Lai arī viena no Latvijas izlases līderēm un pašreizējā Krievijas superlīgas kluba “Dinamo” basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota ir dzimusi Rīgā, viņai ir ļoti ciešas saiknes ar Liepāju – šeit pirms pārcelšanās uz galvaspilsētu dzīvoja viņas vecāki Aiga un Andris Jēkabsoni, kā arī vēl joprojām dzīvo Anetes vecvecāki Dzintra un Imants Baki. Anetei ir iedzimts basketbolistes talants, jo gan viņas vecmāmiņa, gan vecāki savulaik ir bijuši augsta līmeņa basketbolisti – Dzintra spēlējusi PSRS izlasē, māte Aiga bijusi Latvijas jaunatnes izlases kapteine, visbeidzot viņas tēvs Andris bijis viens no vadošajiem spēlētājiem kluba “VEF” rindās un arī Latvijas un PSRS izlasēs.

Tūlīt pēc aizvadītās sezonas Krievijā Anete Jēkabsone atgriezās Latvijā un, protams, paviesojās arī Liepājā pie saviem mīļajiem tuviniekiem. Aicinājām izcilo basketbolisti uz neilgu sarunu, lai sīkāk uzzinātu par jau aizvadītajiem gadiem basketbola laukumos un tuvākās nākotnes plāniem.

– Cik noprotu, sezonu starplaikos viesošanās Liepājā tev ir neatņemama dzīves sastāvdaļa?
– Tieši tā, jo, lai arī esmu dzimusi Rīgā, visi mani tuvākie radinieki nāk no Liepājas. Tēvs ar māti gan tagad strādā un dzīvo ārzemēs, taču vecmāmiņa ar vectēvu joprojām ir Liepājā. Parasti uzreiz pēc sezonas, kad ir vairāk brīvā laika, atbraucu pie vecvecākiem. Viņi mani ļoti lutina – varbūt pat pārāk daudz. Liepājā man patīk, un, atbraucot šeit, gadu no gada var redzēt, kā pilsēta ir attīstījusies. Protams, nedrīkst nepieminēt pludmali, uz kuru reizi pa reizei arī aizeju.

– Vai atceries, kad spēri savus pirmos soļus basketbolā?
– Šķiet, tas bija sešu gadu vecumā, kad visa ģimene bija devusies līdzi tēvam, kurš tobrīd spēlēja Ungārijā. Tētis mani paņēma uz treniņu un brīvā brīdī man parādīja trīssoli. Sanāca jau ar pirmo mēģinājumu, tad Andris mani centās iesaistīt basketbolā un aizveda, manuprāt, pie vienas no izcilākajām trenerēm Maijas Kubliņas, kas man desmit gadu laikā iemācīja basketbola pamatus.

– Kad tu saprati, ka basketbols tavā dzīvē var būt vairāk nekā tikai aizraušanās?
– Man bija 14 gadu, spēlēju Maijas Kubliņas vadītajā “TTT” komandā, un jau tolaik mani aicināja uz Latvijas U-16 izlasi, kuras sastāvā piedalījos Eiropas čempionātos. Tā bija sava veida lielā basketbola gaisotnes apostīšana. Toreiz izlasē jau spēlēja tādas basketbolistes kā Anda Jēkabsone un Evija Āzace, kuru pēdās es gribēju iet. Tieši viņas man vēlāk palīdzēja iekārtoties Francijā.

– Cik smags bija ceļš līdz profesionāles maizei?
– Skolas laikā ikdiena bija visai smaga. Tolaik man nebija brīvā laika, ko pavadīt kopā ar draudzenēm atpūšoties. Lai arī nebiju pārāk naska uz mācībām, skolu pabeidzu sekmīgi, un tad jau vajadzēja izšķirties, ko darīt tālāk. Bija iespēja braukt uz ASV turpināt izglītoties universitātē un spēlēt basketbolu, tomēr Amerika mani nevilināja un nevilina vēl joprojām. Ar izvēli esmu apmierināta, jo četri Francijā pavadītie gadi patiešām bija tā vērti un arī basketbols šajā valstī ir visaugstākajā līmenī.

– Tikai retajai basketbolistei jau 18 gadu vecumā izdodas iekļūt kādā no Eiropas vadošo čempionātu klubiem…
– Kā jau teicu, liels nopelns manai spēlēšanai Francijā ir Evijai Āzacei, kura palīdzēja man noslēgt līgumu ar klubu “Mondeville”. Šajā komandā pavadīju divas veiksmīgas sezonas, kas man ļāva nostiprināties jaunajā vidē un iegūt treneru uzticību. Visu šo laiku līdzās man bija mans tagadējais vīrs Edgars, kurš pameta savu darbu un devās man līdzi. Ar viņu iepazinos pavisam nejauši – kopā ar draudzenēm devāmies uz strītbola sacensībām, un piepeši pie krustojuma mums blakus apstājās mašīna, kurā sēdēja vairāki puiši. Edgars uzrakstīja uz lapiņas sava tālruņa numuru un ielika to tukšā pudelē un pasvieda to mums. Draudzenes uzskatīja, ka šis netradicionālais sūtījums pienākas man, jo tobrīd man vēl nebija drauga. Drīz pēc tam es satikos ar Edgaru strībola sacensībās, un nu jau esam laimīgi precējušies. Turpinot par basketbolu, nodzīvojusi divus gadus Francijā, saņēmu piedāvājumu no cita šīs valsts kluba “Bourges”, no kura neatteicos. Nākamās divas sezonas bija vēl veiksmīgākas gan manai komandai, gan man personīgi.

