Roberts Džeriņš
"Kurzemes Vārds"
Dziļurbums
To, ka plaisas starp klubu un akadēmiju apmēri pēdējā piecgadē strauji auguši, atzīst visi iesaistītie.
“Nevaru atbildēt treneru vietā, kas šeit bija pirms manis, bet, kad devos prom iepriekš, abu struktūru sadarbība bija drīzāk neveiksmīga. Nebija tā, ka būtu milzu caurums, bet nu, kad esmu atgriezies, redzu – izveidojusies nopietna plaisa.
Iepriekšējie treneri, vienkārši izsakoties, apbižoja akadēmiju.
Ne vien nerēķinājās ar to, bet virzīja naratīvu, ka šeit neesot nedz kvalitatīvu treneru, nedz talantīgu spēlētāju, nedz sistemātiska darba, un tas tika pārmantots no štāba uz štābu, pieņemts kā fakts. Es gan tam ne tuvu nevaru piekrist,” novērojumos dalās FK “Liepāja” galvenais treneris Tamazs Pertija.
Jauniešu gatavošanu lielajam sportam par ilgtermiņa projektu dēvē “Liepājas Futbola skolas” direktors Oskars Kļava, uzsverot, ka, treneriem mainoties, kluba vīzijai un iestrādnēm jāsaglabājas, bet šeit tas aizmirsts, nākamajai paaudzei paliekot novārtā.
Ignorancei, kas virmojusi vienā treneru štābā pēc otra, sliecas piekrist arī bijušais skolas vadītājs Aivis Tints. “Centāmies nākt ar piedāvājumiem, bet jau ievadā tika definēts – interesē rezultāts šodien, par bāzes veidošanu nākotnei domāt nav laika,” viņš atceras.
“Ja gribam būt godīgi, katrs treneris domāja tikai par savu pakaļu.
Tas ir absurds, ka es uz “Grobiņas” vai jaunatnes komandu spēlēm biju vairāk nekā treneru korpuss. Nav komunikācijas, un plaisa aug. Treneri mainījās strauji, un tas ir profesionālais sports – gan katrs treneris, gan leģionārs domā par savu darbu, atalgojumu, ģimeni.
Ja treneris nezina, vai viņš pēc gada būs šeit, priekš kam viņam to jauno audzināt, situācijai krietni atbilstošāks gatavs leģionārs. Treneri tādā ziņā strādāja egoistiski. Vairāk domāja par sevi, nevis Liepājas futbola attīstību. Un, lūk, šeit esam šobrīd,” savukārt skaidro kluba ģenerālmenedžeris Dāvids Jansons.
Mākslīgais plīvurs
“Bijis daudz lieku intrigu. Ne sportisku, ne profesionālu. Ir cilvēki, kam tas izdevīgi vai patīk, es nezinu. Bet tam tikts pāri, un redzam – mēs kopā esam spēks. Tāda jauniešu bāze, finansējums, infrastruktūra – neredzu, kur ir problēma, lai ne vien Latvijā, arī Baltijā kļūtu par vadošajiem. Trūcis tikai kontakts,” O. Kļava norāda.
“Katram trenerim sākot darbu, vispirms detalizēti jāsaprot, kādā stāvoklī ir komanda un kur smelties resursus.
Mums tie resursi ir 10 metrus uz centra pusi, bet kaut kāds plīvurs šķīra, un tas plīvurs bija mākslīgs,” skaidro D. Jansons.
Sadarbības atdzīvināšanas centrālais iniciators bijis T. Pertija, kurš pēdīgi devies pētīt un uzrunāt akadēmiju pats. “Viņš to būtu varējis arī ātrāk darīt, bet izveidojusies tā absurdā situācija, ka trenerim nodota informācija, ka no akadēmijas puses nav nekādas intereses sarunāties, un viss, tās durvis ir ciet,” atklāts ir ģenerālmenedžeris.
