekcionāru Vili Missu un vēl vienu mūziķi Mareku Ameriku. Uz Vinila dienām brauca cilvēki no citām Latvijas vietām, tāpēc tāds pasākums dabiski izvērsās arī Rīgā.

Uz Cēsīm vinilu ķert reiz aizbrauca arī liepājnieks Monvīds Gvozda, nopirka plates savai kolekcijai un saprata – kaut ko tādu ir pelnījusi arī Liepāja un arī Liepājas vinilfanus derētu apvienot. “Esam muzikāla pilsēta, un tā jau nevar būt, ka Cēsīs un Rīgā ir, bet mums nav!” Viņš Vili sauc par vinila plašu kustības krusttēvu. Vilis pats par to smejas, bet pretī nerunā.

Monvīds pats savu kolekciju vēl tikai veido, pagaidām vēl esot tikai ap trīssimt platēm. Visa sākums bijis Ziemassvētkos pirms četriem gadiem, kad meita Monvīdam uzdāvinājusi lielo melno plati – “Queen” izlasi. Zinājusi, ka tēvam tie ir vieni no favorītiem mūzikā. “Ja jau uzdāvināta, tad meita apvainosies, ja tikai turēšu plauktā,” un viņš iegādājies “Denon” atskaņotāju un sācis meklēt, ko vēl klausīties šādā formātā. Kolekcijā ir klasiskas vērtības – “Led Zeppelin”, “Pink Floyd” un līdzīgi. “Un tagad jau sāku meklēt kaut ko dziļāku,” Monvīds piekrīt, ka mūzikas izziņā dziļāk iet viņu pamudinājis tieši vinils.

Aizpeldēt līdzi

“Ja Dievs devis kādu nebūt dzirdi, tad jau tu saklausi, ka tas skan savādāk,” Monvīds min galveno vinila šarma pazīmi. “Tad – paņem plati rokās, attaisi, paskaties, kā cilvēki piestrādājuši, izlasi, kas uz apvāka. Notīri plati, notīri adatiņu, uzmanīgi uzliec plati, apsēdies un klausies.” Tas nav tā, kā iegrūst autiņa atskaņotājā CD vai flešu un pārmesties uz nākamo gabalu, tikko kaut kas nepatīk. “Tā ir pavisam citādāka klausīšanās. Vai nu noklausies visu plates pusi, vai neklausies vispār. Un saproti, ko mākslinieks ir gribējis pateikt.” Un arī vāka noformējums nereti ir mākslas darbs pats par sevi. “Albums ir vēstījums. Ja sāksi to raustīt, vēstījumu nesaklausīsi. Un tad ─ ahā! Tur kaut kas ir! Jānoklausās vēlvienreiz.”

Mūslaiku iezīme ir aizbildināšanās ar laika trūkumu, lai varētu atļauties baudīt tik garu procesu. “Esmu visu dienu noskrējies, noguris, un vakarā ir mans relakss – noklausos vienu plati un esmu atpakaļ,” atsaka Monvīds. Vilis piebilst, ka pazīstot kādus trīs ķirurgus, kuri ar šo kultūru aizrāvušies. “Ja viņš smagi strādā, viņam šī mūzika palīdz atslābināties.”

Tas māca nesteigties – analogo ierakstu fans Balvis Trinkuns piekrīt, ka vinils varētu būt kā zāles pārmēru steidzīgajai sabiedrībai. “Tas varētu būt tāds nomierinošs efekts. Tu nevar iet gatavot ēdienu un skriet mainīt plati, jo tikmēr kaut kas piedegs. Tāpēc tam atvēli laiku. Klausies mūziku. Un sāc atšķirt labu mūziku no lētas.” Tas ļauj tiešā nozīmē ieiet gan sešdesmitajos, gan septiņdesmitajos gados, saprast, ko un kā mūziķi toreiz domājuši un jutuši. “Var aizpeldēt tam līdzi. Nevajag neko citu lietot – mūzika ir narkotika. Vislabākā un visveselīgākā.”

Plašu cenas ir, sākot no diviem, trim eiro daudz izdotām, līdz tūkstošiem eiro par kolekciju retumiem. Retām platēm vērtība gadā pieaugot vairāk nekā zeltam.

Jāmeklē atskaņotājs

Vienai daļai mūsdienu jaunatnes tā ir arī tāda kā modes lieta – secinājis Vilis. Sanāk tusiņš – uztaisa tusiņu ar platēm, tas ir kaut kas atšķirīgs. “Bet mani priecē tā jauniešu daļa, kas tajā saklausa muzikāli kaut ko citu. Un tādu rodas aizvien vairāk – es to jūtu.” Jo vispār mūsdienu jaunatne jau vairs nemākot normāli klausīties. “Iebāž tos mp3 puļķus ausīs un domā, ka tur viss skan un ir ļoti labi, un tad kratās. Bet tā jau nav skaņa! Ausis ir jau atrofējušās, neuztver pareizo skaņu. Var jau būt, ka tas nav slikti, bet tas nav priekš manis.”

