Sajūta, ka to vajag

Katru gadu 13. aprīlī pulksten 13 plašākā vai šaurākā sastāvā G. Krūmiņa dzīves ceļa skartie pulcējas viņa atdusas vietā Līvas kapsētā. 13. aprīlis ir trenera nāves datums.

”Baidos sameloties, bet šķiet, ka ap 20 gadu mēs šurp nākam šajā datumā. Kādi četri vai pieci esam, kas šo vietiņu kopj. Es pat nezinu, kā tā ideja par plāksni radās. Mēs šeit šad tad satiekamies, padzeram kafiju, un ar Daini Dzērvēnu, arī čempionu komandas spēlētāju, un Marisu Bernātu, olimpisko tiesnesi, ienāca prātā. Vienkārši bija sajūta, ka to vajag. Cilvēks to ir pelnījis cauri caurēm. Mazliet varbūt novēloti, bet nu tas izdarīts,” stāsta ”Sarkanā metalurga” basketbolists Ilgvars Šēns. Cīņu biedri vienojušies pa visiem samest naudiņu pateicības plāksnei, un tas bez lielas kavēšanās arī paveikts.

Nu plāksne jau sedz, sargā un silda trenera atdusas vietu.

”Es esmu vienīgais dzīvais palicis, kurš spēlēja lielajā basketbolā pirms viņa ienākšanas un vēl pēc tam. Negribu teikt tik skaļus vārdus, ka viņš uztaisīja revolūciju Liepājas basketbolā, bet tie bija pavisam citi treniņi, cita dzīve, cita atmosfēra. Cits basketbols sākās ar 1966. gada rudeni. Kāds viņš bija kā treneris? Nu, vienkārši – bez viņa mums nebūtu tās medaļas atnākušas. Kā cilvēks ļoti labs. Šogad viņam oktobrī apritētu 85 gadi, nākamgad būtu zelta kāzas,” viņš turpina.

”Mēs vairāk par 20 gadiem nostrādājam kopā, pie 30 tuvu jau. Viņš ar zēniem, es ar meitenēm. Krūmiņš pirms manis jau sāka strādāt, tā kā es no viņa arī pats daudz esmu smēlies un mācījies, man arī paldies viņam ir sakāms,” savukārt teic ilggadējais trenera kolēģis Edvīns Sprūde.

Novelc boksa cimdus

”Jāatceras, ka viņam bija skaisti lozungi, kurus teica saviem audzēkņiem. Piemēram, ja nenoķēri uz laukuma bumbu, viņš sacīja – ”novelc boksa cimdus, tad varēsi noķert bumbu”. Tā sirsnība, kas piemita G. Krūmiņam, to nevar nopirkt neviens. Tādu var tikai iemantot savā darbā, ar savu iejūtību pret bērniem, no pavisam mazajiem līdz jau pieaugušiem. Fantastisks cilvēks, tāpēc arī man ir tāda cieņa pret viņu,” savukārt teic M. Bernāts. Arī viņš katra gada 13. aprīlī ir šeit, kopš pirms pāris gadiem pārvācās atpakaļ mājup no Rīgas. ”Viņam dzimšanas diena gan ir oktobrī, bet tad ir auksts, reizēm sniegs, tāpēc nākam šajā datumā,” piebilst viens no visu laiku labākajiem Latvijas basketbola arbitriem. ”Tā kaut kā mums ir iegājies.”

”Ja komanda nevar sagaidīt treniņus, tas ir katra trenera sapnis. Mums tā bija,” atminas I. Šēns. ”Tie bija skaisti gadi, par to trenerim paldies,” viņš turpina. ”No čempionu sastāva šeit šodien esam trīs. Pārējie vairs nav dzīvi. Tā tas notiek,” kungs norāda, piebilstot, ka vēlāk grupiņa dosies tālāk apraudzīt arī citus biedrus, kas nu dus zemes klēpī.

”Uz kapakmens rakstīts ”nenāciet šeit raudāt, nāciet spēkus smelt,” to katrs, kurš atnāk, izlasa, uzņem sevī, un šie vārdi ir viņam, bet ”paldies, trener” – tas gan ir Gunim. Vienalga, vai cilvēks nolasa to pie sevis vai izrunā skaļi, tie vārdi aiziet viņam tur augšā,” M. Bernāts piebilst, skatu pametot uz mākoņu segu debesīs.