Raimonds Liepājas amatieru futbolā jau sen ir labi zināms. Viņš nekad nav bijis no tehniskākajiem un virtuozākajiem spēlētājiem, bet nelabvēlīgā gultnē plūstošus mačus savu komandu labā spēj pavērst ar fizisku spēku, nepiekāpību, nepadošanos un milzīgu cīņassparu.

– Vai izlašu pauzē komandā nejoko, ka tev laiks spert nākamo soli un mērķēt uz iekļūšanu izlasē?

– Kur nu vēl augstāk? Jā, varētu spēlēt arī izlasē. Ja vien būtu tāda veterānu izlase. Nekad nezini, kad vari izšaut, bet es uz to neceru.

– Komandas pieteikumā esi norādīts kā aizsargs, bet, zinot tavas kvalitātes un spēles manieri it sevišķi maču galotnē, jājautā, vai šī pozīcija tiešām ir tava galvenā loma komandā?

– Tas pieraksts palicis kopš gadiem, kad klubs spēlēja otrajā līgā. Tad biju tīrs centra aizsargs. Kad uz komandu atnāca [galvenais treneris] Viktors Dobrecovs, kļuvu par izteiktu centra uzbrucēju.

Aizsardzībā spēlēju tikai, kad ir liels spiediens uz mūsu vārtiem, kad vajag palīdzēt noturēt rezultātu, jāpalīdz tikt galā ar augstajām piespēlēm.

– Jums komandā netrūkst interesantu personāžu ar īpašiem dzīvesstāstiem. Tu nopauzēji savu futbolista karjeru brieduma gados, Emīls Knapšis faktiski bija beidzis karjeru, Andris Krušatins un Devids Dobrecovs pazuda no pašmāju futbola. Taču tagad nevis spēlējat savam priekam karjeras finišā, bet piepildāt sapni.

– Sapnis par virslīgu parādījās pirms kādiem diviem gadiem, bet sezonas beigas mums drusku neizdevās. Jau tad sākās runas par finansēm, par to, vai pietiktu naudas virslīgai.

Arī pagājušajā gadā bija tādas runas, bet beigās nauda atradās, esam virslīgā.

Ja runājam par Knapši, man žēl, ka viņam tā sanācis ar veselības lietām. Ja ne tās, domāju, ka viņš būtu Latvijas top spēlētājs.

– Dobrecovs atklājis, ka Emīls Knapšis veselības dēļ tikai piedalās mačos, bet netrenējas. Vai tev tava vecuma dēļ treneri dod kādas atlaides?

– Es pats nemaz negribu atlaides. Ja jūtu, ka nevaru pavilkt, tad varu trenēties vieglākā režīmā, bet man patīk sevi nokausēt līdz galam. Tad jūtu, ka esmu labi pastrādājis. Tas arī ikdienā palīdz un dod labu sajūtu. Ja tu strādā, tad strādā līdz galam.

Man ir pārliecība, ka nedrīkst sačkot. Komandas jauniešiem ir jāredz tāds piemērs. Man bieži sanāk teikt jaunajiem: “Es 40 gados varu to izdarīt, bet tu nevari.”

Nav tā, ka es ar to lielos vai kādu noniecinu. Laikam vienkārši izaugu laikā, kad bija pierasts strādāt smagāk un skarbākos apstākļos.

Komandā mēs, pieredzējušākie, runājam, ka

kādreiz trenējāmies uz asfalta un skaidu seguma. Kājas bija nobrāztas un ar skabargām pēdās. Izrāvām un skrējām tālāk.

Domāju, ka rūdījums bija citādāks.

– Vai arī tas saistīts ar rūdījumu, ka pirms vairākiem gadiem jau Dobrecova vadībā un jau “Grobiņas” rindās tu biji ilgstošā komandējumā Lietuvā, bet trenējies individuāli un pie sava spēles laika dzērvju sastāvā tiki?

– Mana darbavieta vēra vaļā veikalu Lietuvā, tāpēc atrados tur. Paprasīju fiziskās sagatavotības trenerim Kristapam Petrutim treniņu plānu, individuāli strādāju un sūtīju atpakaļ atskaites.

Varēju nesūtīt, bet man patīk, ka treneri ir informēti par to, cik varu noskriet, ko varu izpildīt.

Man patīk pašam just, ka, esot komandā, laukumā tieku ne tikai tādēļ, ka vienmēr esmu spēlējis. Gribu, lai visiem skaidrs, ka es tieku līdzi pārējiem.

