Basketbolistu Artūru Štālbergu izdodas pārtvert pa ceļam uz treniņiem un ciemošanos pie draugiem Lietuvā. Brīvā laika ir maz, jo jāgatavojas nākamajam notikumam – 2011.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram, tāpēc arī atliktas iecerētās kāzas ar mīļoto meiteni.

Nelielā intervijā noskaidrojām, kā Artūrs vērtē aizvadīto sezonu komandā “VEF Rīga”, ko viņš vēlētos vēl sasniegt un kāpēc Liepāja ir ideālākā vieta, kur pavadīt brīvdienas.

– Ko tu šobrīd dari? Kā atpūties?
– Šogad sanācis maz atpūsties. Uzreiz pēc pēdējās spēles, kas notika 28.maijā, lidoju uz Ameriku. Divas nedēļas pagulēju Maiami pludmalē. Cerēju, ka, atgriežoties atpakaļ, laiks šeit būs mazliet labāks un varēšu aiziet uz jūrmalu, bet tomēr nav sanācis. Pēc 14.jūnija sāku aktīvus treniņus tepat Liepājā. Šeit ir savas priekšrocības – visi pazīstami, tāpēc sarunāt zāli nebija problēmas. Par to paldies Olimpiskajam centram. Svētdien jau došos uz Rīgu, lai sāktu izlases treniņus.

– Kā izpaudās tavi treniņi?
– Strādāju pēc individuālas trenera Oļega Okulova sastādītas programmas. Pie viņa Krievijā trenējos pagājušā gadā divas nedēļas. Nekas nav aizmirsts, to pildīju arī šīs divas nedēļas Liepājā. Toreiz ļoti patika, biju labā formā.

– Atgriezīsimies atpakaļ, kad izlēmi basketbola klubā “Liepājas lauvas” vairs nespēlēt un pāriet uz “VEF Rīga”. Kā tas notika?
– Tobrīd situācija bija izveidojusies sarežģīta. Tikko biju nomainījis savu aģentu. Vienu spēli, kā “Liepājas lauvas” spēlētājs, vēl nospēlēju pret Valmieru, lai gan līgumu ar klubu nebiju noslēdzis. Taču pēc aģenta ieteikuma, spēlēt neturpināju, lai neiedzīvotos traumās. Tikmēr viņš aktīvi meklēja komandu, kurā es varētu spēlēt. Un pavisam drīz nāca piedāvājums no “VEF Rīga”, jo basketbolists Gatis Jahovičs bija dabūjis traumu. Uzreiz piekritu, jo bija jau oktobra vidus, sezona sākusies, turklāt gribējās spēlēt. Un tas bija tā brīža labākais piedāvājums.

– Lauvās turpināt nevēlējies?
– Liepājā biju nospēlējis jau četrus gadus, gribēju būt augstākā līmenī. Un “VEF” spēlē gan Krievijas VTB līgā, gan Eiropas kausos. Uzskatīju, ka tas ir solis uz priekšu. Un tas pierādījās arī sezonas beigās, kad tikām finālā un ieguvām 2.vietu. Manuprāt, izdarīju pareizo izvēli.

– Kāda bija sajūta, izcīnot 2.vietu?
– Nepiepildīta. Gribējās zeltu, jo bija sajūta, ka esam labāki par “Baronu”. Mums vajadzēja sēriju pabeigt ātrāk. Bet situācija izvērtās tāda, ka nokļuvām līdz septītajai spēlei. Sagadījās pāris neveiksmīgi uzbrukumi. Mēs būtu spēli uzvarējuši, vien pietrūka trīs četras minūtes, lai to paveiktu.

