Vairs tikai dažas dienas ir palikušas līdz pasaules čempionātam hokejā augstākajā divīzijā, kurā jau vienpadsmito gadu pēc kārtas piedalīsies Latvijas izlase. Tas ir gana ilgs laiks, lai uzskatītu sevi par stabiliem pasaules elites pārstāvjiem, neskatoties uz to ,ka vairākas reizes mūsu valstsvienībai ir nācies liet sviedrus par palikšanu tajā. Vienpadsmit gadi arīdzan ir gana ilgs laiks, lai apzinātos, ka pasaules elitē varam spēlēt ne tikai ar PSRS sistēmā, bet arī neatkarīgās Latvijas laikā izaugušajiem spēlētājiem.

Par to mēs varam uzsist sev uz pleca, jo pat dažas lielākas un bagātākas valstis piemēram, Kazahstāna un Baltkrievija, šajā elitē nav pratušas noturēties tik ilgi kā mēs. Vienlaikus der pavērot citu valstu progresu. Šogad tiesības spēlēt spēcīgākajā divīzijā izcīnīja Ungārija (pirmo reizi 70 gadu laikā), salīdzinoši stabili planētas spēcīgāko izlašu kompānijā jūtas Slovēnija, progresē Dānija un Norvēģija.

Un šajā sakarībā mums vajadzētu aizdomāties, cik ilgi mēs vēl varēsim justies samērā bezrūpīgi par savu vietu spēcīgākajā divīzijā. Salīdzinājums ir jāsāk ar pamatu pamatu – vietējo čempionātu pieaugušo komandām. Optimisti teiks, ka Latvijas līga pamazām virzās uz augšu, pesimisti – ka pašmāju čempionāta līmenis krītas, bet patiesība, kā jau parasti, ir kaut kur pa vidu, proti, mēs mīcāmies uz vietas. Piekritīsit, ka četras profesionālas komandas valstī, kas pretendē uz pirmo desmitnieku pasaules čempionātā, ir krietni par maz. Arī ledushaļļu sliešanas straujais temps valstī ir apstājies. Vai tas nozīmē, ka Latvijā būtu pārgājis tā saucamais hokeja bums? Domāju, ka nē, jo dažādās amatieru līgās mūsu valstī spēlē desmitiem un pat simtiem komandu, kuru rindās cīnās arī vīri ar pasaules čempionātu un pat par olimpisko spēļu ierakstu viņu CV. Arī Bērnu un jaunatnes čempionātā ir pārstāvētas vairāk nekā desmit pilsētas, tātad hokeja jaunā maiņa aug.

Taču uz ko šiem bērniem un jauniešiem tiekties? Pieļauju, ka lielais mērķis visiem ir NHL, bet, objektīvi raugoties, lielākā daļa var mērķēt uz Eiropas vai Ziemeļamerikas vidusmēra līgām vai Latvijas čempionātu, kurā ir tikai četras nopietna līmeņa komandu, tātad, rupji rēķinot, vietas tikai aptuveni 100–120 hokejistiem. Jaunajiem parasti priekšā ir vairāk pieredzējuši un meistarīgāki spēlētāji, kurus izkonkurēt ir teju neiespējami, un tad nav brīnums, ka Latvijas U-18 un U-20 izlašu spēlētāji, vēl nesasnieguši 20 gadu slieksni, beidz karjeru.

Ir pozitīvi, ka LHF prezidents Kirovs Lipmans aktīvi strādā pie tā, lai mūsu klubi varētu piedalīties spēcīga līmeņa sacensībās – vai tā būtu Kontinentālā hokeja līga vai Baltkrievijas atklātais čempionāts, bet lēmums par jauno spēlētāju obligātu iekļaušanu profesionālo komandu pieteikumos spēlēm arī varētu kļūt par nelielu, bet spēcīgu Latvijas hokeja attīstības impulsu.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”