– Mēģinot raksturot tavu spēles stilu, nāk prātā kāds aptuveni desmit gadus vecs Liepājas telpu futbola čempionāta finālturnīrs. Tu toreiz kā tarāns ar spēku un mērķtiecību “Liepājas papīru” izvilki no dažu vārtu deficīta un aizvedi līdz čempiona titulam. Vai šāda atspēlēšanās saistās ar tavu pārliecību, ka uz maksimumu jāstrādā līdz beigām?

– Jā. Arī Dobrecovs runā par to pašu. Kad piekāpjamies ar 0:1 vai 0:2, nekas nav zaudēts, jo spēles beigās viss var notikt, varam sagaidīt savu momentu, var iekrist izglābšanās vārti.

No tās pieminētās spēles man ir saglabāts video, ko reizēm ar bērniem paskatāmies. Toreiz blakus zālē notika basketbola spēle, un skatītāji, dzirdot emocijas telpu futbolā, nāca skatīties, kas notiek aiz aizkara.

Jā, mana pārliecība ir – jāspēlē līdz galam.

Kā 1999. gada Čempionu līgas finālā, kur Mančestra pēdējās minūtēs iesita divus vārtus, uzvarēja ar 2:1 un izcīnīja titulu. Jauniešiem jāiemācās, ka nekad nedrīkst nolaist rokas.

Mēs savulaik tikāmies ar “Nikaru”, kas telpu futbolā kādus desmit gadus bija čempioni. “Liepājas papīrs” bija tāds nekāds, vienkārši svētdienās puikas uzspēlējām.

Zaudējām ar 0:5, bet pretiniekus vadījušais Latvijas izlases treneris pateica, ka mēs pret viņiem nospēlējām labāk nekā dažs telpu futbola virslīgas klubs.

Viss noslēpums ir cīņā. Ja tu cīnies, tad vari būt neprognozējams.

– Bieži vien šīs īpašības Latvijas sportā pietrūkst? Arī iešanas kaulā, ko labi varēja redzēt grobiņnieku izpildījumā pirmajā derbijā pret “Liepāju”.

– Jā. Derbijs jau vispār ir principiāls mačs, kurā [mūsu] cilvēki gribēja pierādīt, ka “Liepāja” kļūdījās laikā, kad šie futbolisti tai nebija vajadzīgi.

Man savā darbā patīk paslavēt kādu cilvēku, sakot, ka esmu kļūdījies un šis cilvēks pierādījis, ka viņš ir labs.

Man pietrūkst tā, ka “Liepājas” galvenais treneris Tamazs [Pertija] pateiktu, ka viņš kļūdījies. Domāju, ka viņš nekad tā nepateiks.

– Kurš mirklis tev bija nozīmīgāks – debija virslīgā pret “Valmieru” vai nedēļu vēlāk iziešana “Daugavas” stadiona centrālajā laukumā derbijā?

– Šoziem kopā ar “Grobiņu” trenēju fizisko sagatavotību, bet plānoju šosezon spēlēt “Karostā”.

Kad kļuva zināms, ka grobiņnieki startēs virslīgā, pajautāju Viktoram, vai varu aizvadīt vienu spēli virslīgā. Vienu spēli “Daugavas” stadionā un tieši pret “Liepāju”, kas man vienlaicīgi būtu karjeras sākums un karjeras beigas.

Kad sagaidīju šo spēli, pirms tās aizbraucu pie tēta uz kapiem, pateicu viņam, ka esmu piepildījis savu sapni.

Sajūta bija ļoti laba. Kad nostājos uz maiņu, ieraudzīju savu uzvārdu uz plakāta, ko sieva ar draugiem bija sagatavojusi. Līdz asarām.

Nākamajā dienā noskatījos spēles video, dzirdēju līdzjutējus saucam manu uzvārdu. Sajūtas neaprakstāmas!

– Vai taisnība, ka tu jaunībā savam tēvam apsolīji savulaik spēlēt virslīgā?

– Stāsts ir šāds. Mans pirmais treneris bija Aivars Sveilis, kurš vadīja vienu no manu gadu komandām Liepājā. Vēl bija Aleksandra Ivanova trenētā komanda ar Denisu Ivanovu, Antonu Jemeļinu sastāvā.

Mums tolaik savā starpā arī bija labi derbiji.

