Joprojām sekojam līdzi Liepājas sportistu gaitām ārzemes. Šoreiz sazinājāmies ar okeāna otrā pusē spēlējošo Artūru Štālbergu, kurš aizvada savu pēdējo sezonu Amerikas spēcīgākajā studentu līgā – NCAA. Pērn basketbolists telefonsarunā atzina, ka šis viņam būšot pēdējais gads ASV. Artūrs savas domas nav mainījis, un, pēc liepājnieka teiktā, Eiropā viņš varētu atgriezties jau vasaras sākumā, kad būs beigusies basketbola sezona un četru gadu ilgās studijas Evansvilas universitātē.

– Kā veicas Evansvilas universitātei?
– Regulārajā čempionātā aizvadītas vairāk nekā puse spēļu, atlikušas vairs tikai astoņas. Pašreiz savā konferencē ieņemam septīto vietu, taču tas nenozīmē, ka mums nav izredžu tikt play-off turnīrā, jo no Misūri Valī konferences, kas ir trešā spēcīgākā NCAA līgā, parasti tā sauktajā marta trakumā iekļūst trīs līdz četras komandas. Sezonas sākums mums bija veiksmīgs – tika izcīnītas uzvaras pār vienībām, kuras mums vajadzēja uzvarēt, un pa reizei gadījās pārspēt arī kādu nedaudz stiprāku pretinieku. Uzskatu, ka visas komandas, ar kurām esam spēlējuši, ir spēkos līdzīgas un liela nozīme ir arī veiksmei. Šobrīd esam tādā kā bedrē – pēc labām spēlēm nāk negaidītas neveiksmes. Jācer, ka atlikušajās spēlēs izdosies saņemties un nodrošināt vietu play-off, bet, ja nu tomēr mums nepaveiksies, tad, tāpat kā pērn, nāksies visus spēkus koncentrēt uz konferenču kausa izcīņu. Uzvaras gadījumā var iegūt pēdējo ielūgumu uz marta trakumu.

– Cik zinu pagājušā sezonā tas tev gāja secen…
– Pēc regulārā čempionāta mums neizdevās nodrošināt vietu play-off izspēlēs, taču cīņā par pēdējo ceļazīmi konferenču izslēgšanas spēlēs aizkļuvām līdz pusfinālam, kur arī paklupām. Domājams, ka šogad izredzes ir daudz lielākas nekā pērn, jo komandas kodolu pārsvarā veido ceturtā kursa studenti, starp tiem esmu arī es.

– Ko vari teikt par savu lomu komandā?
– Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem treneris man uzticas daudz vairāk, un parasti laukumā dodos tūlīt aiz pamatpiecnieka. Mans galvenais uzdevums laukumā vistiešākajā mērā saistās ar pretinieku līderu segšanu un cīņu par atlēkušajām bumbām, tādēļ mani treneris sauc par enerģijas spēlētāju. Uzbrukumā varbūt neesmu tik produktīvs, un tas nav tik būtiski, jo svarīgākais ir izpildīt dotos norādījumus un katrā mačā cīnīties tikai un vienīgi par uzvaru.

– Tā kā šis ir tavs pēdējais gads Evansvilas universitātē, noteikti esi domājis par nākotnes plāniem?
– Domāju, ka atgriezīšos Eiropā un, visticamāk, centīšos iekļūt kādā no Vecā kontinenta klubiem, un, ļoti iespējams, turpināšu izglītoties, apvienojot sportu ar mācībām, kā tas ir šeit.

– Vai apsver iespēju atgriezties Latvijā?
– Esmu dzirdējis daudz labu atsauksmju par SEB Baltijas Basketbola līgu, kas strauji attīstījusies, taču pēc koledžas beigšanas man gribētos uzspēlēt kādas augstākas raudzes valsts čempionātā.

– Ir bijuši kādi piedāvājumi?
– Man aģenti ir zvanījuši un izteikuši dažādus variantus, taču, kamēr spēlēju studentu līgā, tajos neesmu īpaši iedziļinājies. Darba meklējumiem pievērsīšos pēc studiju beigšanas. Man svarīgi būs tas, lai paralēli treniņiem un spēlēm es varētu turpināt izglītoties.

– Kā šajos četros gados veicās mācībās?
– Jāsaka, par laimi, smagākais posms jau ir aiz muguras – pērn ar ļoti labām sekmēm pabeidzu bakalaura darbu studiju programmā “Politiskās zinātnes”. Pagājušā gadā bija nelielas grūtības apvienot mācības ar sportu, taču tagad ir tāda kā gandarījuma sajūta, un šis pēdējais semestris salīdzinoši ir daudz brīvāks.

– Vai brīvajos brīžos kontaktējies arī ar citiem ārzemju latviešiem?
– Jā, man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar basketbolistu Andri Biedriņu, ar kuru mēdzam sazvanīties un kontaktēties īsziņu veidā, pārrunājot pēdējās basketbola spēles.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Liepājnieku Artūru Štālbergu Evansvilas universitātes komandas treneris iesaucis par enerģijas spēlētāju.