Kamēr sarunājamies ar Oļesju, nodarbība rit pilnā sparā – sportotāji staipās, met kūleņus un izpilda citus vingrojumus.

Taču, kad intervija noslēdzas, zālē atskan daudzbalsīgs koris: “Viņa ir vislabākā!” – Oļesju uzslavē audzēkņi.

– Kā nonācāt sporta vingrošanā?

– Sāku trenēties ļoti vēlu. Jau tolaik bērni sporta vingrošanā sāka trenēties trīs gadu vecumā – mācījās izpildīt “tiltiņu”, špagatu utt.

Man bija seši vai septiņi gadi, kad uz bērnudārzu atnāca treneri un no visiem bērniem izraudzījās mani.

Trenējos Kompleksajā sporta skolā Rīgas ielā. Lai arī jau biju par vecu, lai sāktu trenēties sporta vingrošanā, man bija liela apņēmība un vēlme mācīties.

Sporta vingrošanā iemīlējos no pirmā skatiena. Jau septiņu gadu vecumā zināju, ka būšu trenere.

Savulaik skolā mazākajās klasēs skolotāja katru gadu bērnus mudināja pastāstīt, par ko vēlamies kļūt, un ik reizi es rakstīju, ka būšu vingrošanas trenere.

– Vecākiem nemaz nebija jūs jāpiespiež sportot?

– Nē! Pat iedomāties nevaru, ka es mammai varētu teikt: palikšu mājās, man vakar bija grūti un šodien uz treniņu nedošos vai ka man kaut kas nesanāca un es vairs vingrot neiešu. Man tā nebija.

Ja man kaut kas nesanāca, tad sapratu, ka vajag divreiz vairāk pastrādāt un es noteikti izdarīšu.

Mājās trenējos uz dīvāna, mocīju mammu (smejas) un visus, kas apkārt.

Man bērnībā nepadevās atbalsta lēciens, un laikā, kad slimoju, uzzināju, ka manas sāncenses šo vingrošanas disciplīnu iemācījušās.

Tad nu es mājās, lai arī slimoju un bija temperatūra, visu laiku trenējos. Un pēc atveseļošanās vingrošanā jau izdarīju visu, kas bija nepieciešams.

– Taču, ja nevilinātu sporta vingrošana, tad kāda būtu citas profesijas izvēle?

– Nezinu! Man jau dažreiz ir brīži, kad šķiet – nu viss, man vairs nav spēka. Ka vairs nevaru nodarboties ne ar bērniem, ne vecākiem, jo viss apnicis. Vienam vecākam kaut kas patīk, otram nepatīk.

Sporta vingrošanā ir dažādu treniņu kopums – gan stiepšanās, gan fiziskā sagatavotība. Ja atsevišķos sporta veidos vajag trenēt, piemēram, kājas vai tikai rokas, tad mums jātrenē viss.

Vēl mums ir četri rīki, un bērni jāiemāca vingrot uz katra no tiem. Tad izrādās, ka kādam ir bailes no augstuma, citam bail vingrot uz baļķa, jo tas ir augsts un tikai desmit centimetru plats.

Tas ir darbs gan ar katru bērnu, gan vecāku atsevišķi.

Manā klubā darbojas vairāk nekā simts bērnu, un katram no viņiem ir mamma, tētis, oma. Tāpēc dažkārt tas spiediens, ko izjūtu, ir pārāk liels, un reizēm no rīta pamostos ar domu, ka vairs neko negribas – ne strādāt, ne vingrošanu… neko.

Taču tas ātri pāriet. Jau pēc dažām stundām saprotu, ka jāsaņemas un man ir kaut kas jāiemācās.

Visu laiku ir jādomā par jaunām programmām, jo šeit trenējas bērni, jau sākot no trīs gadu vecuma un uz augšu, un katram vajag atsevišķu pieeju.

– Sporta vingrošana ir diezgan traumatisks sporta veids. Gan jau, ka arī pašai nav izdevies izvairīties no dažādām traumām.

– Teikšu tā – sporta vingrošana agrāk un tagad ir divi atšķirīgi sporta veidi. Agrāk sporta vingrošana bija vērsta tikai uz rezultātu. Vienalga – tev padodas vai nepadodas, ir kaut kādas iemaņas, lokanība utt., tu tik un tā darīsi visu, ko treneris liks. Tagad tā vispār nav.

Piemēram, manā klubā ir astoņas grupas, un tikai viena strādā uz rezultātu. Pārējās trenējas bērni, kuri mīl vingrošanu, kuri vēlas mācīties salto pārmetienus un visu ko citu, taču viņi negrib virzīties un lieliem rezultātiem, jo tad ir jāstrādā ļoti daudz.

Tad tu sev nevari dot atlaides, piemēram, neiešu uz treniņu, jo šodien manai draudzenei dzimšanas diena, rīt omei, bet pēc tam braukšu uz laukiem.

Savulaik, kad pati trenējos, tādas izvēles nebija. Mums bija ļoti daudz sacensību, gandrīz katru nedēļu.

