Intervijā “Kurzemes Vārdam” Jānis Ikaunieks atklāja gan savu statusu viņa jaunajā klubā, gan ieskicēja algu lielumu Norvēģijas līgā, gan nedaudz pastāstīja par savām nesaskaņām ar futbola kluba “Liepāja” vadītājiem pagājušajā gadā.

– Tu pēc pēdējās pārbaudes spēles teici, ka nākamajos mačos komandai būs vairāk vārtu gūšanas iespēju. Vai tas nozīmē, ka šajā ziņā pagaidām viss neizdodas, kā iecerēts?

– Nē, snieguma ziņā mēs bijām labāki par pretiniekiem. Mums bija momenti, arī treneris teica, ka visu darām pareizi.

– Kādu futbolu spēlē “Stromsgodset”?

– Spēlējam ar augstu presingu un augstu spēles tempu. Futbols ir dinamisks. Norvēģijā ir komandas, kas cenšas spēlēt ar tālām piespēlēm, taču, cik es esmu redzējis, visas komandas prot spēlēt ar bumbu. Domāju, ka mūsu treneris uz līgas kopējā fona izceļas ar savu futbolu un taktiku. Viņš arī vēlas, lai mums būtu fiziski spēcīga un izturīga komanda.

– Kad tu pārcēlies uz Norvēģiju, sacīji, ka ir redzama līmeņa atšķirība starp Latviju un tavu jauno darbavietu. Komplimenti jaunajam klubam ir pareiza stratēģija, bet vai šī atšķirība tiešām ir tik liela?

– Līmenis ir labs, bet domāju, ka galveno atšķirību veido spēlētāju mentalitāte, viņu darba ētika, nepiekāpība. Līmenis tiešām ir augsts, taču domāju, ka man ir izredzes iekļūt sastāvā.

– Domā? Šos divus mačus tu taču nospēlēji no zvana līdz zvanam.

– Ceru, ka spēlēšu arī sezonas laikā. Tagad nedaudz savainots ir komandas līderis, kas man varbūt palīdzēja tikt sastāvā. Man pašam parocīgāk ir spēlēt laukuma centrā, bet šajā taktikā es spēlēju labās malas vingera pozīcijā, kas man arī ir zināma. Domāju, ka sezonas laikā būs diezgan nopietna konkurence par vietu sastāvā.

– Cik daudz komandā ir leģionāru?

– Kādi pieci vai seši. Ir pāris dāņi, kuri neskaitās ārzemnieki, tad vēl divi francūži, es pats, islandietis, nigērietis. Laikam vairāk leģionāru nebūs.

– Vai Drammenes klubā bieži piemin Martinu Ēdegoru, kurš 2015. gadā no “Stromsgodset” pārcēlās uz Madrides “Real” dublieru komandu “RM Castilla”?

– Nē, viņi paši nerunā, bet pastāsta, kad es par viņu apjautājos. Tāpat klubā ir palicis Ēdegora krekls, ar kuru viņš šeit spēlēja. Norvēģi katru gadu pārdod uz ārzemēm kādu savu jauno talantu, kas ir sasniedzis labu līmeni. Manas komandas balsta pussargs Johans Hove ir diezgan labs draugs Ērlingam Holannam un stāsta par to, kā viņš strādā, kāda ir viņa attieksme, ko viņš ēd, lai sasniegtu to, ko jau ir sasniedzis.

– Kādi ir tavi personīgie mērķi Norvēģijā?

– Mērķi ir trenēties un pēc iespējas vairāk spēlēt. Vispirms gribu, lai pēc iespējas ātrāk sākas čempionāts.

– Liepājā tevi mēdza raksturot kā sevī diezgan noslēgtu personību, un līdzīga reputācija ir arī norvēģiem. Vai šie divi nosacītie mīnusi ir pārvērtušies plusā, un tu esi atradis kopīgu valodu ar vietējiem?

