Liepājas Sporta pārvaldes vadītājs Aivis Tints spriež, ka viens no risinājumiem būtu – potenciālos jaunos trenerus ieraudzīt jau savu audzēkņu vidū un viņus uz to virzīt.

Tomēr atklāts paliek jautājums, kā trenerus noturēt, ja atalgojums ir tik zems.

Vajag peldēšanā, boksā, tenisā

Runājot par treneru pieejamību dažādos sporta veidos, A. Tints uzsver, ka situācija atšķiras. “Katrā sporta veidā pietrūkst treneru,” viņš saka.

“Futbolā un basketbolā uz lielo masu ir 30 treneri – ja viena pietrūkst, tas nav tik jūtami. Bet boksā ir divi treneri, un, ja viens aizbrauc…

Vairāk nekā 100 bērnu paliek ar vienu treneri, un tas ir par daudz. Un nav arī, ko uzreiz ielikt vietā.”

A. Tints norāda, ka problēmas ir arī citos sporta veidos: “Peldēšanā izteikti trūkst treneru. Trūkst vingrošanā – gan sporta, gan mākslas. Sporta vingrošanā tagad gan ienāk jaunie speciālisti. Man ir prieks redzēt, ka tur arī stiprā dzimuma pārstāvji sāk kļūt par treneriem, piemēram, ļoti perspektīvais Ņikita Getmans. Tad vēl tenisā trūkst…”

Papildu problēma – treneru nestabilā ikdiena, kas saistīta gan ar slodzi, gan veselību: “Treneriem arī mēdz būt traumas – rādot, trenējoties vai vienkārši darot kaut ko aktīvu. Ja skolā visiem ir pilnas grupas un pilnas slodzes un kāds satraumējas vai ir uz slimības lapas, kādam citam tas jāuzņemas.

Un tiem, kuriem jau ir pilnas slodzes, darba sanāk daudz par daudz.”

A. Tints atzīst – realitāte ir tāda, ka vairs nevar cerēt piesaistīt augstas klases trenerus no citām pilsētām. Konkurence valstī ir liela, atalgojums zems.

“Tāpēc jāaudzina pašiem savi speciālisti. Citādi vienkārši nebūs, no kurienes tos ņemt,” viņš vērtē.

Runājot par treneru atalgojumu, Sporta pārvaldes vadītājs atzīmē – problēma esot valstiskā līmenī nesakārtotā sistēma. Lai gan treneriem ir noteiktas kvalifikācijas gradācijas, tās neatspoguļojas atalgojumā.

“A kategorijas trenerim, kurš ir visaugstākās klases speciālists, alga ir gandrīz tāda pati kā C kategorijas trenerim.

Tad kāpēc augstas klases trenerim censties vairāk, ja jaunais cilvēks, tikko atnācis, saņem gandrīz tikpat?”

Atalgojuma lielums atkarīgs no slodzes, grupu skaita un citiem tehniskiem rādītājiem, taču kopumā sistēma nemotivē ne pieredzējušos trenerus, ne jauniešus, kas varētu par tādiem kļūt.

“Ja A kategorijas trenerim būtu, piemēram, 1800 eiro alga, tad bērni un jaunieši redzētu mērķi – ka pēc pieciem vai desmit gadiem mācoties un strādājot var tur nokļūt. Šobrīd tā nav.”

Pēc viņa teiktā, valsts līmenī par šo problēmu runā un diskutē, bet “rezultātu pagaidām nejūt”.

Runājot par to, cik pašvaldības sporta skolās treneri šobrīd pelna, A. Tints atklāj: “Vidēji treneris pelna ap 1175 eiro pirms nodokļu nomaksas. Precīzāk – vidējā likme ir no 0,9 līdz 1 slodzei. Tas ir apmēram 1050 līdz 1175 eiro. Citur var būt vairāk, jo sporta speciālists var strādāt līdz pat 1,3 slodzei.”

Viņš atzīst, ka konkurēt ar privāto sektoru ir ļoti grūti.

“Mūsu treneri šo darbu lielākoties dara aiz degsmes, nevis naudas dēļ. Tā ir misija, viņš dara, jo viņam patīk tas, ko viņš dara.”

