liepajniekiem.lv
Aizvadītajā nedēļā fonds Liepājas Olimpiskajā centrā (LOC) rīkoja atvērto basketbola treniņu, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību un aktualizētu jautājumus, par kuriem nevar atļauties nerunāt.
Pirmā pieredze
Sākotnēji atvērtā tipa treniņi bija plānoti Kristapa Porziņģa basketbola laukumā ”Daugavas” stadiona rezerves zālāja pakājē, tomēr savas korekcijas nodibinājuma iecerēs ieviesa lietus, tāpēc sanākušie aši pārcēlās uz LOC arēnu.
Tur vairāk nekā 30 bērni piedalījās nodarbībā, kuru vadīja ne vien BK “Liepāja” galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis, bet arī četri profesionāli basketbolisti.
Jaunos skoloja “Liepājas” spēlētāji Renārs Birkāns un Kārlis Žunda, kā arī Latvijas izlases sportisti Toms Leimanis un liepājnieks Mareks Mejeris.
Pēc treniņa vēl topošie groza bumbas meistari stāvēja rindā, lai saņemtu profesionāļu autogrāfus uz savām botēm, bumbām un krekliem, bet jau pirms notikuma galvenā trenera uzruna liecināja, ka šodien uzmanības centrā ir ne vien prasmju slīpēšana, bet arī pārdomas par to, ko darām un ko varam darīt citu labā.
Šāds pasākums Liepājā notika pirmoreiz, bet iesaistītie pauda pārliecību, ka ne pēdējo. Iespējams, vēl šovasar sagaidāms līdzīgs treniņš, kurā piedalīties varēs visi gribētāji – kaut garāmgājēji.
“Neko neizdarījām, viņš ir miris”
Ideja par “R.R. Fondu” Raimondam Rudzātam, vienam no četriem tā dibinātājiem, radās vietā, kura tradicionālo godu kontekstā raksturīga ar kaut kā beigām, nevis sākumu, proti, kapsētā. “Bērēs, kad apglabāju vienu savu regbija laukumu cīņu biedru. Jaunu puisi, kurš bija nācis no bāreņu vides. Pārdozēja psihotropās vielas. Ziemassvētkos. 19 gadu vecumā,” atklāj R. Rudzāts.
“Tā vēsture bija tāda, ka viņš nāca no Elejas, un vietējā trenere ar mani runāja, teica, ka puisim ir problēmas, ka viņu vajadzētu izraut ārā no vides, iedot kādas pārmaiņas, jo savā saknē viņš jau ir labs cilvēks. Biju apņēmies, ka varētu viņu dabūt uz Siguldu, iekārtot darbā. Viņš trenēties varētu nākt pie mums – Siguldā. It kā vienojāmies, ka idejiski to varētu, bet reāli tā arī neko neizdarījām, atlikām uz vēlāku un katrs tobrīd aizgājām savu ceļu.
Pagāja daži mēneši, un trenere zvana, raudoša, ar pirmajiem vārdiem: “Mēs neko neizdarījām, tagad viņš ir miris.”
Tas tā ļoti spēcīgi manī rezonēja un sapratu, ka nevis gluži jāizpērk vaina, bet līdzatbildību kādā veidā ir jākliedē.
Domāju, kāds ir tas veids, kā to paveikt, līdz sapratu, ka jārīkojas pēc savas vīzijas un saprašanas. Galvenais – jārīkojas,” stāsta “R.R. Fonda” valdes priekšsēdētājs.
Ar mīlestību, Sigulda
Fondu R. Rudzāts kopīgi ar trim bērnības draugiem – Alisi Saulīti, Āri Saulīti un Deinu Milleru – dibināja 2020. gada jūnijā. Pirmais un tobrīd arī vienīgais mērķis bija palīdzēt trim bērniem Siguldā trenēties basketbolā.
“Radīt iespējas bērniem, kuriem ir ne tie labvēlīgākie sadzīves apstākļi, apmaksāt viņiem ārpusskolas aktivitātes, proti, segt visus ikmēneša maksājumus sporta skolai, iegādāties inventāru – apavus, somu, bumbu, kostīmu. Arī visas nometnes, turnīri, kas faktiski arī ir lielākais finansiālais slogs, ir uz mums. Respektīvi, visas izmaksas, kas saistītas ar pilnvērtīgu un ilgtermiņa treniņu procesu,” teic R. Rudzāts.
Vietējās sabiedrības atsaucība gan bija negaidīti prāva, un sākotnējais mērķis tika sasniegts jau ceturtajā fonda pastāvēšanas dienā.
“Ziedojumi ienāca daudz vairāk, nekā gaidījām un nekā arī to trīs bērnu kontekstā bija nepieciešams, tāpēc meklējām iespējas palīdzēt vēl kādam. Nu runājam jau par vairāk nekā 40 bērniem, ar kuriem mums ir ikmēneša saistības, un piecām Latvijas pilsētām – Siguldu, Valmieru, Tukumu, Jaunpili un arī Liepāju,” viņš norāda.
