Nikolato par Latvijas izlases galveno treneri kļuva 2024. gada februārī un šogad maijā kontrakts tika pagarināts līdz 2027. gada novembrim. Pirms tam viņš septiņus gadus bija secīgi Itālijas U18, U19, U20 un U21 izlašu galvenais treneris un 2018. gadā izcīnīja otro vietu Eiropas U19 čempionātā.

Lielu daļu intervijas Nikolato ir samērā skeptiski noskaņots par Latvijas futbolu un aicina cilvēkus būt pacietīgiem, bet tajā pat laikā arī atbalstīt izlasi.

“Izlasei ir nepieciešams atbalsts, turklāt īsts atbalsts, nevis tāds, kas atkarīgs no rezultātiem. Manuprāt, atbalsts, ko kāds sniedz tikai panākumu gadījumā, nav īsts atbalsts.

Tā nav īsta kaislība pret sportu. Man to ir grūti saprast, jo nāku no valsts, kurā futbols ir kā reliģija, kur katra cilvēka mīļākās komandas kļūst par daļu no viņa ģimenes. Tu atbalsti savu komandu tieši tāpat, kā atbalstītu savus bērnus vai citus radiniekus – nesavtīgi un neatkarīgi no citiem apstākļiem,” saka speciālists.

Viņš apzinās, ka mīlestības pret futbolu palielināšana prasīs laiku. “Daudz laika, īpaši tāpēc, ka mums ir zināmā mērā jāsacenšas arī ar hokeju un basketbolu, kas sevi jau ir pierādījuši.

Tieši tāpēc arī mums visu laiku sava attieksme un cīņasspars jāparāda no labākās puses. Ja kāds šobrīd grib nākt fanot par izlasi tikai tāpēc, ka mēs esam spēcīgi un visu laiku uzvaram, būs grūti. Mēs nevaram vienā acumirklī mainīt komandas spēju līmeni. Jāpieņem, ka pašlaik šis ir mūsu līmenis. Futbolam ir jākļūst par daļu no jūsu kaisles un kultūras.”

“Mans pirmais iespaids bija, ka futbols ir aizmirsis šo valsti!” ar smaidu saka Paolo Nikolato. “Mēs taču esam Eiropā, un neesmu drošs, vai Eiropā ir vēl citas valstis ar tādu attieksmi pret futbolu kā Latvijā.

Es cenšos saprast šejienes attieksmi pret futbolu. Sākotnēji tas bija nedaudz sarežģīti, bet šobrīd sāku saprast, kāpēc viss ir tā. Vēlos izveidot komandu, kas cilvēkiem palīdzēs radīt kaisli pret futbolu un iemīlēt izlasi.”

Treneris uzsver, ka visiem Latvijas futbolā iesaistītajiem jāstrādā vienoti. “Liekas, esam vienīgā valsts Eiropā, kurai pašlaik nav neviena spēlētāja Eiropas astoņās spēcīgākajās līgās (intervija notika pirms Roberta Uldriķa pārejas uz Nīderlandes komandu “Heerenveen”).

Un bez šādiem spēlētājiem gluži vienkārši nevaram būt konkurētspējīgi. Tas ir jāapzinās! Šis nav jautājums par treneri. Varat nomainīt kaut 100 trenerus, bet tas nemainīs spēlētāju pašreizējo kvalitāti.”

Turklāt Nikolato uzsver, ka arī Latvijas vadošajos futbola klubos laukumā dodas vien pa dažiem vietējiem spēlētājiem.

“Šobrīd mēs varam spēlēt pret Gibraltāru, kur līmenis ir puslīdz līdzīgs, pret viņiem varam būt favorīti un diktēt spēli. Reizēm varam sacensties arī pret citiem, piemēram, bija neizšķirts pret Albāniju, kas mums ir liels rezultāts, bet tam visam trūkst pārmantojamības.

Mums jāpaļaujas uz dažiem līderiem, bet, ja viņi nevar kādā spēlē piedalīties vai neatrodas labākajā formā, viss kļūst ļoti sarežģīti. Tikai tāpēc, ka mums trūkst sastāva dziļuma,” saka Latvijas izlases treneris.

