liepajniekiem.lv
– Pirms sezonas par mērķiem izteicies pieticīgi – galvenais, neizkrist no līgas – kā tagad šo komentētu?
– Baidīja tas, ka mums nebija pilnvērtīga sastāva. Ja runājam par kodolu, četri, pieci spēlētāji devās prom, arī paturējām prātā, ka daļa sastāva mācās, ir prakses, jūrnieki. Piesardzība bija.
Starts – sešas sausās uzvaras pēc kārtas – bija no svara, vēlāk pievienojās Krautmanis, Fjodorovs, tas arī deva maiņu stabilitāti un pārliecību.
– Tā nebija uz komandu vērsta retorika, lai nesadomātos?
– Nē, šis nav tas gadījums.
Šie džeki nekļūs iedomīgi.
Daudz deva iepriekšējais gads, kad tikām pārspēlēs, labi gāja kausā. Noķērām pārliecību. Vairāk bija rūpes par to, kā samodolēsim sastāvu.
Družiņins, piemēram, mācās Rīgā, uz treniņu ierodas reizi nedēļā. Viņš arī viens no sezonas atklājumiem, taču bažas bija par to, ka kodols ikdienā nebūs kopā.
– Kā nosvinējāt čempiontitulu?
– Uzreiz pēc apbalvošanas devāmies uz viesu namu “Ods”. Ēdamais, kam draudzenes, sievas – jautrā, ģimeniskā gaisotnē, dziedāšana, dejošana, video apskati, svinēšana kā svinēšana.
– Biji pārsteigts par to, cik daudz atbalstītāju devās uz Tukumu?
– Kad sākās runas, ka vajadzēs otru autobusu, jo bija arī skaidrs, ka pārējiem kaut kā jātiek uz banketu, pārsteigts biju jau par to vien, ka tāds vispār būs un ka palikušas 10 vietas, kuras ātri aizpildījās. Tad papildus vēl viens mikriņš brauca.
Protams, šai līgai tas ir patīkams pārsteigums. Vairāk tāpēc, ka izbraukumā. Ja par mājas spēlēm runājam, tāda regulāra faniņu grupa ir savākusies.
Nav starpības – vējš, lietus, ir vai nav jumta – priecē tas, ka atbalstītāju pulciņš aug.
Svarīgākais faktors, ka šī grupa nav mākslīgi veidota, līdz ar to atbalsts nāk no sirds. Protams, ir savi iemesli, mēs tos zinām.
Labi, ka tas ir pagriezies uz mūsu pusi, un prieks, ka tā enerģija, kura nāk, ir pozitīva, gaiša. Ir jādara viss, lai to saglabātu.
– Kuri bija atslēgas faktori ceļā uz zeltu?
– Vispirms pirmās sešas uzvaras, kad nevienu bumbu savos vārtos neielaidām. Tas deva pārliecību – tas ir viens, bet otrs – gribas vēl ilgāk neielaist.
Visi spēlē ar lielu pašatdevi, strādā vairāk savu vārtu tuvumā. Tas bija viens no galvenajiem faktoriem.
Tāpat sevišķi psiholoģiski svarīgi bija tabulā apdzīt “Skansti”. Uzskatu, tas bija lūzuma mirklis. Viņi tomēr diezgan ilgi mums sūca asinis. Apsteidzām, un šie jau bija pozīcijā, kad jādzenas pakaļ, kas ir grūtāk.
Mājās savstarpējo spēli uzvarējām (2:0) pelnīti. Pareizi nospēlējām, protams, ar minimālām kļūdām, bet tā šajā līgā bija liela spēle, attiecīgi arī uztraukums, spiediens, bet uzvarējām. Tas kļuva par otro lūzumu.
Vēl nervus pakutināja “Olaine”, traumas, diskvalifikācijas, un pazaudējām punktus. Pēc vienas no spēlēm iekāpu autobusā un liku visiem atvērt turnīra tabulas. Tobrīd atradāmies 1. vietā, kaut gan vakarā mūs varēja apsteigt “Skanste”. Bijām nokāruši degunus.
