Pagājušajā nedēļā Latvijas Basketbola savienība paziņoja vietu sadalījumu Latvijas vīriešu un sieviešu basketbola čempionātos. Liepājas kungi pašmāju turnīrā septiņu komandu konkurencē finišēja pēdējie, bet dāmas LSBL turnīrā ir ierindotas 2. vietā. Sieviešu komandas “Liepāja/LSSS” galvenais treneris KASPARS MĀJENIEKS nav priecīgs par to, kā vīrusa epidēmijas dēļ beidzās šī sezona, taču uzskata, ka viņa vienībai bija pa spēkam izcīnīt medaļas arī Latvijas līgā un pašmāju jauniešu čempionāta U19 grupā.

– Šogad Latvijas čempionāts noslēdzās neierasti un savā ziņā arī dīvaini, tomēr tā oficiālais kopsavilkums Liepājas sieviešu komandai šķiet ierasts – 3. vieta Baltijā un 2. vieta Latvijā.

– Jā, tas izskatās nosacīti dīvaini, bet veselībai jābūt pirmajā vietā. Ar tādām lietām jokot nedrīkst. Ļoti bēdīgi, ka tā notika, jo man gribējās pierādīt, ka pēdējos 5–7 gados mūsu ieguldītais darbs ir pareizais ceļš, pa kādu jāiet. Diemžēl mēs to varējām pierādīt tikai par vienu trešdaļu. Baltijas līgas bronza bija pirmā lieta, Latvijas līga būtu otrā, bet trešā bija jaunatnes līgas U19 vecuma grupā. Domāju, mums šogad būtu viss medaļu komplekts, ņemot vērā to, kā mēs esam strādājuši.

– Baltijas līgā tava komanda pati izcīnīja bronzu, bet Latvijas čempionātā ar LBS lēmumu oficiāli piešķirtā, nevis laukumā izcīnītā pozīcija tomēr šķiet likumsakarīga. Vai piekrīti?

– Protams, Latvijā 2.–4. vietā sarindotās komandas katra katrai savā reizē varētu iekost, bet mēs gājām uz 2. vietu, kā minimums. Gribējām būt finālos. Domāju, ka mēs tur būtu bijuši. Par šo es nepriecājos, bet mēs Baltijas līgā pierādījām, ka esam otra labākā Latvijas komanda. Ja kāda no līgas otrās divīzijas komandām to grib apstrīdēt, tai bija visas iespējas spēlēt pirmajā divīzijā. Komandas pašas atteicās no šīs iespējas. Manuprāt, viss ir likumsakarīgi.

– Atskatīsimies uz aizvadīto sezonu, kuras sākumā Liepājas komanda izskatījās ļoti iespaidīgi. Vai sezonas sākumā liepājnieču sniegumā redzēji to, kurā virzienā tu stūrē savu komandu?

– Mēs bijām ļoti labi sagatavojušies. Viss plāns tika pildīts, sastāvs bija tāds, kādu es vēlējos. Taču bija divi plaušu karsoņi un neveiksmīga potītes trauma, kas izsita mūs uz kādiem diviem mēnešiem no [medaļu] kandidātu pulka. Bija problēmas. Man pašam tajā brīdī radās bailes, ka varu nokaut pārējās spēlētājas. Samazināju treniņu slodzi, intensitāti, lai gan vajadzēja samazināt treniņu skaitu un turpināt dot iekšā pārējām.

Labi, ka spēlējām Eiropas līgā. It īpaši janvāra posms deva pārliecību, ka kaut kas jāpamaina. Tas notika brīdī, kad to varēja izdarīt. Janvārī devām iekšā, un tas attaisnojās. Februārī bijām atpakaļ tajā līmenī, kādā gribējām būt. Diemžēl pārdegām Baltijas finālčetriniekā pret “TTT”. Ja salīdzina mūsu komandu ar Kauņas “Aistes/LSMU”, tad lietuvietēm lielākā daļa spēlētāju ir studentes. Ja man būtu iespēja saglabāt šo sastāvu vēl divus vai trīs gadus, arī mēs varētu ar “TTT” cīnīties vismaz puslaiku vai trīs ceturtdaļas. Taču mūsu pašmērķis nav iztērēt lielas naudas summas un nez ko pierādīt. Uzskatu, ka Liepājā mums ar meitenēm ir jāstrādā šādi.