– “Liepājas lauvās” tu biji viens no līderiem, bet VEFā vairāk sēdēji maliņā….
– Es neteiktu, ka sēdēju maliņā. Jā, vidējais laiks, ko pavadīju laukumā bija mazāks – 20 minūtes, atšķirībā no Liepājas, kad biju pie 30. Tomēr nepieskaitu sevi pie rezervistiem. Spēlētājam, kam laukumā ir dotas 20 minūtes, ir ļoti liela loma. Reizēs, kad zaudējām pret Ventspili, treneris uzsvēra, ka rezervisti nav nospēlējuši labākās spēles. Savukārt, kad vinnējām, maiņas spēlētāji, tajā skaitā es, bijām pastrādājuši labi. Turklāt ir jāsaprot, ka, parakstot līgumu ar kādu citu komandu, tava loma mainās. Vienā tu esi līderis, citā – ne. Spēlētājiem lomas mainās atkarībā no tā, kāds ir spēles uzdevums, kāds ir pretinieks, kāda ir trenera taktika. Tas ir profesionālais sports un ar to ir jāsamierinās.

– Tātad vīlies nejūties?
– Nē, nemaz. Varbūt bija brīži, kad jutu, ka varētu vairāk izdarīt. Šosezon spēlēju vairāk ārā pa perimetru, biju kā ceturtais garais spēlētājs. Kopumā sezona vērtējama ar pluss zīmi. Tika izcīnīts sudrabs.

– Kāds tev pašam patīk basketbols?
– Man patika basketbols, ko spēlējām šogad. Tas bija ātrs basketbols ar ātriem pretuzbrukumiem, bet, lai tādu spēlētu, ir jābūt ļoti labam saspēles vadītājam. Un mums tāds bija – amerikānis Alekss Renfro. Viņš ideāli iekļāvās spēles koncepcijā. Guvām daudz uzvaras, arī no mīnusiem atspēlējāmies ar šiem ātrajiem uzbrukumiem, ar presingu pa visu laukumu. Lai gan man būtu gribējies agresīvāku aizsardzību, kas mums dažbrīd piekliboja. Tajās spēlēs, kad aizsardzība bija līmenī, arī vinnējām vai nospēlējām vismaz līdzīgas spēles, kā, piemēram, ar “Lietuvas Ritas”, “Žalgiri”, “Himkiem”.

– Liepāja tev bija labs sākumpunkts basketbola karjeras izaugsmei?
– Ir visi apstākļi, lai teiktu, ka Liepājā ir vislabākā treniņbāze Latvijā. Varēju viegli apvienot mācības vidusskolā ar treniņiem, jo nebija jāpārvar lieli attālumi, viss ir vienuviet. Tāpat nebija problēmu, kad studēju “Turībā”. Piemēram, Rīgā stadions ir vienā vietā, zāle citā, dzīvesvieta vēl citā, tāpēc jaunajiem spēlētājiem ir grūti.

Taču, salīdzinot Liepājas un VEF vadību, jāsaka, ka pēdējai minētai ir augstāki mērķi, arī, protams, vairāk finansu līdzekļu ar ko operēt. Ja Liepājai būtu viņu budžets, situācija būtu savādāka. Es Liepājas vadībai ieteiktu vairāk līdzekļu ieguldīt jaunatnes attīstībā. Jāskatās ilgtermiņā, varbūt labāk naudu pieturēt un piesaistīt speciālistus, kas strādātu ar jaunajiem spēlētājiem, nevis jāizgrūž spēlētājos, kas nemaz nav vajadzīgi. Ja pie tā strādātu, tad ar laiku arī Liepājā varētu būt augsta līmeņa basketbols.

– Kā bija spēlēt pret bijušajiem biedriem?
– Visu laiku katrā spēlē kādā no komandām bija spēlētājs ar kuru kopā spēlēts. Tāds ir profesionālais sports. Taču neatkarīgi no tā, vai spēlēju lauvās vai VEFā, spēlēs, kas norisinājās Liepājā, gribējās labi nospēlēt, bija papildus pacēlums. Ar bijušajiem “Liepājas lauvas” komandas biedriem draudzīgas attiecības uzturu joprojām un satiekamies. Piemēram, Jāņus svinējām kopā.

