Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas publiku Lielupes tenisa laukumos priecēja mūsu valsts spēcīgākie tenisisti, kas pārliecinoši apspēlēja aroda brāļus no Monako hercogistes. Lai arī ažiotāža Latvijas izlases spēļu sakarībā bija gaidāma lielāka, var teikt, ka teniss Latvijā ir uz viļņa. Savu artavu tam ir devusi arī Liepājas Tenisa sporta skolas audzēkne, Latvijas dāmu ranga līdere Anastasija Sevastova. Neskatoties uz spožo ārieni, liepājnieki atzīst, ka problēmu viņu saimniecībā netrūkst, kā lielākā joprojām minot slēgto laukumu trūkumu.

Tas bija aptuveni pirms gada, kad Liepājas tenisa simtgades svinību laikā SK “Liepājas metalurgs” prezidents Sergejs Zaharjins publiski apsolīja tenisistiem uzsliet slēgtos laukumus. Vēlāk Liepājas sporta mecenāts jau sīkāk skaidroja savu ieceri – S.Zaharjins minēja, ka halle tiks būvēta uz viņa personīgās zemes, ka uzsvars tiks likts uz bērnu trenēšanu un ka, visticamāk, tiks uzbūvēti tikai slēgtie laukumi.

Gads ir ilgs laika posms, lai idejas pārvērstos darbos, taču slēgtie tenisa laukumi pagaidām ir īstenojušies tikai uz papīra, bet līdz darbu uzsākšanai vēl kāds brītiņš ir jāpagaida. Jaunā tenisa kompleksa būvniecība ir paredzēta dažus kilometrus ārpus Liepājas robežas Nīcas virzienā, un aizķeršanos rada neapstiprinātais Nīcas pagasta teritorijas plānojums, kas jau esot iesniegts apstiprināšanai Ministru kabinetā. Mūspuses pašvaldību gaiteņos gan joprojām dzirdami pārmetumi Liepājas kaimiņiem par kavēšanos šī jautājuma risināšanā.

Nekustamo īpašumu eksperti no uzņēmuma “Arco Real Estate” pastāstīja, ka Ministru kabinetam ar plānojuma apstiprināšanu vajadzētu tikt galā aptuveni mēneša laikā. Līdzīgu termiņu minēja arī Āris Ozoliņš, kas koordinē projekta attīstību ar Nīcas pašvaldību – viņa rīcībā ir informācija par trīs nedēļām, kuru laikā teritoriālajam plānojumam ir jābūt apstiprinātam. Tad pirmais darbs dienaskārtībā būs detālplānojuma izstrāde.

Kompleksa projekts ir standarta, bet no sākotnēji iecerētās slēgtās tenisa halles tas ir paplašinājies ārpus telpām, proti – iecerēti arī četri atklātie laukumi. No sākotnējās domas tikai par slēgtajiem laukumiem S.Zaharjins ir atrunāts, jo pretējā gadījumā vasaras laikā jaunais komplekss atrastos dīkstāvē – kurš gan trīsdesmit grādu karstumā gribētu sutināties četrās sienās?

Ziemā bez slēgtajiem tenisa laukumiem gan nekādi neiztikt. Liepājas Tenisa sporta skolas direktors Imants Andersons atceras, ka jau tad, kad Rīgā un tās apkārtnē masveidā sāka būvēt tenisa halles, bija skaidrs – agrāk vai vēlāk liepājnieki būs bedrē. Tagad šis kritums ir piedzīvots, jo rezultāti vairs nav tik labi, kā pašiem gribētos. Viens no iemesliem tam, ka mūsējie kļuvuši mazāk konkurētspējīgi, ir vienkāršs – sitoties pa Liepājas skolu sporta zālēm, bērni nejūt laukuma izmēru, kad jāpiedalās sacensībās, piemēram, plašajos un augstajos Lielupes laukumos.