Tā kā treneriem bieži nav iespējams izdzīvot no vienas slodzes, ir situācijas, kad viņi strādā vairākos darbos – no rīta skolā vai pie kāda uzņēmēja un vakarā nāk uz treniņiem.

“Sanāk pilnas slodzes darbs dubultā, un tā var ātri izdegt.”

Uzdevums pamanīt potenciālu

Pēdējos gados Sporta pārvalde kopā ar skolu direktoriem ir sākusi īstenot plānu, kas jau dod pirmos rezultātus, – piesaistīt pašus sporta skolu audzēkņus kā nākamos trenerus.

Ja jaunietis ir pēdējā treniņu grupā, treneris jau var pamanīt, kuram ir potenciāls. “Ja no viņa nesanāks super sportists, ļoti iespējams, ka sanāks labs treneris,” teic A. Tints.

“Mēs esam devuši treneriem signālu – ja redzat kādu perspektīvu jaunieti, dodiet ziņu. Meklēsim variantus, kā viņu ātrāk integrēt sporta skolas darbā.”

Ja jaunietis ir pabeidzis sporta skolu un paralēli iestājas pedagoģijas studijās – Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), pedagoģiskajā akadēmijā vai citur –, viņš var uzreiz sākt strādāt par trenera palīgu.

Pēc A. Tinta teiktā, jaunie treneri – pirmā vai otrā kursa studenti – ļoti labi strādā ar mazajiem bērniem.

“Seši, septiņi gadi – tur galvenais ir parādīt pamatprasmes un iedot mīlestību pret sporta veidu. Un tas viņiem sanāk ļoti labi.”

Kopš septembra ir noslēgta vienošanās ar RSU. Tas ir vēl viens veids, kā cer pievilināt jaunus speciālistus.

“RSU mums piedāvās studentus praksē, un mūsu uzdevums būs šos topošos trenerus prakses laikā ieinteresēt palikt Liepājā arī pēc studijām,” stāsta A. Tints.

“Redzēsim, kā tas darbosies, bet, manuprāt, ideja ir laba.”

Agrāk arī Liepājas augstskola Lielajā ielā sagatavoja sporta speciālistus. Patlaban šīs studiju programmas vairs nav.

Tā kā apgūt profesiju savās mājās jaunieši nevar, viņi pēc 12. klases dodas prom. Un tas nozīmē, ka daļa var arī neatgriezties.

“Ir vitāli svarīgi Liepājā atkal ieviest sporta programmu. Man ir ziņas, ka, iespējams, tas arī notiks. Programma šobrīd iesniegta akreditācijai.”

RTU Liepājas akadēmijā “Kurzemes Vārdam” šo informāciju apstiprināja, un, ja viss izdosies, modulis “Sporta deju skolotājs” būs iekļauts programmā “Skolotājs”.

Liepāja pirmā noslēdz līgumu

RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas direktore Diāna Laipniece pastāsta, ka šobrīd augstskolai ar Liepājas Sporta un Izglītības pārvaldēm ir sadarbības līgumi.

“Gatavojam sporta veidu trenerus un sporta skolotājus, un profesionālajā programmā ir obligāta prakse. Tāpēc slēdzam līgumus, lai piedāvātu prakses vietas mūsu studentiem,” skaidro augstskolas vadības pārstāve.

Liepāja bijusi pirmā, ar ko aizsākusies šāda sadarbība, taču nu jau līgumi ir ar vēl citām pašvaldībām.

“Liepāja ir viena no tām, ko studenti var izvēlēties par prakses vietu.

Sporta pārvalde nosauca Tenisa sporta skolu, Futbola skolu, Sporta spēļu skolu, Komplekso sporta skolu. Arī ar Izglītības pārvaldi vienojāmies par skolām, kuras ir gatavas uzņemt studentus praksē.

Gribam sūtīt studentus tikai tur, kur esam pārliecināti par prakses kvalitāti. Savukārt viņiem tā ir iespēja savlaicīgi pamanīt un noskatīt sev potenciālos topošos sporta trenerus,” skaidro D. Laipniece.

