liepajniekiem.lv
– Kā nokļuvi ”Liepājā”?
– Atbraucu pēc Amerikas (iepriekšējie četri gadi NCAA, ”Ole Miss Rebels” un Floridas ”Atlantic Owls” rindās). Man nebija ideāla statistika, bet koledžai bija diezgan solīdi.
Ar aģentu tobrīd izskatījām vairākas iespējas, bet ar treneri Visocki-Rubeni biju sastrādājies jau Pārdaugavā un izlasēs, cik nu man sanācis.
”Liepāja” pavērās kā variants un šķita diezgan laba iespēja tikt pie spēles laika, attīstīt līdera dotības.
– Kādi bija pirmie iespaidi par basketbolu šeit?
– Labi. Manuprāt, šis treneris vienmēr mēģina nokomplektēt labāko sastāvu, un pērn man tiešām patika komplektācija.
No organizācijas viedokļa menedžments ļoti pretimnākošs, mierīgi visu var izrunāt, jautāt pēc palīdzības. Jutos labi.
– Un kā sadzīviskā līmenī, nomainot Floridu ar Liepāju? Nebija tāds kā regress kaut kādā mērā?
– Ja trīs gadus nodzīvo Floridā pie pludmales, tad, domāju, kur nebūtu regress? (Smejas.)
Tādā ziņā jau, protams, bet Liepājā arī ir skaista pludmale.
Sākumā pārmaiņas bija jūtamas, vajadzēja adaptēties, bet esmu uzaudzis Pārdaugavā, Dzirciemā. Tur arī ne tuvu nav Florida, tā ka nebija tā, ka būtu šoks.
– Arī pagājušosezon bija spēles, kurās darbojies ļoti spilgti, bet trūka stabilitātes. Šosezon atšķirība tiešām nopietna. Kas notika?
– Vispirms bija atkal jāpierod pie Eiropas stila basketbola. ASV tomēr spiež vairāk uz individuālo meistarību, ne komandas saspēli.
Ja tieši par sevi runāju, domāju, pirmajā sezonā neizdevās līdz galam izmantot potenciālu. Tas bija pirmais gads, bija priekšā džeki, kas šeit spēlē ilgāk, vajadzēja iespēlēties, izprast savu lomu un to, ko treneris no manis gaida. Bet, jā, tieši tas, ko teici, –
stabilitātes trūka, to arī pats sapratu.
Jautāji, kas notika – sezonām pa vidu bija vasara un smags darbs – tas notika. (Smejas.) Pēc katras sezonas cenšos atpūsties, tad apsēsties, ar svaigu galvu objektīvi izanalizēt notikušo, saprast, ko var un ko vajag uzlabot, pie kā jāstrādā ilgtermiņā, pie kā tieši nākamajai sezonai. Darbs ar labiem speciālistiem – Oskaru Ernštreitu, Mārtiņu Gulbi un citiem.
Ieguldītais darbs ir tas, ko var uzteikt. Tad vēl arī saspēle, kas šogad bija izveidojusies ar Renāru Birkānu – tas bija neatsverami. Arī bez pārējiem komandas biedriem nebūtu bijis iespējams šogad paveiktais, bet ar Renāru – mēs viens otru pastumjam uz priekšu, ļoti laba sadarbība izveidojās.
– Ne vien rezultatīva, bet arī skatāma.
– Jā, varu piekrist.
– Arī tribīnēs šogad, salīdzinot ar iepriekšējo, – pilnīgi cita aina.
– Tas ir viens no aspektiem, par ko ļoti liels gandarījums.
Tiešām bija sajūta, ka atdzīvinājām Liepājas fanu bāzi.
Tas jau sen bija skaidrs, ka šeit ir cilvēki, kam patīk un kas grib atbalstīt labu basketbolu. Šogad mums visi latviešu džeki, visi cīnās līdz galam, nepadodas, arī latviešu treneris, kurš prasa maksimumu no savējiem. Ir gandarījums, tiešām.
Sezonā kā pa tādiem etapiem varēja manīt, ka arvien vairāk un vairāk nāk, pavelkas, dod atbalstu.
– Vēl par starpsezonu runājot, vari teikt, ka individuālajā darbā ieliki kādus papildu pūliņus?
– Nevarētu teikt, ka darīju kaut ko neraksturīgu sev. Tas modelis jau pāris gadus skaidrs. Ar šo darbu ir tā – ir lietas, kuras var redzēt uzreiz, bet ir tādas, kas vairākus gadus jāatstrādā un augļi būs tikai pēc laika.