“Kopumā man nešķiet, ka tas, ka mums nav lielu spēlētāju, ir problēma. Katrā valstī nevar izaugt Mesi vai Mbapē, tas ir tikai normāli. Problēma ir, ka šobrīd mēs, manuprāt, nespējam izaudzināt pat Eiropas kontekstā viduvēji labu spēlētāju. Tam nevajadzētu būt ļoti sarežģīti.

Šobrīd mums trūkst spēlētāju, kuri savos klubos spēj sacensties ar ārzemniekiem. Un nevar teikt, ka šie ārzemnieki ir ievērojami spēcīgi spēlētāji. Mums vajag attīstīt vietējos, kas var būt konkurētspējīgi šādos apstākļos.”

Viens no veidiem kā padziļināt sastāvu ir piesaistīt ārzemēs izaugušus futbolistus. Latvijas izlase to jau sākusi darīt un šonedēļ izlases treniņnometnē atrodas Anglijā izaugušais Denniss Cirkins, Īrijā dzimušais un augušais Markuss Strods, kuram abi vecāki ir latvieši, un viņš šobrīd spēlē Īrijas augstākās līgas vienībā “Bohemians”, kā arī Latvijā dzimušais Alberts Aleksanjans, kuram tēvs ir armēnis, māte latviete, viņš uzaudzis Norvēģijā.

“Patīk tas vai ne, bet katra izlase ir pilna ar spēlētājiem, kuriem ir divas pases. Manuprāt, nākotnē no tā nebūs iespējams izvairīties. Ja nemaldos, esam vienīgā izlase Eiropā bez dubultpilsoņiem,” Nikolato teica vēl pirms Cirkina, Stroda un Aleksanjana izsaukšanas.

“Piemēram, Armēnijai, ar ko drīzumā spēlēsim, puse komandas ir ar dubultpilsoņiem. Pat domājot par Angliju, Vāciju, Itāliju, Franciju, tā ir realitāte, tas notiek visur. Pasaules kausa pēdējā spēlē Francijas izlases pamatsastāvā bija deviņi spēlētāji, kuru vecāki dzimuši citā valstī.

Deviņi! Pasaule mainās, ceļošana ir vienkāršāka nekā jebkad iepriekš, un nākotnē no tā noteikti nebūs iespējams izvairīties. Īpaši, ja vēlies būt konkurētspējīgs. Sevišķi mazām valstīm, tām jau pašlaik vajag palīdzību no ārpuses. Ja godīgi, ir ļoti grūti būt konkurētspējīgiem tikai ar vietējiem spēlētājiem.”

Tomēr speciālists pauž, ka, neskatoties uz visām grūtībām, mīl Latviju un šeit strādāt, tāpēc izlēmis piekrist pagarināt līgumu. “Federācija lūdza, lai turpinu darbu, un tad es par to domāju. Man bija liels piedāvājums no kādas citas izlases, bet tas, kā Latvijas Futbola federācija un spēlētāji ir attiekušies pret mani, mani darīja ļoti laimīgu. Izlēmu, ka jāseko sirdij, nevis prātam.

Mana sirds teica, ka palikt šeit un turpināt strādāt ar šiem puišiem, ar šo federāciju mūsu apstākļos ir labs lēmums. Reizēm dzīvē nauda nav noteicošā. Esmu ļoti laimīgs būt šeit. Mēs ļoti smagi strādājam. Es zinu, ka nebūs viegli, es zinu, ka sasniegt mūsu mērķus ir liels izaicinājums, bet mēs strādājam nākotnei.

Mums ir skaidrs mērķis, kas jāpaveic. Ar mūsu pašu apņemšanos gan nav gana, nepieciešama palīdzība no citiem iesaistītajiem, bet esmu drošs, ka šis ir pareizs lēmums.”

Jaunais cēliens Latvijas izlasei sāksies jau piektdien, kad tā Nāciju līgas C grupas pirmajā spēlē viesosies Armēnijā. Nākamajā pirmdienā “Skonto” stadionā tiks uzņemta Kipra, bet pēc tam piektdien, 2. oktobrī pie mums viesosies arī Melnkalne. Vēl trīs dienas vēlāk Latvijai arī paredzēta cīņa Kiprā.