Starp viņiem ir ne vien bērni, kas sporto, bet arī pusaudži, kuriem nepieciešams mentoru atbalsts. Arī fonda atbalsts dažbrīd neaprobežojas ar sporta laukuma līnijām, jo citam gādāta un komplektēta skolas soma, citam maltīte, vēl kādam – terapijas kurss.
Vēju pilsētā fonda paspārnē atrodas seši jaunie sportisti. “Šeit atbalstām trīs džudistus, vienu peldētāju, vienu sporta vingrotāju un vienu bērnu brīvajās cīņās. Paši mēs faktiski jau neizvēlamies bērnus, kurus atbalstīt. Ja mums saka kādas pašvaldības vai sociālie dienesti, ka, lūk, šis bērns vēlētos spēlēt futbolu, basketbolu, florbolu, bet nevar to atļauties, mēs speciālistu rekomendācijas neapstrīdam, neanalizējam, bet vienkārši rīkojamies, cik varam.
Jā, sākumā tēmējām tikai uz basketbolu, bet šobrīd atbalstām futbolistus, florbolistus, ir slēpotāji, ir dejošanā pirmsskolas vecuma bērni, pat lego pulciņos – ir plašs spektrs. Mērķis ir ārpusskolas aktivitātes, jo, uzskatu, ka tas ir labākais veids, kā bērns var asināt to mērķtiecību, jo, ja ir kaut kas jādara papildus, ir kaut kāda konkurence un sacensība, sevi jāpierāda, tā ir biļete uz labāku dzīvi, jo apstākļi viņiem ir neapskaužami, turklāt viņi paši jau nav pie tā nekādā veidā vainīgi,” stāsta siguldietis.
“Mēs nevaram atrisināt visas viņu problēmas, bet varam radīt iespēju sākt meklēt šo risinājumu caur kādām aktivitātēm, kur viņi var attīstīt savu talantu, raksturu, mērķtiecību. Tas ir tas, kā Latvijā pietrūkst.
Mums ir visādi klišejiski saukļi, kam cilvēki tic, piemēram, “katrs pats savas laimes kalējs”. Muļķības. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai cilvēks pats sev varētu sākt radīt iespējas.
Tik tikko esi piedzimis, neviens nevar no tevis prasīt, lai pats iestājies pareizajā skolā, nopērc sev drēbes. Iespējas jebkuram cilvēkam rada citi cilvēki.
Normālos apstākļos tie ir vecāki, bet, ja ir situācija, kad vecāki to nevar paveikt, ir jānāk talkā mums, sabiedrībai. “R.R fonda” gadījumā mums nav nevienas pašvaldības atbalsta vai valsts naudas, ir tikai privātie ziedotāji, tātad mēs nevis pārdalām kaut kādu nozarei atvēlēto finansējumu, bet pienesam klāt. Esam tik lieli, cik sabiedrība grib, lai esam lieli. Varējām būt tikai Siguldā, bet tur pat īsti nebija, kur visu saziedoto iztērēt. Uzrunāja citas pašvaldības, iestādes un tā izplešamies,” viņš skaidro.
No Liepājas puses gan vērā ņemamus ziedojumus fonds saņēmis vēl nav, bet tas nenozīmē, ka palīdzīga roka tiek liegta. “Faktiski sanāk, ka tos sešus liepājniekus šobrīd uztur siguldiešu saziedotais. Vai mēs varētu palīdzēt vairāk vietējiem? Noteikti, bet, kā jau teicu – esam tik lieli, cik sabiedrība vēlas. Ja vietējie vēlēsies un redzēsim iniciatīvu – strādāsim pie tā,” piebilst R. Rudzāts.
Interesanti gan, ka, pēc Liepājas pilsētas Domes Sociālā dienesta paustā, Liepājā tādu ģimeņu, kam būtu nepieciešams fonda atbalsts, neesot.
Sociālais dienests: šeit nav, kam palīdzēt
“Mēs atbalstām bērnu ar nosacījumu, ka viņš nāk un dara. Ir jau lērums cilvēku, kam ir tie nelāgie apstākļi, bet viņi negrib sportu, aktivitātes. To cilvēku skaits, kuri ir gatavi iesaistīties aktivitātēs, diendienā iet uz treniņiem, nodarbībām un strādāt ar sevi, kam tas mērķtiecības gēns šēž iekšā – īstenībā jau nav nemaz tik liels. Tomēr neticu, ka tāda Liepājā nav neviena,” saka R. Rudzāts.
“Liepāja ir vienīgā pilsēta, kur mums ar sociālo dienestu nav nekādas sadarbības, kas man liekas ārkārtīgi dīvaini, jo citās pilsētās tieši šī struktūra ir tā, kas mūs apgādā ar informāciju,
turklāt aizrautīgi, un mēs principā vienkārši maksājam rēķinus,” viņš norāda.
