Spēlētāju traumas un zaudējumi maču galotnēs ir basketbola kluba “Liepāja” neveiksmīgās sezonas aisberga redzamā daļa. BK “Liepāja” neiekļūšanu ne Latvijas – Igaunijas līgas, ne Latvijas Basketbola līgas izslēgšanas spēlēs skaidro vienības galvenais treneris ARTŪRS ŠTĀLBERGS.

– Pirmo vērtējumu par sezonu tu sniedzi uzreiz pēc tās pēdējā mača, bet vai tagad vari to paanalizēt plašāk?
– Kopumā varu pateikt to, ko es jau teicu pēc pēdējās spēles – neizmantoto iespēju sezona. Vispirms jau rezultātu ziņā, jo mums pietrūka vienas uzvaras līdz Latvijas līgas play-off. Mums bija daudz iespēju izcīnīt to vienu uzvaru, bet mēs šīs iespējas neizmantojām. Visiem spēlētājiem tika dota iespēja. Kāds to izmantoja vairāk, kāds mazāk, bet lielākajai daļai sniegums sezonas laikā bija nestabils. Viena vai divas veiksmīgas spēles, un atkal kritums. Arī spēlētāji savas iespējas līdz galam neizmantoja.

– Kāpēc ne klubs, ne spēlētāji neizmantoja savas iespējas?
– Ir jārunā par daudzu apstākļu kopumu. Pirmkārt, līdz jaungadam mocījāmies ar traumām. Daudzi spēlētāji izkrita no sastāva, bija operācijas. Otrkārt, mēs ar komandas psihologu visu sezonu likām kopā dažādas idejas, kuri spēlētāji labāk sader no psiholoģiskā un rakstura iezīmju viedokļa. Varbūt var teikt, ka bija raksturu nesakritība. Latviešu spēlētājus tu zini, bet mums nav tādu līdzekļu, lai aizbrauktu un satiktos ar ārzemniekiem, lai vasarā paskatītos viņu treniņus. Mēs ņemam spēlētājus, balstoties uz atsauksmēm no iepriekšējiem treneriem. Ja paskatāmies uz leģionāriem, kuri pabeidza sezonu, tad Kavašs ir superpuika, inteliģents un gudrs spēlētājs, bet viņš ir klusais [tips]. Pa visu sezonu varbūt trīs reizes dzirdēju, ka viņš kaut ko pateica.

Džastins Džonsons – tieši tāds pats. Varbūt vairāk pastāvēs malā nekā kādu uzvilks. Teiloram Besikam patīk vārīties, bet viņš nav tas, kurš visus vedīs aiz sevis. Tajās līdzīgajās spēlēs, kurās varējām vinnēt, bet nevinnējām varbūt pietrūka viena tāda spēlētāja, kurš varēja spēli salauzt ne tikai ar savām darbībām, bet arī ar attieksmi, emocijām vai citu spēlētāju uzmundrināšanu.

– Traumu kontekstā no jūsu puses izskanēja tēze par fiziskās sagatavotības bāzes trūkumu jaunajiem spēlētājiem.
– Oktobra beigās, novembrī treniņos bija tā, ka bezmaz vai nebija, kam trenēties. Sāku komunicēt ar Latvijas treneriem par šo jautājumu. Runāju ar Robertu Štelmaheru un “Ventspils” fizioterapeitu. Viņi teica, ka tur notiek tas pats. Ķilps, Vīksne atnāk uz vienu vai diviem treniņiem ar lielo komandu, un viss – viņi ir ārā. Vienam ir stresa lūzums, otram – ceļa iekaisums. Fizioterapeits saka, ka jaunajiem spēlētājiem izveido ēdienkarti, kurā ir jābūt salātiem, bet jaunais saka, lai salātus ēd truši. Viss ir jāskata kopā – uzturs, tā kvalitāte, pareiza ēšana un arī fiziskā sagatavotība sporta skolā.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1. aprīļa numurā.

#kvards-20190401-01#