Solīju, ka tur, kur esam tagad, būsim arī gada beigās, ja līdz galam katrs noticēs sev un mēs visi kopā – mums.
Mājupceļā, protams, skatījāmies “Skanstes” un “Valmieras” dublieru spēli, valmierieši pēdējās minūtēs iesita uzvaras vārtus, tas atgrieza cerības stariņu – četru punktu pārsvars, kas dod vēl rezervi arī kādai vienai kļūdai, līdz ar to noņēma saspringumu.
– Tituls ir, ceļazīme ir… ko nu?
– Jākārto papīru lietas. Tas jāsāk darīt šodien, nedrīkst atlikt uz akreditācijas periodu.
Mums nav nopietnas pieredzes ar virslīgas akreditāciju, līdz ar to mūs pētīs ar mikroskopu.
Atverot nolikumu, ir milzīgs saraksts ar punktiem un zem katra punkta vēl milzīgs saraksts. Ir, ko darīt, jārisina punktu pa punktam, un tad jau pie iznākuma tiksim.
Svarīgs darbs šobrīd ir tikšanās ar visiem, ar kuriem mums var būt pa ceļam, kurus varam iesaistīt, lūgt palīdzību.
– Tas ir galvenā trenera darbu sarakstā?
– Nē, protams, bet esmu visā tajā līdz kaulam iekšā. Ja varu būt noderīgs, palīdzēt – iesaistos. Neesam klubs ar lielu budžetu, kas var apsēdināt juristu, menedžeri, mārketinga speciālistu, kas visus jautājumus atrisinās.
Līdzīgi kā ar skatītājiem – ģimeniska gaisotne – tāpat arī administrācijā esam vienota komanda, visi cits citam palīdzam un strādājam ar sirdi, viena mērķa vārdā, sevišķi neko nedalot.
– Kuri ir centrālie punkti, kas akreditācijā var sagādāt lielākās galvassāpes?
– To tur ir ļoti daudz. Piemēram, 1. līgā ārsts nepieciešams tikai spēles laikā, virslīgā jābūt klātesošam un pieejamam vienmēr, arī treniņu procesā. Apsardze nevis divu cilvēku sastāvā, bet 12 vai citos gadījumos 18. Ātrās palīdzības izmaksas… ja 1. līgā to nav, virslīgā 400 eiro par spēli.
Tas tikai tāds virspusējs ieskats, ļoti daudz darāmā. Infrastruktūra, jābūt sagatavotām konkrētām lietām, vairs nerunājam par četriem baneriem un kameru. Un tā tālāk.
– Akadēmijas jautājums?
– Tas, ka nosaukumā mums ir LFS (“Liepājas Futbola skola”), nenozīmē, ka tā ir mūsu akadēmija. Nav. Mums ir savstarpēja sadarbība, bet tas arī viss. Mūsu ir “Dienvidkurzemes Sporta skola”.
Pērn virslīgā pietika ar 1. līmeņa akadēmiju. Tas nozīmē, ka jābūt vismaz trim komandām “11 uz 11”, kādām divām “8 uz 8” un “7 un 7” atsevišķos vecumos.
“Dienvidkurzeme” pagājušogad zaudēja 1. līmeņa statusu, bet, teiksim, detaļu dēļ. Šogad viss sakārtots, pārbaudēs viss bija labi, vēl jāsagaida gala lēmums no Latvijas Futbola federācijas (LFF), ka atdodam “Dienvidkurzemei” pirmā līmeņa akadēmijas statusu un nekādu problēmu.
– Šobrīd ir simt procentu pārliecība, ka spēlēsiet virslīgā nākamsezon?
– Nav. Domāju simt procentu pārliecība tik agri nav nevienam klubam. Pat Latvijas top klubiem ir lietas, kas jāsakārto akreditācijas kontekstā. Sekoju jau pērn visam procesam.
Ja nekļūdos, no 10 klubiem astoņiem bija punkti, kas kādā periodā jāuzlabo.
Tas un tas līdz tam un tam datumam. Viss ir likumsakarīgi, katram konkrētas prasības, ja tās sakārtosi, varēsi spēlēt.
