Jau ir zināmi “Liepājas metalurga” pirmie pretinieki nākošajā sezonā, futbolisti ir atgriezušies no atvaļinājuma, lai atsāktu treniņus, bet fani vēl var atļauties atpūsties līdz laikam, kad atsāks aktīvu darbu, lai arī turpmāk apliecinātu komandas spēlētāju un trenera sacīto par liepājniekiem kā Latvijas labākajiem faniem.

Futbola fanus visā pasaulē var dēvēt par sava veida subkultūru, un tas attiecināms arī uz Latviju. Fani izceļas ar ārkārtīgu uzticību savam klubam un vēlmi to atbalstīt, neskatoties ne uz ko. Faniem savas iemīļotās vienības mači nozīmē ko vairāk nekā vienkārši sporta veidu. Visprecīzāk fanu dzīvesveidu var raksturot, sakot, ka nevis futbols ir pakārtots viņu dzīvei, bet gan viņu dzīve (karjera, ģimene) ir pakārtota futbolam.

Nozīmīgu lomu šajā subkultūrā ieņem ģērbšanās stils, kas lielākajā Eiropas daļā ir ietekmējies no tā saucamās britu casual kultūras, kas nozīmē ģērbties ikdienišķi un ērti, tajā pašā laikā pieturoties pie noteiktiem zīmoliem, kuru amplitūda ir visai plaša – no daudziem pieejamiem firmu “Puma” un “Adidas” ražojumiem, līdz visnotaļ dārgām “Stone Island”, “Henri Lloyd” un pat “Prada” preču zīmēm. Vēl pie iecienītāko apģērbu zīmoliem minami “Burberry”, “Aquascatum”, “Fred Perry”, “Lacoste”.

Tiktāl par vizuālo izskatu, bet vēl lielāka nozīme ir tam, kas sēž fanu galvās. Nereti izskan viedoklis par futbola līdzjutējiem kā sabiedrības padibenēm, kas lielā mērā ir saglabājies no tiem laikiem, kad britu huligāni šausmināja visu Eiropu. Grūti iedomāties, kā sabiedrības padibenes varētu atļauties iegādāties pat pēc vecā kontinenta pārtikušo valstu standartiem dārgus apģērbus, kas lielā mērā liecina par šo puišu turību un labi apmaksātu darbu. Jautājums ir par gluži ko citu – kāpēc fani teju visā rietumu pasaulē ir fanātiski viena sporta veida atbalstītāji.

Fanu subkultūra nebūt nav tik monolīta kā neitrālam vērotājam no malas šķiet – tā ir iedalāma vairākās apakšklasēs. Huligāni ir viszināmākā un, pateicoties medijiem, arī redzamākā daļa. Šis virziens ir cēlies Anglijā, kur gan līdz mūsdienām valdības pūļu rezultātā ir ja ne pilnīgi apkarots, tad krietni ierobežots gan. Taču britu huligāniem ir cienīgi sekotāji poļu, krievu, ukraiņu, horvātu, bulgāru, čehu, franču, šveiciešu un pat šķietami miermīlīgo holandiešu izskatā. Visā Eiropā ir izplatīts teiciens – “Support your local football club” (atbalsti vietējo futbola klubu), šiem puišiem dzimtais klubs nozīmē tik daudz, ka viņi ir gatavi aizstāvēt tā krāsas un godu visos sev saprotamos veidos.

Par vēl vienu nozīmīgu fanu kustības virzienu ir uzskatāms ultras. Tas ir radies Itālijā, bet līdzīgi kā futbola huligānisms gadu gaitā ir izplatījies pa visu Eiropu. Vislabāk to raksturo komandas “Lazio” atbalstītājs Maksimiliāno Konti: “Atšķirībā no parastajiem līdzjutējiem, ultras ir fani, kas dzīvo savas komandas dēļ, kas pēc darbdienas beigām nedodas mājās atpūsties, bet satiekas ar domubiedriem, lai gatavotos nākamajām spēlēm – veidotu horeogrāfiju (sektora noformējums), plakātus, karogus vai arī vienkārši parunāties ar cilvēkiem, kuri tevi saprot. Tu nevari būt ultra tikai spēļu dienās, tādam ir jābūt septiņas dienas nedēļā, 365 dienas gadā! Ultras ir tie, kas par saviem līdzekļiem dodas izbraukumos tikai savas ticības dēļ, savējās īpašās mentalitātes, savas komandas, pilsētas un krāsu dēļ.”