“Mums ir divas populārākās: četru gadu bakalaura programma un īsā cikla jeb divu gadu programma. Īsā cikla programmā tiek gatavoti sporta veida treneri – konkrētā sporta veida treneris, piemēram, futbolā, hokejā, basketbolā, volejbolā u.tml.

Pēc bakalaura studijām absolvents iegūst divas kvalifikācijas – vecākais sporta treneris un sporta skolotājs – vai arī kvalifikāciju “vadītājs sporta jomā”. Studenti iestājoties izdara izvēli,” par mācību iespējām stāsta augstskolas pārstāve.

No šīm divām programmām kopā RSU ir aptuveni 124 studenti no Kurzemes.

“Precīzi prognozēt, cik studentu praksē atnāks uz Liepāju, ir grūti. Šī ir jauna pieeja, un praksi tādā formā sāksim īstenot, sākot ar jauno gadu.”

Vienlaikus D. Laipniece pavēsta, ka šobrīd RSU Liepājas filiālē notiek no nākamā rudens plānotā īsā cikla studiju programmas “Sporta veida treneris” licencēšana.

Viņa gan piebilst, ka šobrīd daudzi strādā ar tā saucamās C kategorijas trenera kvalifikāciju – tie ir pusgada kursi.

Mazākās pilsētās ir sliktāk

Uz jautājumu par treneru trūkumu Liepājas Sporta spēļu skolas treneris Roberts Freimanis atbild, ka basketbola nodaļa pašlaik darbojas pilnā komplektācijā.

Viņš gan piebilst, ka situācija visur ne vienmēr ir tik stabila, to redz, kad dodas uz sacensībām.

“Mazākās vietās, piemēram, Jaunpilī un vēl kaut kur, varētu būt, ka basketbolu māca speciālisti, kas nav īsti no basketbola vides.”

Tomēr arī Liepājā speciālistu piesaiste ne vienmēr ir viegla. Situāciju lielā mērā glābj tas, ka daļa sporta skolas basketbola nodaļas speciālistu paralēli strādā arī lielajā basketbola klubā.

“Skola un klubs ir savstarpēji saistīti, un šī sadarbība ļauj treneriem saņemt labāku atalgojumu,”

saka R. Freimanis.

Viņš atzīst – ja šādas iespējas nebūtu, sporta skolai būtu daudz grūtāk noturēt esošos speciālistus.

Runājot par jaunajiem speciālistiem, treneris ir pārliecināts – Liepājā jauniešiem vajadzētu vairāk iespēju mācīties un iegūt izglītību tepat uz vietas. Viņi spiesti doties prom tikai tāpēc, ka nav iespējas studēt sporta virzienu tepat mājās.

R. Freimanis, kurš par treneri LSSS strādā trešo gadu, pirms atgriešanās ilgstoši dzīvojis Rīgā, kur pats audzis profesionāli, kā arī paralēli veidojies par treneri.

Bērnu aprūpē no visām pusēm

Trīsdesmit četrus gadus vecais basketbola treneris R. Freimanis stāsta – kopš viņa treniņu laikiem Liepājā situācija būtiski mainījusies.

Viņš no sporta skolas aizgājis 16 gadu vecumā un pārcēlies uz Rīgu, jo tolaik Liepājā, viņaprāt, treniņprocess nav bijis pietiekami labs, īpaši, ja skaitījies pie talantīgajiem spēlētājiem, kāds bijis viņš pats.

Situāciju šodien, pēc viņa teiktā, ar to laiku nevar ne salīdzināt.

“Tagad daudz vairāk domā par treniņprocesu kopumā – par turnīriem, par fizisko sagatavotību, par papildu nodarbībām. Treneriem ir kontakti gan ar fizioterapeitiem, gan speciālistiem, kuri vajadzības gadījumā bērnus var pieņemt uzreiz. Ir dažādi kursi, psiholoģiskās sagatavotības nodarbības…

Bērns tiek aprūpēts no visām pusēm. Tā ir pavisam cita attieksme un kvalitāte nekā toreiz.”