– Saka, ka tev ir cīnītāja raksturs un nopietna attieksme pret darbu. Piekrīti?
– Jā, tā ir. Nezinu, kurš to ir teicis, bet domāju, ka daudz ko dzīvē esmu sasniedzis ar savu neatlaidību, cīņassparu. Dažbrīd, arī šosezon, tas ir traucējis. Uzvelkos, saņemu nevajadzīgas tehniskās piezīmes, sāku diskutēt ar tiesnešiem.

Reti kurš atļāvās prognozēt, ka būšu starp tiem 12, kas brauks uz Eiropas čempionātu. Pirmajā spēlē jau izgāju pamatsastāvā, par ko ļoti daudzi pat nebija iedomājušies, arī pats necerēju. Lai gan pamatsastāvs ir nosacīta vērtība. Man bija savi uzdevumi, kuri jārealizē to minūšu laikā, kas man bija dotas. To arī izdarīju. Mērķis bija tikt izlases sastāvā, un tiku. Tas deva papildus stimulu cīnīties tālāk un nepadoties. Jāsaka, ka pirms čempionāta aizbraucu pastrādāt pie savas individuālās sagatavotības un tehnikas, lai būtu līmenī un noturētos. Un tas noderēja.

– Vai tās ir īpašības, kas nepieciešamas, lai kļūtu par labu basketbolistu?
– Viennozīmīgi. Man ļoti laba skola bija Amerikā, kur pabiju četrus gadus. Tas, kam tur izgāju cauri, pietrūkt mūsu jauniem basketbolistiem Latvijā. Tur sapratu, kas ir jādara, lai progresētu un galu galā kļūtu par labu basketbolistu. Mums bija treniņi sešos no rīta, līdz pat četrām stundām. Protams, bija ļoti grūti. Bija reizes, kad jau biju sakrāmējis koferus un teicu, ka braucu mājās, vairāk nevaru. Tajā brīdī man ļoti palīdzēja vecāki. Joprojām atceros tēva vārdus: ”Tu esi jau pusceļā. Ko darīsi, atbraucot atpakaļ?” Sapratu, ka tiešām nav jēgas braukt atpakaļ, jo bija atlikuši vēl divi gadi. Un, kad tos izturēju, zinu, ko es varu un ko es nevaru, un kas ir jādara, lai kļūtu labākam. Mūsu jaunajiem basketbolistiem vajadzētu stingrāku disciplīnu. Amerikā ieguvu daudz ko, kas vēlāk noderēs, kad pats būšu treneris.

– Tu gribētu kļūt par treneri?
– Jau esmu nokārtojis trenera sertifikātu. Tas ir kas tāds, kas man ļoti patīk. Turklāt vienu vasaru nostrādāju ar Liepājas jauniešiem. Biju arī komandas asistents. Un no jauniešiem un viņu vecākiem dzirdēju pozitīvas atsauksmes par manu darbu. Tas deva papildus stimulu tam, ka kādreiz, kad pats beigšu basketbolista karjeru, pievērsīšos trenera darbam.

– Vairākas reizes pieminēji vecākus. Viņi arī apmeklē aktīvi tavas spēles gan Liepājā, gan citās pilsētās. Redzams, ka visā viņi ir kopā ar tevi un atbalsta.
– Protams. Vidusskolas laikā, kad spēlēju, tēvs bija basketbola kluba “Līvu alus” prezidents. Kad spēlēju Amerikā, abi tiešraides spēles nakts laikā skatījās internetā. Tagad arī vienmēr sazvanāmies pēc spēlēm. Mēģina nomierināt, ja gadās kāda neveiksmīgāka spēle. Tā ir lieta, kur viņi mani vienmēr mēģinājuši atbalstīt. Liels paldies viņiem par to. Pieļauju, ka nervi pēc zaudētām spēlēm vai neveiksmēm viņiem sabendēti vēl vairāk nekā man. Saņemu arī kritiku, taču ne vienmēr tai piekrītu. Jo basketbolā vecāki tomēr nav tik kompetenti un zinoši, lai saprastu atsevišķas nianses. Saku, ka jums nav taisnība.