Ar šādu savādību saskārušies arī iepriekšējie treneri. Šobrīd personas, kuras apzināti vai ne, bet traucējušas veidot sadarbību, vairs klubā nestrādājot.
Komunikācijas klibošana ietekmējusi vairākus citus procesus, tostarp rezultējusies arī Rodrigo Gauča gadījumā, kurš, kā pats pauda “Sporta Avīzei”, devies prom, jo “Liepājai” nav juties vajadzīgs ne par gramu.
Atteica rekordlīgumam
“Atnācu šeit vasarā, tobrīd par Gauči neko nebiju dzirdējis. Nebija nekādas informācijas. Man par viņu beigās pastāstīja nevis treneri, bet Dāvids,” T. Pertija neslēpj pārsteigumu.
“Nu, tā nebūtu jābūt. Normāli kluba treneriem jāpiefiksē, ka ir šāds spēlētājs, jāanalizē viņš, jāinformē galvenais treneris.
Sezonas vidū par viņu zināja visa Latvija, izņemot mūsu galveno treneri. Tas ir mazliet tomēr katastrofāli un parāda to, cik dziļa tā plaisa,”
skaidro akadēmijas vadītājs.
“Gribējām viņu noturēt, sēdāmies pie galda, bet bija jau lēmis doties uz Rīgu. Nekādu pārmetumu puisim, galvenais – spēlēt,” piebilst T. Pertija.
Līdzīgi izgājis ar vairākiem perspektīviem jauniešiem, kuri nu prasmes slīpē citviet. Sāpīgi atmiņā iesēdies Kārļa Mikuļska gadījums, kurš atteicies no rekordlīguma un šobrīd spēlē Tukumā.
Liepājnieku galvenais treneris uzsver, ka šis audzēknis no akadēmijas praktiski nozagts. “Gatavoju viņu sākumsastāvam, bija ieplānots Turcijai, līgums jau gatavs. Pēdējās divās dienās zēnu atrunāja, un šobrīd viņš ir tur, kur ir,” skaidro treneris.
“Mikuļskis bija jau atsūtījis pases kopiju, bija biļete uz Turciju, jau saplānots, ar ko dzīvos vienā numurā, un dienu iepriekš – tu brauc? – Nē. – Kā nē? Vakar taču teici, ka brauc. – Tas ir mans lēmums, lūdzu to respektēt,” atminas D. Jansons.
“Absurda situācija. Starpsezonā treneris redz viņu treniņos un uzreiz ievēro. Beigās tika piedāvāts tāds līgums, ka domāju, ja tu atsakies no šī, tad es nesaprotu, kas te notiek. Viņš 12. klasē mācās.
Tā bija rekordsumma šāda vecuma jaunietim, ko esam piedāvājuši,” viņš piebilst.
“Skaidri jāsaprot, ka, neraugoties uz to, cik cieša būs mūsu sadarbība, nebūs visu laiku tā, ka neviens neaiziet. Visus nenoturēsi. Cilvēciskais faktors, ka kāds grib tur, nevis šeit atrasties, nekur nezudīs. Varam vien radīt apstākļus, lai tāda vēlme pēc iespējas mazāk izdīgtu. Jābūt skaidri redzamam, ka ir iespējas. Kāds jaunais iziet uz maiņu vai pamatā, un tas ir veselīgs impulss visiem – te ir iespēja, tā tikai jānopelna,” norāda D. Jansons.
Stipendijas, universitāte, stažieri
Kluba un akadēmijas struktūrām būtu jāstrādā kā vienotam mehānismam, par to instanču vadītāji vienisprātis.
Sadarbības pirmie iedīgļi materializējušies dienā, kad T. Pertija devies uz akadēmijas treneru sapulci ar priekšlikumiem, jautājumiem un palīdzīgas rokas piedāvājumu, bet tagad jau divi jaunatnes spēlētāji parakstīti un ikdienā treniņos pielaiko sev virslīgas līmeni.