Fonds sākotnēji vērsies Liepājas pilsētas Domes Sociālajā dienestā ar lūgumu sniegt informāciju par ģimenēm, kurām nodibinājuma atbalsts pilsētā būtu nepieciešams, tomēr saņēmis atbildi, ka šeit šādu ģimeņu nav.
“Izvērtējot Sociālā dienesta sociālo darbinieku redzeslokā esošās ģimenes ar bērniem, kurām būtu nepieciešams nodibinājuma “R.R. Fonds” atbalsts, pašreiz šādas ģimenes nav identificētas,” teikts dienesta sagatavotajā un tā brīža direktores Lindas Krasovskas elektroniski parakstītajā vēstulē.
“Tas man gan šķiet ārkārtīgi dīvaini, jo, ja šī ir aptuveni septiņas reizes lielāka pilsēta par Siguldu un ar zemāku dzīves līmeni, bet Siguldā atrodam daudz bērnu, kuri grib ne tikai basketbolu, bet arī citas lietas, bet nevar to atļauties, tad Liepājā izrādās, ka tāda bērna nav neviena?” izbrīnu pauž R. Rudzāts.
Visi seši bērni, ko fonds atbalsta Liepājā, atrasti pēc A. Visocka-Rubeņa iniciatīvas. “Tie ir no jau esošo audzēkņu vidus. Idejiski primāri vēlamies iesaistīt jaunus cilvēkus aktivitātēs, sniegt iespēju, kuras viņiem reāli nav, bet arī šādā gadījumā, ja varam – palīdzam.
Artūrs runāja ar treneriem, izrādījās, ka palīdzība ir vajadzīga daudziem. Cīņas sporta veidos pat bija situācija, ka nācās taisīt tādu kā atlasi, jo šobrīd varam atļauties atbalstīt tik un tik, bet reāli tas būtu nepieciešams daudz vairāk bērniem.
Te atkal atgriežamies pie tā, ka varam būt tik lieli, cik sabiedrība vēlas, lai esam, un, ja redzēsim, ka no Liepājas puses ir aktīvāka ziedojumu plūsma, jo šobrīd tā ir tieši nekāda, tad varētu arī vairāk Liepājas bērniem palīdzēt,” fonda vadītājs skaidro.
“Liepājā arī esam, jo A. Visockis-Rubenis pērn vasarā bija ciemos uz atvērto treniņu Siguldā un pēc pasākuma izteica vēlmi iedibināt fonda konceptu arī šeit. Viņš arī kārtoja tālāk komunikāciju ar vietējām sporta skolām, treneriem, metodiķiem,” piebilst R. Rudzāts.
Dodot gūtais neatņemams
“Es esmu tikai un vienīgi cilvēks, kurš savieno šo fondu ar Liepāju. Tā bija mana motivācija. Gribēju, lai arī Liepājā bērniem, kuri varbūt nevar atļauties, bet grib sportot, šāda iespēja būtu. “R.R. Fonds” to iespēju piedāvā, un es esmu kā tilts starp pilsētu un šo fondu. Dziļākā motivācija ir tāda, ka, palīdzot citiem, mēs arī palīdzam paši sev. Kā Rainis teicis – dodot gūtais neatņemams,” skaidro A. Visockis-Rubenis.
“Tas, ka mēs ikdienā neredzam cilvēkus, kuriem ir citādākas vajadzības, kuriem ir lielākas dzīves grūtības, nenozīmē, ka tādu nav.
Es nesaku, ka mums nav cīņas. Ir! Katram cilvēkam ir sava cīņa, bet, ja ir iespēja palīdzēt, tas ir jādara,” viņš piebilst.
“Tas ir ļoti labi, ka ir šāds labdarības fonds, jo gribam, lai ir veselīga sabiedrība apkārt, lai visiem bērniem ir pieejams sports. Tas ir tiešām atzīstami, ka ir cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu, katram būtu jāņem piemērs,” teic R. Birkāns, BK “Liepāja” saspēles vadītājs.
“Nav vajadzīga motivācija, ir vienkārši lietas, kas jādara un viss. Pats esmu gājis cauri Latvijas basketbola sistēmai, tagad ir laiks kaut ko dot atpakaļ. Zināms, ka ne viss šajā dzīvē ir pilnīgs un visiem pieejams, šāds fonds un aktivitātes sniedz bērniem iespēju pilnvērtīgi trenēties, izmantot visas sporta dotās mācības dzīvei.
Nav tā, ka profesionāla sportista morālais pienākums ir atbalstīt tos, kas vēlētos sportot, bet nevar atļauties. Neteiktu, ka tas ir pienākums, jo nav tādas sajūtas. Drīzāk ir tā, ka vienkārši gribas to darīt. Savā laikā es būtu ļoti vēlējies, lai mums, kad mazi bijām, kāds tā palīdzētu. Tagad varam būt tie, kas palīdz,” savukārt uzsver M. Mejeris, Latvijas izlases ilggadējais basketbolists.
Nodibinājums “R.R. Fonds”
Reģistrācijas numurs: 40008298313
Ziedojumu konts: LV81HABA0551048437061
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