– Esi starp tiem, kas gatavosies 2011.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram. Rādīsi visu, ko spēj?
– Protams, lai gan nezinu, kā būs. Nometne sākas pirmdien, 28.jūnijā. Sagatavošanās plānu esmu izpildījis par vismaz 80 līdz 90 procentiem. Jūtos gatavs, redzēs kādas būs trenera prasības, taktiskie zīmējumi, shēmas, cik intensīvi būs treniņi.

– Kāda ir tava attieksme pret izlases galveno treneri Ainaru Bagatski?
– Ļoti neitrāla, jo man ar viņu līdz šim nav bijis nekāds kontakts. No spēlētājiem par viņu esmu dzirdējis tikai labas lietas.

– Ko vēl tu vēlētos sasniegt savā basketbolista karjerā?
– Viens no mērķiem ir kādā no līgām būt čempionam. Lai kādreiz varētu teikt, ka esmu bijis pirmais. Ir bijušas otrās un trešās vietas, taču nekad neesmu bijis pirmais. Gribējās to sasniegt šogad, bet neizdevās. Turklāt, ja strādāšu par treneri, saviem padotajiem argumentēti varēšu teikt, ka, ja gribam kļūt par čempioniem, tad mums jādara tas un tas.

– Gribētu spēlēt ārpus Latvijas?
– Jā, tas ir vēl viens no mērķiem. To gribēju jau pagājušā gadā piepildīt, bet nesanāca. Šobrīd aģents aktīvi strādā pie tā, lai atrastu klubu nākamajai sezonai. Ceru, ka tas būs ārpus Latvijas. Bet, ja nāks labs piedāvājums no Latvijas, palikšu tepat. Zinu, ka klubā “VEF” būs jauns treneris, jauna koncepcija. Ir runas, ka tas būs serbu speciālists. Un serbi ir labi treneri, daudz strādā pie spēlētāju individuālajām vērtībām, sagatavotības. Nedomāju, ka tas būtu solis atpakaļ, ja izlemšu palikt. Spēļu būs ļoti daudz, jo komanda spēlēs tajās pašās līgās, kā aizvadītajā sezonā.

– Pieļauju, ka Liepājā neatgriezīsies…
– Ir teiciens: “Nekad nesaki nekad.” Redzēs, kāda situācija izvērtēsies. Zinu, ka Liepājs kluba vadība ir lielā neziņā par nākamo gadu. Šobrīd ir grūti kaut ko pateikt.

– Personiskajā dzīvē tev ir priecīgs notikums. Gatavojies kāzām.
– Jā, esam ar draudzeni saderinājušies. Bijām plānojuši apprecēties jau šovasar, bet saistībā ar izlasi un citām lietām vasara ir notikumiem piesātināta, tāpēc nolēmām vēl nē. Bet tuvākajā laikā tas notiks.

– Kā tagad sanāks – būsi vairāk Rīgā vai Liepājā?
– Liepāja ir ideālākā vieta, kur būt vasaras laikā. Ar riteni piecas minūtes līdz jūrai, piecas – atpakaļ, divas – līdz zālei. Žēl, ka šogad laiks mūs tā nelutina. Rīgā ir labi pārējos gadalaikos, taču turp braucu kā uz darbu.

Artūrs Štālbergs vēl basketbola kluba “Liepājas lauvas” sastāvā pret “Barons/LMT” spēlētājiem. To, ka nākamajā sezonā viņš papildinās “VEF Rīga” sastāvu, nezināja neviens. Tagad par iznākumu basketbolists ir priecīgs: “Esmu gandarīts.” Kā nu ne! Tika izcīnīta Latvijas Basketbola līgā 2.vieta, taču mērķi ir augstāki – gribētos iegūt arī čempiona titulu.