Treniņiem pieslēdzās mans tētis Andris, kurš vienmēr nāca man līdzi. Lielajā stadionā notika bērnu turnīrs, šķiet, ka

man bija kādi deviņi gadi, un tad es viņam apsolīju, ka lielās komandas sastāvā iziešu lielajā laukumā.

Viņš šo brīdi nepiedzīvoja, bet es domāju, ka viņš zina, ka es solījumu izpildīju.

– Vai tavs tētis bija liels futbola fans?

– Nenormāli liels futbola fans. Pēc treniņiem es ar viņu gāju vēl papildus trenēties.

To, kā es metu autus (šajā elementā Raimondu var salīdzināt ar izlases aizsargu Mārci Ošu – aut.), man iemācīja tieši tētis. Savulaik bija tādas cietas bumbas.

– Pildbumbas?

– Precīzi. Viņš man par katrām desmit tālu aizmestām bumbām apsolīja vienu latu. Gatavoja mani fiziski.

Mans jaunākais brālis Rolands bija vārtsargs, un mēs trijatā regulāri kopā trenējāmies. Viens cēla, otrs sita, trešais atvairīja. Tā arī pielipa futbola mīlestība.

Tētis bija pilnībā iekšā futbolā. Jaunībā es ne tikai trenējos futbolā, bet arī dejoju tautas dejas. Pienāca reize izvēlēties – braukt uz futbola turnīru vai dejot.

Mamma ļoti gribēja, lai braucu dejot, bet tētis, protams, bija par futbolu.

Viss beidzās ar to, ka viņš mani pa kluso pamodināja naktī un aizveda uz futbolu. Mamma, protams, bija dusmīga, bet mēs atbraucām mājās laimīgi, jo izcīnījām 1. vietu.

– Vai tēva ietekmē arī nokļuvi futbolā?

– Drīzāk pagalma dēļ. Turpat dzīvoja Mareks Zuntners…

– Tātad tavs dzimtais mikrorajons ir Ezerkrasts?

– Jā. Arī Jurģis Kalns bija turpat netālu. Bijām vienaudži, un tā spēlēšana sētā mūs aizrāva.

– Kad sākas spriešana par to, kā pietrūkst mūsdienu sportā, bieži vien piesauc to, ka pietrūkst tāda raupja un nepieradināta sētas futbola rūdījuma. Vai piekrīti?

– Jā! Mums uz māju sienām bija uzzīmēti vārti ar cipariem, sētās uz asfalta bija sazīmēti kvadrāti. Tagad nekā tāda nav, pagalmi pilni ar mašīnām.

– Pēc tavas pirmās iziešanas laukumā soctīklos parādījās bilde, kurā tu ej pa “Daugavas” stadiona skrejceļu blakus valmieriešu līderim Lūkasam Vapnem. Viktors Dobrecovs tviterī organizēja labākā foto paraksta konkursu, bet Vapne to sabojāja, atklājot, ka esot apsveicis jauno talantu ar debiju. Vai taisnība?

– Jā, viņš bija pirmais, kurš mani apsveica, kad gājām blakus pa tuneli starp abiem laukumiem. Kopš tā laika esam kļuvuši par labiem paziņām.

Sarakstāmies, apsveicu viņu ar pirmo izsaukumu uz izlasi. Novēlēju, lai izdodas sākt sist golus, un Lūkasam spēle tiešām aizgājusi – piespēles, vārti, piespēles, vārti.

– Iespējams, Latvijas futbola statistiķi jau raujas vaigu sviedros, meklējot datus par to, vai gadījumā neesi virslīgas vecākais debitants. Pierasts, ka debitē 18–20 gados, talantīgāki jaunieši jau kādos 15–16.

– Jā, debitēju veterāna vecumā, bet dzīvē viss var notikt. Iekšēji jutu, ka ir iespējams piepildīt šo sapni. Nezinu, kāpēc, bet tas sapnis man nekad nepazuda. Es arī bērniem mācu, ka ir jāsapņo un tad var notikt kaut kas neprognozējams, kaut kas liels.

Tagad, kad sapni esmu piepildījis, zinu, ka šo sezonu trenēšos un spēlēšu tik daudz, cik Viktors mans ļaus. Taču visu laiku būšu komandā.

Man nav problēmu pieņemt to, ka mani nelaiž laukumā.

Man svarīga ir treniņu, spēļu, pēcspēļu atmosfēra, komandas kodols. Esam draudzīgi, kopā smejamies. Spēles rezultāts visiem ir vienāds. Ja tas ir pozitīvs, tad ir ļoti labi, ja negatīvs, tad jācenšas palīdzēt.