– Norvēģi ir draudzīgi un atsaucīgi, ir aicinājuši kopīgās pusdienās. Tomēr ar norvēģiem ir tā, ka viņiem ir savs draugu loks, un ar to viņiem pietiek. Es vairāk komunicēju ar leģionāriem. Tā ir ierasta prakse futbola komandās, ka ārzemnieki vairāk laika pavada savā starpā.

– Kā īsti notika tava pāreja uz šo komandu?

– Mans aģents jau vasarā meklēja man iespējas citos klubos. Es gribēju uzspēlēt ārzemēs, un man bija arī nelielas nesaskaņas ar “Liepāju”, kas mani negribēja paturēt par iepriekšējo algu. Aģents atrada šo komandu, es atbraucu, parakstīju trīs gadu līgumu un vēlos sevi te pierādīt.

– Liepājā tu skaitījies vislabāk apmaksātais spēlētājs. Ieskicē, lūdzu, algu lielumu Norvēģijas futbolā.

– Man šķiet, ka te vidējā alga ir 5–6 tūkstoši eiro mēnesī. Komandas līderiem varbūt 7–8 tūkstoši, bet principā visiem futbolistiem alga ir diezgan līdzīga, vienīgi gados jaunākie spēlētāji saņem mazāk.

– Kad komandas līderis tiek nosūtīts uz dublieru komandu, tad visiem ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Vai tu vari atklāt, kāds pagājušā gada vasarā bija cēlonis tavai pazemināšanai uz “Liepājas” otro komandu? Vai domstarpības ar galveno treneri Aleksandru Starkovu?

– Domāju, ka nē. Man ar treneri beigās bija labas attiecības. Es vēlāk sapratu savu vainu, atvainojos, mēs izrunājāmies, novēlējām viens otram veiksmi, bet beigās es vēl pat uzspēlēju viņa vadībā. Man liekas, ka viss vairāk bija saistīts ar kluba prezidentu Oļegu Hramovu un direktoru Mareku Zuntneru. Ar prezidentu gan beigās arī viss bija kārtībā, šķīrāmies labi, mani arī atlaida bez maksas. Es dzirdēju, ka [klubā] ir cilvēks, kurš ilgu laiku gribēja mani dabūt projām no komandas un apmeloja mani.

– Vai atklāsi uzvārdu?

– Nē. Domāju, ka visi tāpat to saprot.

– Tu faktiski biji komandas vizītkarte laukumā. Kāpēc kāds gribēja no tevis atbrīvoties?

– Varbūt kādam nepatika tieši tas, ka kāds ir pārāk spožs. Taču tā ir tikai mana versija. Savulaik taču aizgāja arī Liepājas vizītkarte Māris Verpakovskis, un man vispār nebija saprotams, kā tas bija iespējams.

– Vai tajās domstarpībās tu kaut daļēji biji vainīgs arī pats?

– Jā, iespējams. Man sāka braukt virsū, ka man ir jāspēlē ar traumu, pārmeta, ka nespēlēju, teica, ka iešpricēs, un viss būs kārtībā – varēšu spēlēt. Īsti neatceros, kā viss sākās, bet es varbūt varēju piekāpties. Taču es teicu, ka savainojuma dēļ nevaru spēlēt. Futbolā tā ir – kamēr viss iet labi, tikmēr nav problēmu, bet, ja gadās trauma, tad uz spēlētājiem ar lielākajiem līgumiem sākas spiediens.

– Vai tu redzi iespēju kādreiz atgriezties un spēlēt Liepājā?

– Jā, tas nepārprotami būtu forši. Domāju, ka neviens cilvēks komandā nevar būt mūžīgi.

– Ko tev novēlēt nākotnē?

– Var novēlēt, lai man nebūtu savainojumu, lai ar veselību viss būtu kārtībā, lai tieku pie spēles laika un iespējām sevi pierādīt.