Trešā kategorija ir līdzjutēji jeb tifozi, kas Latvijā ir daudz zināmāki, jo šajā sadaļā vislabāk iekļaujas hokeja valstsvienības atbalstītāji. Daudz trokšņa un alus, bet maz ideju, sektora noformējums izceļas tikai ar dažiem mīļotās komandas karogiem, savukārt dziesmu un saukļu repertuārs ir ārkārtīgi nabadzīgs.

Latvijā hokeja izlases popularitātes dēļ, visizplatītākais ir trešais līdzi jušanas veids, taču pamazām attīstās arī divi pirmie.

Liepājnieki savai komandai aktīvi ir jutuši līdzi jau gadu desmitus un ne vienmēr ir aprobežojušies tikai ar savas komandas atbalstīšanu, dziedot un skandējot saukļus – pa reizei nācies likt lietā arī dūres vai kādus vēl pārliecinošākus argumentus, taču mūsu pilsētā organizētas fanu kustības rašanās ir saistīta ar “Liepājas metalurga” futbola komandas izveidošanu. Sākotnēji pusaudži, kas sevi dēvēja par “Red blue metal” (sarkani zilais metāls) vairāk skatījās Krievijas huligānu virzienā, taču šis virziens pie mums īsti neiedzīvojās. Runājot konkrēti par “RBM” – ar vairāku tās līderu došanos prom no Liepājas, kustība pajuka, un bija gadi, kad tā dēvētajā fanu sektorā, kas atrodas “Daugavas” stadiona austrumu tribīnes dienvidu galā, nebija neviena aktīva komandas atbalstītāja. Situācija mainījās pirms aptuveni četriem gadiem, un zināmā mērā to sekmēja kluba vadītāji, kas līdzjutējiem uz gandrīz visām izbraukuma spēlēm piešķīra bezmaksas transportu. Tas atviegloja pašu galveno – nokļūšanu uz izbraukuma mačiem, līdz ar to varēja jau sākt runāt par kustības atdzimšanu.

Sākotnēji gan visi komandas atbalstītāji vārījās vienā katlā, par jelkādu organizāciju nevarēja runāt vispār, jo līdzjutēji satikās tikai neilgi pirms spēļu sākuma, bet par sektoru noformējumu netika domāts gandrīz nemaz. Pamazām liepājnieki sāka dibināt kontaktus ar citiem Latvijas fanu kustības dalībniekiem, tika ievākta informācija par fanošanu citās valstīs, un arī Liepājas fanu rokās parādījās falšfaieri, bet uz stadionu margām karogi. Tomēr galvenais ieguvums bija tas, ka radās izpratne par līdzjušanas kultūru, bet līdz ar to arī apziņa, ka Liepājas fanu vidē ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas.

Jau pirms diviem gadiem radās domubiedru grupa, kas sevi nosauca par “Metalfans”. Tās kodolu veido 16 līdz 30 gadu veci puiši, kas neraksturīgi Latvijas futbolam nāk no latviskas vides un divus gadus bija galvenie šova veidotāji FHK “Liepājas metalurgs” atbalstītā Liepājas fanu kluba rindās, bet kopš 2006.gada sākuma viņi nolēma iet atsevišķu – ultras ceļu, labi apzinoties, ka dzīvot kļūs grūtāk, jo visas izmaksas balstīsies tikai uz pašu pleciem. Tomēr izvēle tika pamatota ar nevēlēšanos atrasties vienā sektorā un transporta līdzeklī ar, viņuprāt, liekiem cilvēkiem, kam futbols ir tikai sporta veids, bet fanošana nebūt nesaistās ar dzīvesveidu. Pirmajā gadā lielākās problēmas puišiem sagādāja izbraukumi uz Latgali, taču kopumā viņi uzskata sezonu par izdevušos “Definējām fanošanas stilu, pie kura vēlamies pieturēties – tas ir ultras, un cenšamies tam pakārtot savu dzīvi,” stāsta Jānis*. “Galvenais, ka mūsu rindās, kas svarīgākajos mačos var sasniegt 20 cilvēkus, gandrīz nav lieku cilvēku, esam draugi un domubiedri, pie tam gandrīz vienīgie, kas veido ultras subkultūru latviskajā vidē – vēl ir tikai basketbola kluba “Barons” fani”, piebilst Aivars*.

Bez metalfaniem Liepājā ir vēl divi fanu grupējumi – FHK “Liepājas metalurgs” atbalstītais Liepājas fanu klubs, kas lielākoties pulcē vecāka gadagājuma ļaudis, kā arī grupējums “Red blue support” (sarkani zilais atbalsts), kura rindās lielākoties darbojas ļoti jauni puiši, kas daļēji ir saistīti ar oficiālo fanu klubu, taču komandu atbalsta atsevišķi un pieturas ultras stilam.

 * – vārdi ir mainīti.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”