– Cik ilgs ir jūsu treneres stāžs?

– 18 gadi. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un uzreiz mani uzaicināja strādāt par treneri Ventspilī.

Pārgāju uz studijām neklātienē, lai varētu gan strādāt, gan mācīties.

– Tad no Liepājas pārcēlāties uz Ventspili?

– Nē, taču man bija ļoti grūti, jo katru rītu devos uz autoostu, bet vakarā atkal braucu atpakaļ uz Liepāju.

Vēl tagad atceros, ka pēdējais autobuss no Ventspils uz Liepāju bija pulksten 19.10, bet man pulksten 19 beidzās treniņš un bija ātri jāskrien, lai desmit minūtēs nokļūtu autoostā. Un tā četrarpus gadus.

Dzīvoju Liepājā, strādāju Ventspilī, bet mācījos Rīgā.

– Jūsu dzīve bieži ir metusi kūleņus?

– Jā, visu laiku. Kad strādāju Ventspilī, meita bija vien dažus gadus veca. Sanāca tā, ka viņa mammu redzēja tikai no rītiem. Viņa pamodās, es viņu aizvedu uz dārziņu, un viss, jo mājās atgriezos tikai ap desmitiem vakarā.

Bērns ļoti raudāja, viņai sākās histērija, un tas bija saprotams, jo mammu viņa faktiski neredzēja.

Tā vairs nevarēja turpināt. Izrunājos gan ar vīru, gan savu mammu un sapratu, ka man jāatgriežas Liepājā.

Šeit sāku strādāt par treneri Kompleksajā sporta skolā, kā arī bērnudārzos par sporta skolotāju.

– Kāpēc izlēmāt, ka pašai jāveido savs sporta klubs?

– Man sākās problēmas ar bijušo Kompleksās sporta skolas direktoru. Taču par to posmu vairs negribu runāt. Tas bija morāli ļoti grūts periods.

Un tad mans vīrs spēra lielu soli – pārdeva savu dzīvokli un nopirka man “Laumas” rajonā, Piltenes ielā, nelielu 100 kvadrātmetru lielu telpu sporta zālei.

Tās iekārtošanā man ļoti palīdzēja kolēģi no Ventspils – viņi savai sporta zālei iegādājās jaunus vingrošanas rīkus un vecos, norakstītos piedāvāja man.

Vēlāk, kad pārcēlāmies uz šīm telpām Graudu ielā, atkal sākās liels stress. Esošā zāle ir 300 kvadrātmetrus plaša. Tā bija jāiekārto, bet rīki un matrači prasa lielus ieguldījumus.

Un atkal bija jautājums: kur ņemt naudu? Tā nu, meklējot lētākas iespējas, sākām pa mazumiņam visu vajadzīgo iepirkt.

– Kādā intervijā teicāt, ka esat ļoti stingra trenere. Taču redzu, ka bērni pirms treniņa nāk klāt, jūs apskauj un samīļo. Nemaz nešķiet, ka esat barga.

– Es esmu ļoti jūtīga. Bērni zina, ka es viņus mīlu, bet darbā tomēr esmu stingra un prasu rezultātu.

Ja redzu, ka bērns var, ka viņš mēģina, tad jā – mēs apskaujamies un viens otram rādām sirsniņas.

Taču, ja redzu, ka bērns necenšas, lai arī var to darīt, tad esmu stingra.

– Sporta klubā jūs esot kā viena liela ģimene. Taču cik kupla ir pašas ģimene?

– Man ir trīs bērni – 16 gadus vecā meita Poļina, deviņgadīgais dēls Marks un pusotru gadu jaunais Alans.

Meita nav sportiste – pabeidza mūzikas skolu, un viņai patīk radošas nodarbes, piemēram, gleznot. Es viņai sportošanu nekad neesmu mēģinājusi uzspiest.

Arī kā trenere, ja redzu, ka kāds bērns nav perspektīvs sporta vingrotājs, vecākiem to uzreiz godīgi pateikšu, pat ja viņi domā, ka bērnam noteikti jāgūst labi rezultāti.

Pati šos bērnus nespiedīšu trenēties.

Negribas, lai viņi atcerētos, ka sporta vingrošana ir tas sporta veids, kurā tev spiež taisīt špagatu, rauj muguru, kā tas bija manā bērnībā. Vēlos, lai viņi vingrošanu atceras kā labu bērnības laiku.

Dēls Marks trenējas grieķu-romiešu cīņā, un viņam ir labi panākumi.

Ja kādreiz man kāds pateiktu, ka būšu daudzbērnu mamma, es smietos. Neesmu tāda mamma, kam patīk sēdēt mājās un ucināties ar bērniem. Laikam vairāk esmu karjeriste.

Man patīk, lai tā glezna, kas man priekšā, mainās. Ja man būtu jāvelta sevi tikai ģimenei, tad es pazustu. Droši vien uzreiz sāktos depresija.

– Ko darāt ārpus sporta zāles?