Uzskatu, ka šī sezona ir neatlaidīga, sabalansēta un gudra darba rezultāts. Protams, liels prieks, bet nav tā, ka esmu tik apmierināts, ka varu ļauties tikai atslodzei. Darbs turpinās.
– Cik liela daļa tavas spilgtās sezonas ir kluba nopelns vai vairāk tomēr vienkārši izdevās parādīt savu labāko spēli?
– Tā ir ļoti liela manu panākumu daļa, to nenoliegšu. Es jau vasarā varu strādāt, cik gribu, bet, ja nav laba trenera, kurš redz manu spēju kapacitāti, stiprās puses, labāko pielietojumu, tad darbs ir vējā.
Treneru korpuss jāuzteic, jo pie Visocka-Rubeņa, uzskatu, ir ļoti viegli spēlēt kā jaunam spēlētājam.
Viņš neliks tevi rāmjos. Ja tev kāds elements sanāk un tu centies, viņš ļaus to darīt.
Nav tā, ka esi garais un tev tikai jāvāc bumbas, jādod ārā uz tālmetienu. Ja kaut kas izdodas un tiešām pie tā strādā, viņš to redz un palīdz ar ieguldīto darbu un arī laukumā dod papildu motivāciju, pārliecību.
– Kas ir galvenais, kas paliks atmiņā no šīs sezonas?
– Noteikti ir pāris lietu, par šo varētu ilgi runāt. Teiktu, ka sezonas starts, kad uzvarējām grandus. Protams, mēs paši ticējām, ka varam, bet, kad tas tiešām notika, apsēdies, padomā un ir mazliet tāda pauze. Ja patin uz priekšu – Latvijas kausa fināls.
Nezinu, kad tas pēdējoreiz notika, bet Liepājas Olimpiskajā centrā tika izvilkta otrā tribīne un pilnīgi likās, ka citā zālē spēlē, atmosfēra bija lieliska. Vēlreiz tas atkārtojās LBL sērijā pret ”VEF”, un jutu to atbalstu no Liepājas, kam, uzskatu, ir potenciāls reāli kaut kādā brīdī šeit kļūt par ikdienišķu parādību.
– Ir šogad kaut kas tāds, kas pavisam nesanāca?
– Pavisam nesanāca – tā es neteiktu, bet iezīmējās lietas, pie kurām jāpiestrādā. Jāturpina trenēt metiens, lai tas kļūtu vēl stabilāks. Jāpieliek pie fiziskā, lai ir vieglāk spēlēt pret tāda līmeņa spēlētājiem kā Brukss (”VEF”), piemēram, kurš ir spēcīgs centrs. Lai var zem groza turēt pretī.
Noteikti arī mentālās lietas, ja ir kaut kādi neveiksmīgi nogriežņi, lai nav sarkanā galva, kā treneris saka.
Lai ir fokuss uz to, kas jādara tieši šajā brīdī, jo tieši sīkumi var izsist no spēles tik tālu, ka liekas – vienkārši vairs nemāki spēlēt basketbolu.
– Pret ”Prometey” izbraukuma spēlē tiki pie potenciāla uzvaras metiena, bet ļoti efektīgs bloks pret tevi padevās Stīvensam. Atceries to epizodi?
– Jā, to grūti aizmirst. Neatceros, cik bija palicis uzbrukuma laiks, taču kombinācija bija domāta uz mani, uz metienu, bet sanāca maza aizķeršanās. Saņēmu bumbu, ir jāmet, un metu.
Protams, ja būtu pieredze spēlēt pret tādiem augsta līmeņa spēlētājiem, varbūt iedomātos, ka tas ir iespējams, taču tajā brīdī man galīgi neienāca prātā, ka būs viens džeks, kurš man nav vēl pat perifērajā redzē, bet uzlēks tik augstu un aizsniegs to metienu. Tomēr tā notika.
Uzskatu, ka arī tajā spēlē mums bija pietiekamas iespējas uzvarēt jau pamatlaikā.
– Vispirms pats viņu diezgan labi nobloķēji.
– Jā, viņš uz danku gāja, un sanāca bloks. Tā bija laba epizode. Es esmu garais spēlētājs, un man ir jābūt pie metiena, nevaru baidīties. Ja tev ir jābūt pie metiena, tad tev agrāk vai vēlāk kāds arī pārdankos pāri. Tā vienkārši ir. Tajā situācijā, protams, es zinu, kas viņš ir, viņa spējas, arsenālu.
Atceros to epizodi – redzu, viņš ir ticis garām kādam, jau liek divsoli un lec – un domāju, man nav variantu, ir jālec – vai nu būs labs bloks, vai nu es tūlīt iegāzīšos nedēļas momentos. Bet viss izvērtās tā, ka bija bloks un skaistākajās epizodēs viņš netika, viss kārtībā.