Ja nevaru to izdarīt ar savu sniegumu, tad varu atnest ūdeni, nomazgāt bumbas, aiznest konusus vai atvest alu. Tā, lai saglabājas un nepazūd labais kolektīvs.

– Kad pirmoreiz izskanēja informācija par tavu iziešanu laukumā vienā virslīgas spēlē, vispirms iešāvās prātā doma par tādu simbolisku goda atdošanu komandas talismanam. Vērojot otro derbiju, jau gribējās teikt, ka, lai arī varbūt uz neilgu laiku, tavs pienesums komandai var būt visnotaļ taustāms.

– Kad mani laiž laukumā, pretinieki noraustās. Varbūt tas ir manas miesasbūves dēļ vai tādēļ, ka viņi zina – es iešu līdz galam. Un viņi, iespējams, tieši tādēļ neiet cīņā līdz galam.

Pret “Mettu” tā arī darīju, pretinieks varbūt nobijās, un viss beidzās ar mūsu gūtiem vārtiem.

Nē, nebija runas par to, ka man vienkārši atdos godu. Doma bija, ka var nostrādāt pārsteiguma moments, kad izlaiž laukumā tādu vecu spēlētāju.

Taču gadi jau nenosaka fizisko formu. Nospēlēju pret “Valmieru”, tad arī pret “Mettu”, un tad pamainījās komandas domas – ja rezultāts mums nelabvēlīgs, uz 5–10 minūtēm varu iziet, un viss ir iespējams.

– Vai sapņo arī par gūtiem vārtiem?

– Sapņoju. Ja būs iespēja, iesitīšu, bet, ja man būs izvēle – sist pašam vai iedot piespēli uz tukšiem vārtiem, tad es piespēlēšu.

Man ļoti svarīgs ir komandas rezultāts.

– Tu vienā intervijā atklāji, ka nespēlēji futbolu aptuveni no 16 līdz 25 gadu vecumam. Ko tu darīji laikā, kad daudzi būvē savu profesionālo karjeru?

– Nespēlēju nemaz. Mācījos un daudz strādāju. Biju komandējumā Zviedrijā, tad arī komandējumā Latvijā. Futbolam drusku pasekoju līdzi televīzijā.

Atsāku spēlēt, kad mani uzaicināja uz “Liepājas papīru”, kam bija kopīga komanda ar “Kurzemes Vārdu”. Tolaik to vadīja nelaiķis Edgars Lūsēns, trenējāmies policijas sporta zālē.

– Atceros, ka Edgars cītīgi skautoja un atlasīja katru futbolu spēlēt protošu cilvēku, kurš parādījās pie apvāršņa. Taču kā toreiz pamanīja tevi, ja tu pat nebiji futbola apritē?

– Mani uzaicināja viens paziņa, kurš trenējās šajā komandā. Vai biju noilgojies pēc futbola? Nē, līdz pirmajam treniņam nebiju, bet tad sapratu, ka man tā ļoti pietrūka.

Vēl joprojām ir tā, ka, ja darbā sakrājas kādas negācijas jeb nogurums, tad futbola laukumā var kārtīgi izārdīties.

Aizeju mājās, un laimīgi ir visi – sieva, bērni, pats. Negācijas nevis nesu mājās, bet atstāju treniņos.

– Cik precīza ir paralēļu vilkšana starp Latvijas amatieru futbolu un angļu svētdienas līgām? Vai arī pie mums pieņemts nedēļas nogalēs vispirms kārtīgi atpūsties klubos un bāros, bet svētdienās izsvīst laukumā?

– Bija tādi laiki, kad notusējies, pamosties, ej uz zāli. Kārtīgi noskrienies zālē, kur ir laba slodze, ko vēl palielina tas, ka nav intensīvu treniņu.

Telpu futbols man iepatikās. Vēl joprojām to uzspēlēju, šogad uzvarējām Liepājas čempionāta B līgā. Man tas patīk, jo tas ir ass un ātrs. Tas ļoti palīdz lielajā futbolā, dod asumu, palīdz pārslēgties. Savukārt lielais futbols palīdz zālē pārredzēt laukumu, galvu nepagriežot.

Man abi futboli ir vienlīdz mīļi, bet lielais patīk komandas mehānisma dēļ.

Te drusku vairāk jādomā, bet tas prasa vairāk fiziskā spēka. Telpu futbols ir kompaktāks. Ja netiec līdzi, var uzspēlēt uz pretuzbrukumiem.