Roberts norāda, ka bērniem nav jādodas prom, lai augtu sportā, un tie vecāki, kuri paši trenējušies agrāk, to vislabāk spējot salīdzināt.

“Arī metodika šodien ir pavisam cita. Ar bērniem vairs nevar runāt tā, kā tas bija agrāk, un to saprot ikviens. Šobrīd pieeja ir daudz maigāka, bet vienlaikus treneriem jācīnās ar citām problēmām, īpaši disciplīnas un motivācijas jautājumiem.

Kad es augu, mums nekā cita nebija, kā tikai basketbols, un mēs par to vien domājām, un mums arī patika.

Tagad bērnu uzmanības noturība ir četru, maksimums, desmit sekunžu robežās. Tik, cik ilgst viens “TikTok” video. Pēc desmit sekundēm bērns jau domā par kaut ko citu, un līdz viņiem nonākt ir ļoti sarežģīti.”

Ļoti daudz laika esot jāiegulda, lai vispār iemācītu bērniem trenēties.

“Mēs sākumā trenējamies trenēties. Paiet gads, reizēm pusotrs, līdz viņi saprot procesu, disciplīnu, darba nozīmi,” saka R. Freimanis.

Ar patiesu vēlmi audzināt

Futbola treneris Jānis Intenbergs par treneri sāka strādāt gandrīz pirms 30 gadiem. Viņš spēlēja futbolu, bet izmēģināt trenera darbu viņu uzaicināja paša treneris.

No 2000. gadu sākuma sācis strādāt par treneri sporta skolā un to dara vēl tagad. Šobrīd trenē 17 gadus vecos jaunos futbolistus.

J. Intenbergam nešķietot, ka situācija ar treneriem futbolā būtu dramatiska.

“Bet tiem, kas vēlas kļūt par treneriem, jābūt patiesai vēlmei un arī zināšanām. Vienkārši tāpat trenēt nevar. Jāzina bērnu psiholoģija, jāzina, kā un ko trenēt, vai un kā vari jaunieti attīstīt.

Mūsu uzdevums ir izaudzināt labu, veselīgu paaudzi, taču profesionāli mērķi arī pastāv:

izaudzināt futbolistus, kuri var spēlēt labās komandās, izlasē, varbūt arī ārvalstīs,” viņš norāda.

“Šis nav darbs, kur var atnākt, novadīt treniņu un mājās visu aizmirst. Darbs nāk līdzi arī pēc treniņa,” viņš norāda.

Sporta skolotājs un treneris nav viens un tas pats, kā daudziem no malas varētu šķist. Atšķirība ir liela.

“Trenerim konkrētajā sporta veidā pašam vajadzētu būt bijušajam spēlētājam vai vismaz ilgstoši tam pietuvinātam. Protams, brīnumi notiek, bet tas ir gandrīz viens no būtiskākajiem nosacījumiem,” pauž treneris.

“Kad pats biju bērns, futbolu sētās un pagalmos spēlēja daudz vairāk. Mums bija asfaltēti laukumi, gumijas bumbas, soliņi vārtu vietā. Tas bija citādi.

Tagad sētas futbols praktiski vairs neeksistē. Bērni vairāk sēž telefonos, un bieži ir tā, ka treniņos telefons jāņem nost – atnāk uz treniņu un tūlīt telefonā, savā starpā gandrīz nerunā. Treniņš beidzas – atkal telefons rokā,” futbola spēles prasmes slīpēšanu un treniņus toreiz un tagad salīdzina J. Intenbergs.

“Jauniešiem ir jāmāca atbildība. Ja visu palaidīs pašplūsmā, pēc tam nesavāksi. Jāsāk no mazāka vecuma, lai saprastu, ka ir kārtība un noteikumi un nevar uzvesties, kā ienāk prātā.

Jāmāca, ka par visu atbild viņi paši – par savu attieksmi, darbu, uzvedību. Ja to ieaudzina laikus, vēlāk ir vieglāk,” par vēl vienu trenera lomu norāda J. Intenbergs.