“Pirmie soļi jau veikti, jāturpina iesāktais. Akadēmijas treneru darbā man noteikti nav jājaucas. Tur ir speciālisti, kuri nav jāmāca, kā izaudzināt labu spēlētāju. Ar lielu pieredzi futbolā, augsti kvalificēti,” galvenais treneris vērtē.
“Tagad maksājam stipendijas talantīgākajiem spēlētājiem jau diezgan agrā vecumā. Tāpat arī ar diviem parakstīti līgumi, lai noturētu šeit un pakāpeniski gatavotu iesaistei lielajā komandā. Vienam 15, otram 18 gadu.
Tāpat gribam akadēmijai piesaistīt pēc iespējas vairāk talantīgu bērnu – ne tikai no Liepājas, no visas Latvijas. Akadēmijas durvis atvērtas visiem,”
T. Pertija stāsta.
“Parādām to interesi jau agriem tīņiem, lai viņi saprot, ka ir iespējas, un tas motivēs ne vien to vienu, bet arī komandas biedrus, kas redzēs, ka jāstrādā un tiksi pamanīts. Arī iepriekš līdzīgu praksi esam pielietojuši, bet nekad neesam kāpuši tik zemu vecuma grupās,” papildina D. Jansons.
“Ar T. Pertiju runājām, ka varētu arī audzēkņiem, kuri izlēmuši par labu augstākajai izglītībai uzreiz pēc vidusskolas un kuri ir gana interesanti kluba nākotnei, apmaksāt augstāko izglītību ar mērķi noturēt jaunieti komandas rīcībā. Ja katru gadu izdosies vienu divus no perspektīvākajiem noturēt – jutīsim augļus,” savukārt atklāj O. Kļava.
Atbilde ir tribīnēs
“Lielie klubi nevar pastāvēt bez piramīdas pamata, un arī otrādi. Jauniešiem jārāda tā smaile, uz kuru tiekties, un dzīvus piemērus, kas to ceļu mērojuši. No pilsētas puses esam ļoti priecīgi par to, ka vispār ir šāds klubs un iespējas,
bet tas tilts starp skolu un lielo komandu ilgi nekur neveda.
Mums vairāk interesē ilgtermiņa stāsts – piramīdas noturēšana, degošas acis jaunajiem un lai tā viņu uguns, ja tas nopelnīts, tiek atalgota,” norāda Liepājas Sporta pārvaldes direktors Aivis Tints.
“Liepājas futbola audzēkņi ir pieprasīta prece Latvijā, tas nu ir skaidrs. Tagad ir jautājums, kā viņus noturēt šeit. Ar jauno treneri esam sajutuši vēlmi. Zinu, ka arī prezidents Oļegs Hramovs ir par saviem džekiem un atkal atradis treneri, kas grib izspiest to suliņu no vietējiem. Nekas vienā dienā nenotiek, tāpēc ļoti ceru, ka sadarbība būs ilgtermiņa un “Liepāja” atgūs gan zvaigžņu kalves statusu, gan tradīcijas, gan pilnas tribīnes,” teic Sporta pārvaldes direktors.
“Nevajadzētu iekrist otrajā grāvī un laukumā laist spēlētājus tikai tāpēc, ka viņi ir liepājnieki,” saka O. Kļava.
To, vai sadarbības pastiprināšana izrādījusies pareiza, redzēsim pēc gadiem pieciem, septiņiem, un par rādītāju kļūs ne vien rezultāti, bet vietējo skaits gan laukumā, gan komandā kopumā, gan tribīnēs.
“Rezultātam pirmajai komandai ir jābūt, bet ne tikai un vienīgi caur leģionāru konveijeru. Rādītājs būs uz tablo un tribīnēs. Ja ir pilnas tribīnes, tātad ir gan vietējie, gan rezultāts. Ja tas notiks pārskatāmā nākotnē, šodien esam pastrādājuši labi,” uzskata skolas direktors.