– Kā tev izdodas savienot savu pamatdarbu ar futbolu?

– Strādāju uzņēmumā “Kraso”, kas ražo krāsas, tirgo, kā arī krāso. Es esmu tas, kurš krāso celtniecības objektos. Kā apvienoju? To neviens nesaprot.

Uzņēmums man ļoti nāk pretī. Es tur strādāju 20 gadus, tā ir mana pirmā un vienīgā darbavieta.

Kad Ventspilī taisījām lielo koncertzāli, man katru dienu ļāva vakarā braukt uz treniņu, pēc tam atgriezos Ventspilī. Turklāt uzņēmums man apmaksāja degvielu. Šajā ziņā man ir ļoti paveicies.

– Interneta dzīles vēsta, ka esi arī piedalījies Liepājas pusmaratonā un spēlē pludmales tenisu.

– Mūsu dēls spēlē bungas, un viņš Liepājas Mūzikas pusmaratonā trases malā uzstājās. Tāpēc piedalījāmies, skrējām viņam garām.

Pludmales teniss mums ļoti labi padodas kopā ar sievu. Kad ir iespēja, piedalāmies turnīrā.

– Pludmales tenisa sezona pārklājas ar futbola sezonu…

– Sieva ir pirmajā vietā, un viņa futbolā iekšā ir vairāk nekā es. Viņa mani atbalsta treniņos, pēc treniņiem, brauc līdzi uz spēlēm, seko līdzi virslīgai, zina, kura komanda spēlē labāk, kura sliktāk.

Kopā skatāmies virslīgu, Čempionu līgu.

– Ja reiz esi futbola cilvēks ne tikai laukumā, bet arī kā līdzjutējs, jautāšu, vai tev būs savi favorīti Eiropas čempionātā?

– Itāļi. Nezinu, kāpēc, bet viņi vienmēr patikuši vismaz kopš Filipo Inzagi laikiem.

– Vai “Grobiņa” saglabās vietu virslīgā?

– Tas ir viens no mūsu uzdevumiem. Tas ir ļoti svarīgi. Arī jauniešiem. Bieži satiku jaunos futbolistus, kuri domāja, ko darīt tālāk.

Mēs vēl nespēlējām virslīgā, bet “Liepājai” viņi nebija vajadzīgi, kopš Māris [Verpakovskis] aizgāja. Ja paņem cits Latvijas klubs, tad ir ļoti labi. Ja ne, viņi pazūd.

– Grobiņa sev arī fanus piesaistīja, jo kļuva par Liepājas futbola piramīdas virsotni, vai ne?

– Galvenais, ka fani parādījās paši. Neviens neko nezināja, vienkārši atnāca uz pirmo spēli un visus pārsteidza. Jau vēlāk pievienojās futbolistu ģimenes, sievas.

– Grobiņas fanos saskatāmi arī daži kādreiz aktīvā “Metalfana” vaibsti, līdz ar to patīkami, ka jestrāks kļuvis ne tikai Liepājas futbols, bet arī fanošana.

– Piekrītu. Dažas dienas pirms otrā derbija vienkārši gāju pa tirgu. Daudzi man vispār nepazīstami cilvēki nāca klāt un teica, ka nevar sagaidīt šo spēli.

Sajūta tāda, ka pilsētas sportā, futbolā kaut kas sakustējies un atdzīvojies, ka parādījies kaut kas tāds, kā cilvēkiem pietrūka.

Infrastruktūra bija, bet līdzjutēji bija pazuduši. Nebija savējā trenera, sākās kaut kādas peripetijas, cilvēkus tas aizķēra, un tā attieksme pavilkās ķēdītē.

Tagad ir kaut ka jauns, un gribas, lai tas saglabājas. Gribas, lai cilvēki nāk un noķer kaifu!

Vizītkarte

Raimonds Sāmietis

• Dzimis 1984. gada 26. janvārī.
• Mācījies 8. vidusskolā, bet visi komandas biedri un draugi savulaik bija no 10. vidusskolas.
• Arodu apguvis 31. arodvidusskolā.
• Precējies ar Ritu, audzina desmitgadīgo Dārtu un 13 gadus veco Martinu Jēkabu.
• Lielu daļu brīvā laika aizņem pastaigas ar suni, bet atpūtā dod priekšroku laika pavadīšanai laukos ar draugiem.
• Sasniegts vecums, kad izklaide vairāk saistās ar teātri, kino un zaļumballēm, nevis ar tusiņiem un klubiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.