“Lai nekliedz un samīļo” – bērni par ideālo treneri

Bruno Skroderis, futbolists, 18 gadi:

– Manuprāt, svarīgākās lietas, ko treneris iemāca, ir disciplīna un ticība saviem spēkiem. Tas noder darbā, sportā un vispār dzīvē.

Treneri iemāca pareizu tehniku, un dažiem bērniem vajag tieši šo klātbūtni un palīdzību sportā, lai viņi varētu attīstīties.

Treneri bieži ir kā mentori un reizēm pat kā otrs tētis vai mamma – ar noderīgiem dzīves padomiem.

Trenerim ir liela loma tajā, vai cilvēks vispār grib apmeklēt nodarbības. Pat ja sports patīk, treneris motivāciju var pastiprināt vai arī pilnībā sabojāt.

Attiecībām ir jābūt labām, bet tas nenozīmē būt draugiem – svarīga ir cieņa un uzticēšanās.

Treneris nedrīkst būt vienaldzīgs, radīt izjūtu, ka nav vērts censties. Viņš nevar būt nesagatavots – trenēt bez plāna vai neskaidra mērķa. Slikti ir arī tad, ja treneris nemāk komunicēt vai ir pārāk stingrs.

Everts Kaufmanis, “Free Running”, 9 gadi:

– Ideālais treneris, manuprāt, ir jauks un izpalīdzīgs. Viņam dažreiz jābūt arī stingram, lai visi nedarītu muļķības.

Labākā lieta, ko treneris man ir iemācījis, ir backflip, jo tas ir grūtāks nekā frontflip, un es to iepriekš nemācēju.

Treneru darbs ir svarīgs, lai bērni varētu sportot un būtu veseli. Arī tāpēc, ka treniņš bez trenera vispār nebūtu iespējams.

Viņš palīdz gribēt iet uz treniņu – tur māca visādas foršas lietas, un ar treneri var labi saprasties.

Ar saviem treneriem es līdz šim esmu varējis saprasties. Ir ļoti svarīgi, lai viņš patiktu, jo, ja treneris nepatīk, lielākoties nepatīk arī treniņš.

Trenerim nevajadzētu būt tādam, kurš visu laiku kliedz uz bērniem. Un viņam nevajadzētu gaidīt, ka bērni uzreiz visu iemācīsies.

Marija Siksna, sporta vingrošana, 9 gadi:

– Man ideālais treneris ir Aleksandra. Viņa vienmēr ir mīļa un forša. Viņa nekliedz uz visiem un nav pārlieku stingra.

Ja kāds nokrīt vai notiek kas nepatīkams, viņa samīļo, pajautā, vai nevajag ledu. Viņa vienmēr pārliecina un nomierina, pasaka kaut ko tādu, kas liek justies labāk.

Grūti izvēlēties vienu vislabāko lietu, ko viņa man iemācījusi, jo šķiet, ka viņa iemācījusi visu.

Bet viena no svarīgākajām lietām ir tā, ka viņa iemācījusi atbalstīt citas meitenes. Būt kopā. Ja kādai ir bail, tu vari viņu uzmundrināt.

Tas ir forši – rūpēties citai par citu.

Nākotnē es gribētu, lai trenere man iemāca ritentiņu uz rokām uz baļķa.

Treneru darbs ir ļoti svarīgs, jo bez trenera es pati mēģinātu kaut ko darīt un varētu satraumēties. Es nezinu, kā pareizi izpildīt visus vingrinājumus, tāpēc trenerim vienmēr jābūt blakus.

Estere Pūķe, volejboliste, 17 gadi:

– Man liekas, ka ideāls treneris nemaz nepastāv, bet tam vistuvāk ir tāds, kurš nepazemo ne fiziski, ne mentāli. Ir svarīgi, lai treneris tiešām uzklausa, sadzird un ne tikai norāj.

Trenerim ir jābūt stingram, bet ne tādam, kurš bļauj bez pamata vai pazemo komandas priekšā.

Vajag, lai, mācot tehniku un spēles situācijas, viņš runā ar cieņu. Un lai nejūt, ka kāds cits ir mīļāks par otru. Iespējas ir jādod visiem.

No sava jaunā trenera esmu iemācījusies saglabāt mieru laukumā. Ne tikai fiziski jābūt stiprai, bet arī mentāli.