– Cik prāvas sastāva izmaiņas gaidāmas?
– Izaicinājums būs jau treniņu laiku salāgošana, jo halle viena, laukumi pāris, komandu daudz. Šobrīd laiks ir no pulksten 13 līdz 15.30, kas ir sarežģīti, jo mums ir daudz strādājošu spēlētāju. Pagaidām man nav atbildes, būs jāmeklē risinājums – kā spēlētājam nepazaudēt savu darbu un pilnvērtīgi trenēties.
Man kā trenerim ir svarīgi, lai kodols saglabājas.
Nav, ko slēpt, mēs pussezonu izbraukumos devāmies ar 12, 13 futbolistiem. Ja runājam virslīgas kontekstā, lai būtu konkurence tiem, kas ir galvenajā trīspadsmitniekā, klāt jāliek līdzvērtīgi seši, septiņi spēlētāji. Aprīlī būs deviņas spēles, katru trešo, ceturto dienu. Tas nav iespējams ar kodolu vien.
Šobrīd arī nezinām, kas būs ar no “Liepājas” īrētajiem Krautmani, Fjodorovu, Mališu. Ja noņemam šos trīs, paliek jau pašķidri. Uzreiz varu pateikt, nebūs grandiozu pārmaiņu. Nebūs tā, kā ar nazi nogriez, un viss, paldies, čau. Nē, nē, nē.
Mana ideja ir esošie spēlētāji un piemeklēt tādus, kas atbilst viņiem, domā līdzīgi, saprot, ko un kāpēc mēs darām laukumā. Nevis, lai spēlētājs atnāk uz mūsu džeku rēķina risināt savas problēmas. Saprotu, ka ne vieglāko ceļu izvēlamies, bet tāda ir mūsu vīzija.
Nebūs tā, ka kuģis peld, apgriežam otrādi, un, kurš izpeldēs virs ūdens, tas arī paliks.
Mēs dosim priekšroku čaļiem, kas izcīnīja ceļazīmi. Katram gan pašam vispirms jāsaprot, vai ir līdz galam vēlme spēlēt virslīgā, jo realitāte tomēr būs cita. Rotēšanas iespējām jābūt krietni iespaidīgākām. Visu čempionātu viens kodols izvilkt… parasti tas tā nenotiek.
– Runājot par budžetu, kas ir iztikas minimums?
– Virslīgai jābūt garantijām, ka notiks mājas spēles, ka būsim spējīgi nodrošināt ātros, apsardzi, stadionu un tā tālāk.
Budžetā nav obligāti jābūt algām, ir vairākas tādas pozīcijas, kuras var segt atsevišķas vienošanās, piemēram, ar pilsētu par stadionu. Jāparāda, ka varam to atļauties un ka nebūs tehnisko zaudējumu.
– Ja tev rīt piedāvātu trenēt “Liepāju”, kam dotu priekšroku?
– Tur būtu jābūt garai diskusijai. Esam slaveni ar būvnieku firmām Liepājā, ceļam, jaucam, rekonstruējam… man ir cits uzskats.
Ja manu viedokli, vīziju uzklausītu, es padomātu, jo tā ir cita filozofija. Vai to prezidents pieņemtu? Varbūt jā, tad varētu runāt, ja nepieņemtu, no manis vairāk pievienotās vērtības ir tur, kur esmu tagad.
– Un, ja “Riga”?
– Drīzāk nē, es tomēr vislabāk jūtos mājās. Man šajā posmā bijuši vairāki piedāvājumi no virslīgas klubiem, bet uzskatu, ar savu ieguldījumu un tēlu šeit, pat nebūdams virslīgā, varu dot futbolam vairāk, nekā aizbraucot kaut kur atstrādāt savu naudu.
Šeit esmu arī LFS akadēmijas direktors, mans redzējums ir svarīgs, varu izpausties, un jaunieši – tas tomēr ir ilgtermiņa projekts.
Ticu filozofijai, kuru esam ieviesuši, un jūtu, ka no manis ir lielāka jēga nekā tad, ja censtos kaut kur kaut kam sasniegt pliku rezultātu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
