Liepājas komanda “Kurši/Ekovalis” Latvijas florbola virslīgas kopvērtējumā pēc pirmā apļa ieņēma 4. vietu, tomēr otrā riņķa izskaņā mūsējo rezultāti pasliktinājās un iekļūšana izslēgšanas spēlēs nebija tik viegla pastaiga, kā vienubrīd varēja šķist. Kuršu sirojumi turnīra play-off posmā nebija ilgi – liepājnieki sērijā ar 1-4 piekāpās Cēsu “Lekringam”. Komandas galvenais treneris Mārtiņš Krūms uzskata, ka kopumā sekmīgās sezonas tik ātras beigas ir skaidrojamas ar vairākiem iemesliem, kuru skaitā ir sniegums vairākumā un mazākumā.

– Kādi tad bija sērijas zaudējuma galvenie atslēgas punkti? Vai tevis bieži pieminētais abu komandu atšķirīgais sniegums vairākumā?

– Es domāju, ka sērijas pirmajā spēlē mēs nebijām gatavi “Lekringa” sniegumam. Tas bija pietiekami ātrs, kombinacionāls un fizisks. Mūs pirmajā mačā apspēlēja taktiski ar diagonālām piespēlēm šķērsām laukumam. Pirmā spēle bija diezgan graujoša. Paši izskatījāmies mentāli vāji un negatavi. Tas ir mūsu lielais trūkums izbraukumā. Otrā spēle jau bija līdzvērtīga, varējām aizķerties.

Atgriežoties pie otrās spēles, mēs nerealizējām pāris vairākumu, kas bija mūsu lielākā problēma. Zīmējām [shēmas], runājām, vienojāmies, ka spēlētāji paši mēģinās, ja nestrādās tas, ko treneris saka. Neatradām īstos cilvēkus un īstos virknējumus. Liels zaudējums bija Ginta Siliņa izkrišana. Zinot viņa velkošo metienu no distances, domāju, ka spēles laikā mēs pazaudējām vismaz kādus 5–6 metienus.

Pirmā spēle mājās bija ļoti laba. “Lekrings” uz tā fona izskatījās diezgan nevarīgs. Nevar noliegt, ka mums ļoti labi nospēlēja vārtsargs Edgars Rimarenko. Izmantojām savus momentus, labi nospēlējām aizsardzībā. 

Ceturtajā spēlē, kas arī notika mājās, līdz 30. minūtei rezultāts bija 1:1, bet līdz tai 30. minūtei mums bija 4–5 simtprocentīgas iespējas, kas bija jārealizē. “Lekringam” līdz tam vispār nebija iespēju. Domāju, ka tas bija izšķiroši visas sērijas kontekstā. Ja iemestu 1 vai 2 golus, domāju, ka mēs uzvarētu. Ja uzvarētu otrajā mājas spēlē, tad savāktos un varētu pacīnīties par uzvaru sērijā. 

– Pēc jums sekmīgā pirmā apļa, kurā ierindojāties 2. vietā, jums varēja novēlēt turpināt tādā pašā garā un iekļūt vismaz pusfinālā. Tomēr bažas radīja tas, ka komandai kopumā trūkst pieredzes cīņā par augstām vietām. Vai piekrīti, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc tik agri izstājāties no izslēgšanas spēlēm?

– Kurši mazliet ir tāds Pelnrušķītes stāsts. Līdz šai sezonai mēs regulārajā čempionātā nekad nebijām bijuši augstāk par 6. vietu. Mēs regulāro čempionātu nekad neesam noslēguši ar pozitīvu vārtu bilanci, kas šogad bija +21. Mēs nekad regulārajā čempionātā nebijām pat tuvu sezonas rezultatīvākās komandas statusam, bet šogad bijām tāda komanda.

Runājot par sezonas startu, domāju, ka ļoti liels dopings bija jaunā halle, kas pretiniekiem nebija pazīstama un kļuva mums par lielu priekšrocību. Bija jaunas emocijas, spēlētāji, sākot no vasaras, strādāja individuāli.

Sezonas otrajā daļā spēlētāji saprata: “Mēs varam!” Taču mēs nevis turpinājām strādāt, bet notika pretējais – mazliet samazinājām apgriezienus. Uz vienas rokas pirkstiem bija saskaitāmi spēlētāji, kuri nāca strādāt individuāli. Tā ir arī diezgan liela mana atbildība. Trenerim ir jāredz, jājūt, viņš to nedrīkst palaist garām. Runājām, ka ziemā ieliksim fizisko bāzi, un to izdarījām, bet varbūt, ka prasījās šo darbu sākt ātrāk.

Kopumā šī bija labākā sezona, uz brīdi esam bijuši arī pirmie tabulā. Taču tagad ir jāanalizē sezona un jāatbild uz jautājumu, kas notika pēc Jaunā gada, pēc pasaules čempionāta. Arī Mihails Kostusevs pēc pasaules čempionāta vairs nebija tāds, kā pirms tam. Varam minēt, ka apgriezienus nometa praktiski visi spēlētāji un arī treneru korpuss. Tā bija diezgan liela kļūda. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 20. marta numurā.

#kvards-20190320-06#