– Nopirkām pamestu māju Medzes pagastā. Tā ir bijusī Kapsēdes stacija. Tur ir liela platība. Vasarā es tur visu ko audzēju. Man patīk!

Man tur ir persiki, arbūzi, vīnogas. Katru gadu es dārzā eksperimentēju. Pēc tam sporta klubā audzēkņus cienāju ar pašas audzēto ražu.

Ar dārzu ir tāpat, kā neticēju, ka kādreiz būšu mamma trīs bērniem. Nekad nebiju domājusi, ka man jelkad patiks rosīties dārzā. Nekad mūžā! Taču tagad to izbaudu.

Laikam dārzā atslābinos no cilvēkiem.

Siltumnīcā varu sēdēt ilgi un domāt, taču lielākoties jau tik un tā domas ir par vingrošanu – ko iemācīt, kā iemācīt, kādu labāku pieeju atrast bērnam, jo audzēkņi ir katrs ar savu raksturu un attieksmi.

– Jūs ļoti labi runājat latviski. Vai šo valodu jau apguvāt bērnībā?

– Pēc vidusskolas latviešu valodu zināju apmēram “mamma, tētis, brālis, māsa” līmenī. Kad sāku strādāt Ventspilī, pie manis kādā brīdī pienāca direktors un teica: “Latviski! Ja dzirdēšu, ka runāsi krieviski, tad būs citas problēmas.”

Tobrīd biju 19 gadus veca un man bija jātrenē 14–15 gadus veci puiši. Tā bija grūta grupa, jo audzēkņi vispār nerespektēja treneri. Tas man bija liels izaicinājums karjerā.

Taču es viņiem palūdzu, lai viņi mani palabo ikreiz, kad latviski kaut ko nepareizi pateicu. Zināju, ka runāju ar kļūdām, taču svarīgi, ka man nebija kauna, ja kaut ko nesapratu. Un tā pamazām valodu arī iemācījos.

– Cik ilgi jums pietiks enerģijas šim darbam?

– Nevaru pateikt. Dažreiz, kad sākas kādas problēmas… Viena no tām ir, ka mums katru gadu no jauna jāpiesakās šo telpu nomas izsolei. Ir bijuši arī citi pretendenti uz šo zāli, un mums ik reizi jācīnās par to.

Nevaram visu laiku mierīgi trenēties un darboties, jo nezinām, kas būs rīt.

Ļoti gribētos atrast mājvietu, lai nebūtu jāstreso, ka mūs no telpām izmetīs. 

Sporta zāles griestiem jābūt vismaz piecus metrus augstiem, un Liepājā atrast šādas telpas ir liela problēma.

Mēs nesaņemam atbalstu no visām pusēm, mums nav sponsoru. Dzīvojam un uzlabojumus veicam no naudas, ko maksā audzēkņu vecāki, – mēneša abonenta maksas.

Tomēr arī gribu pateikt milzīgu paldies pašvaldībai. Kovida laikā mums bija lielas grūtības, jo, lai arī treniņi nenotika, par zāles īri bija jāmaksā, arī komunālie maksājumi bija jāsedz. Nekādu atlaižu nebija. Pašvaldība mums atvēlēja dotācijas, palīdzot iegādāties jaunus trenēšanās rīkus.

Mūsu klubam “Instagram” seko gandrīz 9000 cilvēku, un esam pazīstami ne tikai Baltijas valstīs, bet arī daudzās citās.

Pērn martā mūs uzaicināja uz sacensībām Dubaijā, uz kurām devāmies ar vienu vingrotāju un ieguvām ceturto vietu.

Pie mums trenējas puisis, kuram ir cerebrālā trieka. Viņam bija problēmas ar rokām – plaukstiņām un pirkstiem. Pirmos divus gadus strādājām pie tā, lai rokas atslābinātos un kustētos. Tagad zēns jau rāpjas pa virvi.

Ar viņu bijām aizbraukuši uz bērnu invalīdu sacensībām Klaipēdā un izcīnījām pirmo vietu. 

– Vai vīrs ir tas stiprais plecs, kas jūs atbalsta?

– Ģimenes atbalsts man ļoti svarīgs, jo dažreiz, kad nolaižas rokas un gribas visu pamest, viņš vienmēr saka: “Tu bez vingrošanas neizdzīvosi.”

Man liekas, ka visa mana dzīve griežas tikai ap vingrošanu. Vīrs smejoties saka: “Labi, ka neesi aizrāvusies ar peldēšanu, jo tad būtu jārok 50 metru garš baseins.”

Vizītkarte

Oļesja Ščekleina

• Liepājas sporta vingrošanas kluba “Ostudio Gymclub” dibinātāja un vadītāja.
• Par sporta vingrošanas treneri strādā 18 gadus. 
• Mācījusies agrākajā Liepājas A. Puškina 2. vidusskolā (tagadējā Liedaga vidusskola).
• Trenera izglītību ieguvusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
• Mamma trīs bērniem.
• Relaksējas, rosoties dārzā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.