Kritumi sportā gan ir normāla parādība, un Liepājas tenisisti ir izskaitļojuši, ka viņiem kritumu un kāpumu cikls atkārtojas ik pēc desmit gadiem. Priekšnoteikumi, lai izrāptos no bedres, ir – skolā strādā deviņi treneri, trenējas tuvu pie divsimt bērnu, kas ir optimāls skaitlis Liepājas apstākļiem. Salīdzinot ar citiem Liepājas sporta veidiem, treneru skaits tenisā varētu šķist liels, bet, jāņem vērā, ka šeit ir nepieciešams ļoti daudz strādāt individuāli. Kadru ziņā liepājnieki ir atguvušies, jo savulaik štatā bijuši pat tikai divi vai trīs treneri, arī audzēkņu skaits bijis krietni mazāks. Šo atgūšanos var saistīt ar vairākiem faktoriem. Viens ir tradīcijas – kā nekā mūsu pilsētas teniss ir iekāpis jau savā otrajā simtgadē. Jāmin arī savu cilvēku faktors – gluži kā mafijā, arī tenisā nejaušu cilvēku nav. Bijušie audzēkņi ir visi – sākot no treneriem, beidzot ar saimniecības daļas vadītāju. “Tenisa cilvēks paliek tenisa cilvēks, tas ir palīgs jebkurā brīdī – vai tā būtu saimniecības vadīšana vai sacensības,” skolas politiku šajā jautājumā skaidro Andersons.

Ar pašu spēkiem var arī nepietikt, jo, kā jau minēts, ir grūti konkurēt ar to pilsētu sportistiem, kas ziemā trenējas tenisa laukumos nevis skolu zālēs. Rīgā ap šo laiku tenisisti jau pāris nedēļas trenējas telpās, liepājnieki to nevar atļauties, tāpēc zem jumta dosies tikai oktobra pēdējā dekādē. Tenisa ģeogrāfija gada aukstajos mēnešos ir visai plaša – 6.vidusskola, 8.vidusskola, “Hidrolata” sporta komplekss, iespējams, ka dažas stundas dienā būs arī sporta kompleksā “Celtnieks”. Vēl dažas stundas tenisisti varētu iegūt pēc daudzfunkcionālās halles pabeigšanas, tiesa, citās sporta zālēs, kuru noslogotība saruktu pēc vairāku sporta veidu pārcelšanās uz jauno kompleksu.

Vērojot tenisa popularitātes pieaugumu saistībā ar Ernesta Gulbja virzīšanos augšup pa pasaules tenisa kāpnēm, rodas loģisks jautājums – vai Liepājas tenisa audzēknes Anastasijas Sevastovas rezultāti nav radījuši ažiotāžu mūsu pilsētā un neveicina pastiprinātu jauniešu pieplūdumu? Tā gluži viss nav, uzņemot jaunus dalībniekus, rindu nav. Bet savas audzēknes panākumi liepājniekiem ļauj iet pa pilsētu paceltu galvu. Un priecē, ka Anastasija, atšķirībā no citām pašmāju zvaigznēm, nav kļuvusi lepna un nesmādē Latvijas čempionātu.

Lai cerētu, ka nākotnē talantīgākajiem mūsu valsts un pilsētas tenisistiem nevajadzētu savu talantu izkopt ārzemēs, nepieciešams celt vispārējo līmeni. Liepājniekiem līmeņa sasniegšanai ir nepieciešama ziemas halle, tikai tad varēs domāt par rāpšanos ārā no bedres vai negrimšanu dziļāk – sauciet to, kā gribat. Pagaidām liepājniekiem jāturas kā slīkstošajiem pie baseina malas. Glābšanas riņķis jau ir redzams – tie ir slēgtie tenisa laukumi, kas ļauj cerēt, ka tā satveršana tenisistiem ir tikai laika jautājums.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Pagaidām vēl Liepājas tenisistu vienīgā mājvieta ir tenisa laukumi Jūrmalas parkā.