Vilis arī pats taisa skandas, lai pēc iespējas labāk varētu klausīties savu mīļāko mūzikas virzienu – džezu. “Tam ir vajadzīga kvalitāte, lai es varētu dzirdēt emocijas mūzikā. CD emociju nav. Dzīvīgums un emocijas ir vinilā. Es dzirdu, kā solists ieelpo…”

“Tagad tādus aparātus vairs neražo,” Vilis sarunas gaitā apmaina plati uz astoņdesmito gadu sākumā ražota “Sharp”. “Jo nav konkurences. Septiņdesmitajos bija daudz firmu, kas centās kaut ko uztaisīt, cīnījās par kvalitāti un skanējumu. Tagad kaut ko uztaisa un pārdod par bargām naudām.”

Ko darīt cilvēkam, kurš ir gatavs atdot vinilam mazo pirkstiņu – sākt to klausīties? Vilis iesaka: ir jāņem labs, septiņdesmitajos vai astoņdesmito sākumā ražots atskaņotājs, un jāsakārto tas. “Es piekodinu – to laiku ražojumu!” Meistaru, kurš prastu tādu ierīci saremontēt, varot sameklēt, piemēram, caur sludinājumu portālu “ss.lv”. “Tad uzlieciet plati, paklausieties – tad sapratīsiet, vai tas jums vajadzīgs, vai nav. Ja tas patiešām ievelk, tad attīstīsities tālāk.”

Balvis saka – atskaņotāja iegāde nav problēma. Viņš piemēram min austriešu audiosistēmu ražotāju “Pro-Ject”, kas, sācis pirms 25 gadiem, tagad jau mēnesī ražo 30 tūkstošus viena modeļa atskaņotāju mēnesī. “Atskaņotāju pārdošana šobrīd pieaug un pieaug.” Cenas – no diviem simtiem līdz divsimt tūkstošiem eiro.

Iespējami īsāku ceļu

“Man galvenais ir, lai mūzika būtu dzīva,” saka Balvis. Un viņš arī vēlas saprast, kur ir problēma – kāpēc mūsdienās tiek izdots tik daudz sliktu ierakstu. “Es domāju, ka tā lielākoties ir digitālajā apstrādē. Jo īsāks un tiešāks ir ceļš – mūzika tiek ierakstīta uzreiz no mikrofoniem caur pulti magnetofonā, nemiksējot, neapstrādājot – jo tā ir dzīvāka un patiesāka. Tuvāka īstenībai. Jo vairāk apstrādājam, jo vairāk no mūzikas pazaudējam – visos vados un citos starpposmos. Varam ticēt, varam neticēt, bet katrs kontaktiņš izmaina un iespaido skanējumu. Katru reizi, kad pārrakstām, zaudējam kaut ko no mūzikas dzīvības.”  Ar dažādiem digitāliem līdzekļiem mūziku var uzfrišināt, ielikt halles, izpušķot, bet tā vairs nebūs dabiska.

Lai to visu demonstrētu arī liepājniekiem, Balvis uz Vinila dienu Liepājā bija atvedis kādreiz kādā Čehijas ierakstu studijā izmantotu magnetofonu. Lielāku viņš izmanto savā ierakstu studijā Rīgā.

Cik liela ir mūsdienu mūziķu interese par iespēju ierakstīt mūziku šādi? “Manuprāt, arvien lielāka,” atbild Balvis. To vairāk dara džeza mūziķi, kaut gan arī elektroniskajā mūzikā bieži vien mēģina izmantot magnetofonus, lai aso skaņu mīkstinātu.

Visu laiku vērtīgākās vinilplates

Madonna –  “Erotica”,1992 (ap 2300 eiro).

“The Rolling Stones” – “Promotional Album”, 1969 (ap 2300 eiro).

“The Rolling Stones” – “Their Satanic Majesties Request”, 1967 (ap 2300 eiro).

“Dark” – “Dark Round The Edges”, 1972 (ap 2300 eiro).

“The Bread And Beer Band LP”, 1969 (ap 2300 eiro).

Leaf Hound – “Growers Of Mushroom”, 1971 (ap 2900 eiro).

Ron Hargrave –  “Latch On/Only A Daydream”, 1958 (ap 3500 eiro).

David Bowie – “Space Oddity/Wild Eyed Boy From Freecloud”, neizlaists singls (ap 3500 eiro).

“The Beatles” – “Love Me Do/PS I Love You”, singla demo kopija (ap 3500 eiro).

“Tinkerbells Fairydust LP”, 1969 (ap 3500 eiro).

Billy Nicholls – “Would You Believe”, 1968 (ap 3500 eiro).

John Lennon/Yoko Ono/Plastic Ono Band – “Unfinished Music No. 1: Two Virgins”, 1968 (ap 3500 eiro).

“The Beatles” – “Please Please Me”, 1963 (ap 4000 eiro).

“John”s Children” – “Midsummer Night”s Scene/Sara Crazy Child”, 1967 (ap 4600 eiro).

“Queen” – “Bohemian Rhapsody/I”m In Love With My Car”, 1978 (ap 5800 eiro).

“The Beatles” – ”White Album”, 1968 (ap 8000 eiro).

“Sex Pistols” – “God Save The Queen/No Feelings”, 1977 (ap 9200 eiro).

“The Quarrymen” – “That”ll Be The Day/In Spite Of All The Danger”, 1958 (ap 115 000 eiro).

Avots: nme.com.