Jā, bija problēmas. Viena no lielākajām, ka manā rīcībā nebija komandas, bet spēlētāju kopums. Lai komanda atbilstu principam “viens par visiem, visi par vienu”, jābūt vienādiem mērķiem. Mums komandā bija četras dažādas grupas. Bija profesionāles, kas ar spēlēšanu nopelna naudu. Bija pusprofesionāles, kuras trenējās un spēlēja pēc darba. Viņas strādāja profesionāli, bija kopējā komandā, bet diemžēl neaizvadīja vienādu treniņu skaitu ar pārējām. Tad bija meitenes, kuras saprot, ka ar basketbolu grib kaut ko sasniegt. Un bija meitenes, kurām iespēja spēlēt komandā bija dota kā bonuss vai viņas to nebija nopelnījušas.

Ir gados vēl jaunākas meitenes, kuras varētu spēlēt, bet nav psiholoģiski gatavas. Diemžēl mūsdienu jaunatne paliek aizvien mīkstāka. Tajā par 99 procentiem ir vainīgi vecāki. Tā ir vecāku mīkstsirdība vai mīkstčaulība. Uzmanības nepievēršana bērniem vai pārāk liela uzmanības pievēršana. Es šogad esmu saskāries ar tādām lietām.

Cilvēku skaits mums bija pietiekams, bet pusei spēlētāju komandā nebija jāatrodas. Diemžēl meitenes nebija gatavas spiedienam un prasībām. Dažas gribēja pastrādāt tikai sev. Taču tā nevar. Lielā komanda vairs nav sporta skola. Tas ir kaut kāds mērķis, tur ir kaut kādas prasības. Tāpēc bija nesaprašanās, sāka veidoties grupiņas.

Viena no lietām, ko gribētu pamainīt – lai nākotnē komandā būtu vairāk studenšu. Tās, kuras nāk uz šejieni, jo viņas vēl kaut ko vēlas sasniegt basketbolā un grib sportu apvienot ar studijām. No sporta skolas varētu būt tikai divas trīs spēlētājas. Šogad mums bija 10 sporta skolas audzēknes. Puse no viņām ir starp līderēm, bet pārējām būtu jābūt tādā pašā līmenī, lai viņas sistos par vietu sastāvā. Tad būtu lielāka konkurence un izaugsme.

– Tu esi ne tikai treneris, bet arī meitas tēvs. Kāda ir tava bērnu audzināšanas un trenēšanas recepte?

– Man pārmet, ka es bļauju uz basketbolistēm, ka kādai varbūt vairāk dodu iekšās. Varbūt, ka tādā gadījumā jāizdara secinājumi, kāpēc es paaugstinu balsi, kāpēc bļauju, kāpēc viena dabū vairāk pārmetumu nekā cita, kas arī kļūdās. Perfekts piemērs – kā izturas spēlētājs, kad nāk nost no laukuma. Ja treneris runā paaugstinātā tonī, vai spēlētājs mēģina iet garām uz pagriezt muguru vai noklausās teikto un izrāda cieņu. Ja mani normāli uzklausīs, es būšu mierīgs, bet, ja man pagriež muguru un tēlo, ka neko nav dzirdējis vai neko negrib dzirdēt, tad viņš dabū pretī tādu pašu attieksmi. Savas personiskās ambīcijas ir jānoliek malā. Basketbols ir komandas spēle.

Es domāju, ka vecāki nav iemācījuši analizēt kļūdas un, iespējams, nav rādījuši piemēru, atzīstot savas kļūdas. Komandā ir problēma, ka spēlētāji nemāk analizēt kļūdas, bet pārdzīvo un padodas. To iemāca vecāki ilgā laikā. Piemēram, vecāki galu galā sakārto istabu bērna vietā vai izpilda mājasdarbu bērna vietā. Tās ir lietas, kas beigās atspoguļojas arī laukumā.

Viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka vecāki noklausās vienu pusi un klūp virsū trenerim. Otra lieta ir paskatīties uz sevi. Ne jau treneris ir lohs un tiesneši – muļķi. Vecākam jāapskatās, ko viņš nav izdarījis līdz galam, kāpēc viņa bērns tā izturas, kāpēc bērns padodas, kāpēc necīnās līdz galam, kāpēc vienu un to pašu kļūdu pieļauj trīs, četras, piecas reizes pēc kārtas.