Ir lietas, ko vēl gribētu, lai viņš iemāca, piemēram, kā neturēties pie sliktām domām pēc neveiksmīgas spēles. Man bieži pēc zaudējuma šķiet, ka neko nemāku un ka vispār neesmu piemērota volejbolam.

Manuprāt, trenerim ir ļoti liela nozīme tajā, vai vispār gribas iet uz treniņiem.

Ja zini, ka tevi lamās vai vainos, tad pirms treniņa jau ir slikta izjūta. Pat, ja sports patīk, treniņi vairs nesagādā prieku.

Tāpēc ir svarīgi, lai treneris būtu tāds, ar kuru var saprasties un kurš dod motivāciju, nevis atņem.

Vēlos arī pateikt, ka man pašai ar treneriem ir paveicies. Patlaban man ir ļoti forši treneri. Esmu pateicīga, ka viņi manī redz to, ko bieži pati nesaskatu.

Uzziņai

Pedagoģiskais personāls ap 3090 bērniem un jauniešiem*:

• Kompleksā sporta skola (sporta vingrošana, mākslas vingrošana, peldēšana, bokss, džudo, grieķu-romiešu cīņa, šahs, galda teniss) – 43;
• Futbola skola – 30;
• Tenisa sporta skola – 17;
• Liepājas Sporta spēļu skola (vieglatlētika, basketbols, hokejs, volejbols) – 52.

* Dati no 25.11.2025.

Avots: Liepājas Sporta pārvalde

Es domāju tā: kurš ir sarežģītākais sporta veids?

Austra, pensionāre:

– Tā kā pati jaunībā spēlēju basketbolu, tad uzskatu, ka tas ir labākais sporta veids. Basketbolā jābūt arī prātam – tur nevar tikai skriet.

Grūti pateikt, kurš ir pats sarežģītākais sporta veids. Varbūt desmitcīņa vai septiņcīņa, jo sastāv no vairākām vieglatlētikas disciplīnām. Tajās sportistiem jābūt izturīgiem, jo gan jāskrien garas distances, gan jāpārvar dažādas barjeras, jālec ar kārti, jāmet šķēps. Tas viss kopā ir sarežģīti.

Karīna, strādā bankā:

– Skriešana – tā man galīgi neder. Pati esmu mēģinājusi, sportoju diezgan daudz, bet skriešana nav man. Varu iet, soļot, noskriet īsākas distances, bet garās – noteikti ne.

Šobrīd vairāk apmeklēju sporta zāli: vingroju, stiepjos, eju uz jogu. Bez sporta ikdienā nevar – tas vajadzīgs gan veselībai, gan pašsajūtai.

Māris, spēlē galda tenisu:

– Ja domāju tieši par sevi, tad visgrūtākais laikam būtu bokss vai cīņu sporta veidi – esmu maza auguma, un tas man būtu ļoti izaicinoši. Patiesībā jebkurš jauns sporta veids sākumā var šķist sarežģīts.

Es pats spēlēju galda tenisu, un arī tas brīžiem liekas diezgan sarežģīts. Spēlēju no bērnības, un vajag ļoti labu reakciju – nemaz nav tik viegli.

Aiga, strādā valsts pārvaldē:

– Man šķiet, ka tas varētu būt kērlings. Tur taču jāzina – kurā brīdī paberzēt, kurā nepaberzēt, kā pareizi vadīt akmeni. Es minimāli sekoju līdzi šim sporta veidam, bet tas tiešām izskatās sarežģīts.

Kā jau daudziem latviešiem, arī man mīļākie sporta veidi ir hokejs un basketbols.

Natālija, pensionāre:

– Es domāju, ka sarežģītāki ir tie sporta veidi, kuros spēlē komanda. Ja sportists ir viens, viņš paļaujas tikai uz sevi, bet komandā rezultāts atkarīgs no ikviena dalībnieka.

Tāpēc man šķiet – futbols, hokejs. Gan jau tie ir sarežģītākie. Es gan pati sporta pārraidēm nesekoju.

20Skatīt galeriju

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.