– Kā tu nonāci Krievijā?
– Jau pirms tam, spēlējot Francijā, klubā “Mondeville”, biju labi sapazinusies ar krievieti Tatjanu Ščegoļevu, kura pēc sezonas atgriezās Krievijā. Pēc Eiropas čempionāta Turcijā satiku viņas draugu, kurš teica, ka arī es varētu pārcelties uz Krieviju. Neilgi pēc tam man pazvanīja Ainārs Zvirgzdiņš un piedāvāja vietu “Dinamo” sastāvā. Piekritu, jo šās valsts čempionāta līmenis ir ļoti augsts un labprāt gribēju uzspēlēt latviešu speciālista vadībā. Arī atalgojums bija labs. Domāju, ka pagājušā sezona man bija smagākā basketbolistes karjerā, jo bija ļoti liela konkurence. Jā, protams, man bija priekšrocības, jo treneris bija man labi pazīstamais Zvirgzdiņš, taču nedomāju, ka man bija kaut kādas atlaides. Treniņos un spēlēs atdevu visus spēkus, lai nezaudētu vietu sastāvā. Pērnā sezona man bija veiksmīga, parakstīju līgumu uz vēl vienu gadu. Ceru, ka tagad būs vieglāk, jo “Dinamo” komandā tagad spēlēs vēl viena mūsu izlases spēlētāja Ieva Kubliņa.

– Nenožēlo pārcelšanos no Francijas uz Krieviju?
– Nē, nekādā gadījumā, jo, lai arī pērn “Dinamo” nespēlēja Eirolīgā, vietēja čempionāta līmenis ir augsts un arī FIBA kausa izcīņā komandas meistarības ziņā daudz neatpaliek. Nākamajā sezonā esam izcīnījuši tiesības spēlēt Eirolīgā, kaut arī sastāvs nav tik spēcīgs, kāds tas bija “Bourges” klubam. “Dinamo” klubā vairāk dominē individuālā meistarība, bet “Bourges” spēlē izteiktu komandas spēli. Man vairāk patīk otrais, taču pielāgošanās man grūtības nesagādā – varu gan tā, gan tā.

– Vai arī “Dinamo” klubā pildīji līderes funkcijas?
– Sākumā nespēlēju pamatsastāvā un bija diezgan grūti iesaistīties spēlē, nākot uz maiņu. Taču ar darbu treniņos un tām minūtēm, ko es pavadīju laukumā, izdevās panākt Zvirgzdiņa uzticību. Vienā no čempionāta spēlēm pēdējās sekundēs treneris man uzticēja izšķirošo metienu, toreiz man arī izdevās to trīspunktnieku iemest.

– Starpsezonu posmā gan nekāda dižā atpūta nesanāks, jo jau jūlija vidū Latvijas izlase sāks gatavošanās ciklu Eiropas čempionātam.
– Jā, jau tagad atsākšu individuālos treniņus, lai jau 23.jūlijā, kad izlases kandidāti pulcēsies uz pirmo kopējo treniņu, būtu labā sportiskā formā un varētu ar maksimālu pašatdevi strādāt. Mērķis, kā allaž, būs parādīt labu basketbolu un pacīnīties par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Pekinā. Šogad to būs grūtāk izdarīt – ja iepriekšējos gadus braucienu uz olimpiskajām spēlēm nodrošināja piecas labākās Eiropas komandas, tad tagad tikai viena, bet atlikušajām četrām vēl būs pārspēles ar citu kontinentu valstsvienībām. Domāju, ka tikt uz Pekinu ir mūsu spēkos, jo, tā kā Zvirgzdiņš lielāko uzsvaru liek uz aizsardzību, noteikti neizpaliks laba spēle uzbrukumā.

– Visās komandās, kurās esi spēlējusi, vienmēr laukumā izej ar desmito numuru. Vai tas tev ir svarīgi?
– Kad sāku spēlēt sporta skolā, gribēju 15.numuru, jo ar to spēlēja mans tēvs, taču trenere Maija Kubliņa bija kļūdījusies un iedeva man formu ar 10.numuru. Tā arī pie tā cenšos pieturēties.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Foto no “Dianmo” mājas lapas

Anetei Jēkabsonei-Žogotai vienmēr ir patīkami pārstāvēt Latvijas izlasi, un, lai aizstāvētu savas valsts godu, laukumā viņa spēkus nežēlo.