Vienmēr jau var vainot treneri. Man pēc šīs sezonas ir vairākas vilšanās. Gan vecāku, gan arī pāris spēlētāju attieksmē. Protams, ir arī labās lietas. Tomēr pēdējos divos mēnešos daudz kas sakrājās.

– Vai Liepājas sieviešu komandas rokraksts ir agresīva spēle?

– Mēs visu laiku mēģinām tā spēlēt. Tās spēles, ko zaudējam, nav tāpēc, ka nespēlējam pietiekami agresīvi. Man patīk ātrs un agresīvs basketbols. Tajā pašā laikā man patīk, ja spēlētājas izvēlas pareizu vietu laukumā. Analizēju pretinieces, mēģinu saprast, kā mēs viņas varam izčakarēt. Ir kombinācijas, bet tās vairāk ir paredzētas noteiktām situācijām. Uzsvars nav uz to, ka mēs kombinācijas spēlējam pēc mierīgas un lēnas pāriešanas pāri laukumam. Mums ātri jāiet uzbrukumā un ātri jāsāk lasīt spēli. Es meitenēm saku, ka mēs varam spēlēt bez kombinācijām, ja tas ir iespējams. Ja mākam labi kustēties un labi dalīties ar bumbu, tad pretinieces nevar uztaisīt nekādu skautingu. Taču problēma ir tāda, ka pret stiprākām komandām mēs vēl neesam individuāli tik labi. Tāpēc jāsāk domāt, kā apspēlēt pretinieces taktiski. Gribu turpināt attīstīt spēlētāju individuālo meistarību. Individuālā meistarība ir atkarīga no pašām spēlētājām. Ir spēlētājas, kuras uzaicināju uz Liepāju. Viņām tika parādīti plusi un mīnusi. Bija spēlētājas, kuras to ņēma vērā un kļuva labākas, bet ir spēlētājas, kuras visu darīja pa savam.

Es dzirdu, ka spēlētāja pazaudējusi pārliecību, jo netiek laukumā, bet, kurš pie tā vainīgs, ja spēlētāja spītīgi dara pa savam, nevis klausās treneri? Vai tāpēc treneris vainīgs, ja spēlētāja 17, 18 gados nespēj ieklausīties un secināt, ko darīt? Cik ilgi tu liksi roku pie elektriskā žoga, lai saprastu, ka tas tev sit ar strāvu pa roku un ka tā nav vienkārši sakritība?

– Cerams, ka epidēmiju mēs agrāk vai vēlāk pārdzīvosim. Kāda tev šobrīd izskatās Liepājas sieviešu komandas nākotne?

– Pirmkārt, es būtu gājis projām, ja klubā nekas nebūtu mainījies. Mums bija treneru kopsapulce, kurā teica, ka izmaiņas būs, un man par to ir prieks. Ir jēga domāt par nākotni šeit, jo man ļoti gribas te palikt un strādāt. Es neredzu darbam labāku vietu par Liepāju. Es neskrienu pakaļ naudai. Alga ir svarīga, bet pēdējos gados piekritu strādāt par divreiz mazāku algu nekā iepriekš. Svarīgi, lai būtu normāla attieksme pret maniem kolēģiem un mani. Esam runājuši ar kluba vadītājiem par to, ka būs izmaiņas.

Mēģināšu nest uz priekšu mūsu vīziju. Nedomāju, ka mums jālec kaut kur augstāk. Būtu labi, ja varētu vairāk piesaistīt studentes. Komanda iegūtu spēlētājas, bet augstskola – studentes. Turpināsim audzināt savas jaunietes, kuras lēnām tuvotos lielajai komandai. Ir interesantas spēlētājas, kuras dzimušas 2005., 2006. un 2007. gadā, bet viņām vēl vajadzīgs laiks, jo viņas psiholoģiski nav tik noturīgas, lai arī ir talantīgas un strādā tā, ka cepuri nost! Redzēsim, kā viss izvērsīsies. Ir spēlētājas, kuras, es ceru, paliks komandā. Uz papīra ir uzlikts redzējums par vēlamo sastāvu. Jārunā ar jaunajām latviešu spēlētājām. Lēnām strādājam. Augstāk par galvu nelēksim. Vairs nav, kur lēkt. Citādi viss pārējais būtu jāatceļ un jāiegulda vismaz pusmiljons, lai mēģinātu konkurēt ar “TTT”, bet tas nav vajadzīgs. Mēs ejam citu ceļu. Domāju, ka ejam pareizo ceļu.