– Apvienotajā līgā varējāt izspiest vairāk?
– Domāju, ka varējām. Pirmssezonas mērķis bija tikt tur izslēgšanas spēlēs, Latvijas līgā – medaļas. Vienu izpildījām, otru arī varējām. Vienā brīdī patraucēja arī traumas.
Tas, protams, visām komandām, bet tādam klubam kā mums katrs spēlētājs ir ļoti svarīgs. Izkrīt Kārlis Žunda vai Kristians Šulcs, kas pilda milzīgas lomas laukumā, pat ja tas neatspoguļojas statistikā, to ļoti jūtam.
– Kas bronzas sērijā bija tas, kas noslieca svaru kausus uz jūsu pusi?
– Treneris bija izveidojis ļoti labu spēles plānu. Bija skaidrs, kā jāspēlē. Faktors arī tas, ka pretiniekiem nebija galvenā saspēles vadītāja Lasenberga, bet nu tā var gadīties, tā īsti nav mūsu problēma tajā brīdi, mums ir jāspēlē pret to komandu, kas atnāk.
Arī sērija pret ”VEF”… nezinu citu klubu, kas mūs tik labi varēja sagatavot. Kārtīgi izgājām pilno grafiku. Pret ”Ogri” jau pirmajā spēlē varēja manīt enerģijas lādiņu, un tas ielika pamatu visai sērijai.
Vispirms tas deva pārliecību, ka tas nav kaut kāds sapnis.
Neviens no mums nešaubījās, ka varam uzvarēt – ar tādu noskaņojumu gājām uz priekšu.
– Ko tālāk?
– Tas ir labs jautājums. Smieklīgs stāsts – jau no vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka es acīmredzot esmu parakstījis līgumu ar kādu Francijas klubu, un man tagad jātaisnojas, ka tā nav.
Ja nopietni, es nezinu. Kontaktējos ar savu aģentu, runājam par variantiem, bet vēl tiešām ir pāragri kaut ko konkretizēt.
Lai arī cik man te lieliski gājis un šī ir gan mana individuāli labākā sezona karjerā, gan arī labākais gads kluba vēsturē, par ko milzu gandarījums, – ”Liepājā” nākamgad nespēlēšu.
VIZĪTKARTE
Kārlis Šiliņš
- Dzimis 1997. gada 22. jūlijā Rīgā.
- Studējis Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, Floridas Atlantijas universitātē (biznesa vadība).
- Nodarbošanās: profesionāls basketbolists.
- Pirmie treneri: Alda Juškēvica un Edgars Toms, BS ”Rīga” Pārdaugavas sistēmā.
- Pozīcija: spēka uzbrucējs / vieglais uzbrucējs / centrs.
- Spēlējis (pieaugušo līmenī): ”VEF skola”, ”LMT Basketbola akadēmija”, ”Barons”, ”Ole Miss Rebels”, ”Florida Atlantic Owls”, ”Liepāja”.
- Sasniegumi: LBL2 mēneša vērtīgākais spēlētājs, LJBL U19 grupas finālturnīra vērtīgākais spēlētājs, Latvijas-Igaunijas basketbola līgas mēneša vērtīgākais spēlētājs (divreiz), LBL bronzas medaļa, LBL gada progresējušais spēlētājs.
UZZIŅAI
Kārlis Šiliņš 2022./2023. gada sezonā
Latvijas-Igaunijas apvienotā līga
| Spēles | Punkti | Atlēkušās bumbas | Bloki | Ef. keoficients |
| 25 | 18 | 8.7 | 1.2 | 25.4 |
Latvijas ”Užavas” kauss
| Spēles | Punkti | Atlēkušās bumbas | Bloki | Ef. keoficients |
| 7 | 11 | 4.3 | 1.1 | 13.6 |
Latvijas Basketbola līga
| Spēles | Punkti | Atlēkušās bumbas | Bloki | Ef. keoficients |
| 13 | 15.7 | 8.9 | 1.5 | 20.4 |
Spilgtākie mači
32 punkti, 44 ef. koef., 13 atl. bumbas
2023. gada 18. janvārī vs. ”Kalev/Cramo” (92:93)
30 punkti, 39 ef. koef., 13 atl. bumbas
2022. gada 22. novembrī vs ”Latvijas Universitāte” (88:91)
28 punkti, 38 ef. koef., 10 atl. bumbas
2022. gada 5. novembrī vs ”Prometey” (91:96)
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
