Latvijas sudrabs šoreiz spožāks par zviedru

Ceturtdien “Liepājas metalurga” futbolisti aizraujošā un lietus sagādātiem pārsteigumiem bagātā spēlē UEFA kausa izcīņas kvalifikācijas cikla ietvaros pieveica Zviedrijas klubu “AIK”, kas pērn, tāpat kā metalurgi, savas valsts čempionātā izcīnīja sudraba medaļas. No interpola piesolītajiem 100 zviedru futbola huligāniem un ap 500 miermīlīgāk noskaņotiem skandināviem stadionā nebija ne vēsts. Austrumu tribīnē bija labi ja 80 black army pārstāvju, kas labsirdīgi dziedāja dziesmas un skandēja saukļus savā valodā. Savukārt vietējos līdzjutējus, lai izsargātos no incidentiem austrumu tribīnēs nemaz nelaida un viņi aizņēma gandrīz visas galvenās tribīnes sēdekļus.

Mūsu treneris balsta pussarga posteni uzticēja Kļavam, savukārt uzbrukumā palīgā Karlsonam faktiski pieslēdzās visa pussargu līnija, no kuriem visaktīvāk – Rubīns un Bleidelis.

Liepājnieki spēlim sāka sparīgi un jau 5.minūtē zviedru aizsargu kājās iestrēga Bleideļa un Rubina sitieni, savukārt pēc tam sekoja bīstams sūra sitiens, taču viesi centās no aizsardzības ātri pāriet uzbrukumā un jamaikietis Stepensons sita pāri Spoles vārtiem.

Bijām jau tā kā piemirsuši, ka Karlsons prot gūt vārtus arī ar galvu. Pēc Rubīna izpildītā stūra sitiena viņš to mums atgādināja – 1:0 jau spēles ievadā!

Metalurgi spēlēja apdomīgi – ar uzbrukumiem pārlieku neaizraujoties, lai neatbrīvotu ceļu zviedru ātrajiem un tehniskajiem uzbrucējiem, tomēr ik pa brīdim liepājnieki veica spējus un diezgan bīstamus izklupienus – te Rubīns, te Bleidelis rāvās uz priekšu, liekot viesu aizsardzībai saminstināties. Tomēr puslaika vidū liepājnieki iniciatīvu atdeva zviedriem un vairākas reizes mūsu vārtus glāba Spole. Visbīstamākās situācijas izveidojās pēc labām kombinācijām, kuras nesekmīgi noslēdza argentīnieši Valdemarins un Obolo.

Pēc nesekmīgiem “AIK” uzbrukumiem, liepājniekiem savukārt radās iespēja atbildēt ar pretriecieniem un varēja redzēt, ka zviedru aizsardzība nemaz nav tik cieša (uz to jau pirms spēles norādīja liepājnieku treneris Benjamins Zelkēvičs). Bumba pāris reizes bīstami garām viesu vārtiem aizspurdza pēc stūra sitieniem. Mājinieki brīžiem mēģināja kontrolēt spēles pavedienu, taču bieži vien saspēlējoties iekrita, uzdāvinot bumbu pretiniekam, taču viesiem uzbrukumi un to noslēgums nevedās.

Savelkoties tumšiem mākoņiem un sākoties pamatīgai lietusgāzei, “AIK” pārņēma iniciatīvu un divas reizes bija tuvu panākumam, taču bumbas ceļā stājās Spole. Bet puslaika izskaņā zviedri piedzīvoja īstu šoku. Šoreiz stūra sitienu no kreisās malas izpildīja Soloņicins un Ivanovs precīzi ar galvu ieslīpi bumbu ievirzīja vārtos – 2:0! Kā gan zviedri varēja zināt, ka liepājnieki spēlē arī ar galvu, ja tajos mačos, kurus viņi redzēja, šis ierocis tika maz izmantots?

Pēc pārtraukuma bija skaidrs, ka abas komandas mēģinās pretinieku vārtus apšaudīt no visdažādākā attāluma, jo vārtsargam slapjā bumba varētu sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Tiesa, futbolisti sitienus no distances neizdarīja nemaz tik bieži, tomēr divi no tiem bija abu komandu turpmāko panākumu atslēga.

Pielijušais laukums bija smags pārbaudījums futbolistiem, bet lietusgāze – centrālo tribīņu nojumes būvētājiem. Bumba peļķēs bieži apstājās uz līdzenas vietas, pazaudējot savu pārvaldītāju, kurš “slīdēja pa slidotavu” tālāk, tomēr mājinieki cīnījās cik spēja – lai nu ko, bet cīņassparu nevar viņiem pārmest ne mazākajā mērā. Ja futbolisti smago pārbaudījumu izturēja godam, tad to galīgi nevarētu teikt par nojumes celtniekiem – vismaz trijās vietās skatītājiem bija jābēg no savām sēdvietām, lai nebūtu jāsēž zem dušas…

Nelaime nenāca brēkdama. Cenšoties pārtraukt pretinieku uzbrukumu, Ivanovs neveiksmīgi pārmeta bumbu pāri Spolem, gūstot vēl vienus vārtus… Tomēr ar to mūsu komandas melnā svītra vēl nebija beigusies. Pēc tālsitiena slidīgā bumba no Spoles atlēca droši vien ne tā, kā mūsu vārtsargs gribētu, un pirmais pie tās bija žiglais Valdemarins – neizšķirts, smaga nopūta centrālajās tribīnēs, skaļas gaviles un dejas austrumu pusē.

Tomēr mūsu tribīņu puses pūlim līdz uzvaras vārtiem nebija jāgaida ilgi – tikai 2 minūtes. Liktens bija taisnīgs, jo slapjums sajauca galvu arī “AIK” vārtsargam Ērlundam, kurš bumbu no rokām izlaida visnepiemērotākajā brīdī un laikā, sākumā aizsargi neitralizēja Rubīna sitienu, bet pēc tam Tamošauska raidījums no vidējas distances sasniedza vārtu tīklu. Spēles izskaņā viesu treneris aktīvi mudināja savu komandu doties pēc trešā panākuma un vismaz divas labas izdevības zviedriem arī bija, taču mūsējo pašatdeve, stāvot klāt mazumiņam veiksmes, rezultātu nespēja mainīt.

Atbildes spēle notiks 30.augustā Stokholmā, bet līdz tam – 26.augustā – virslīgas čempionāta mačā Liepājā viesosies “Ventspils”.

UEFA kausa izcīņas otrās kvalifikācijas kārtas pirmā spēle.

“Liepājas metalurgs” – “AIK” (Solna, Zviedrija) 3:2 (2:0).

“Liepājas metalurgs” – Spole, Kļava (Krugļaks, 59.), Zirnis, Ivanovs, Fereira, Rubīns, Bleidelis, Tamošausks, Surņins, Soloņicins, Karlsons.

Vārti: “Liepājas metalurgs” – Karlsons (10.), Ivanovs (43.), Tamošausks (63.); “AIK” – Ivanovs (savos vārtos, 50.), Valdemarins (61.);

Brīdinājumi: “Liepājas metalurgs” – Surņins (84.); “AIK” – Karlsons (16.), Valdemarins (34.), Arnefjords (42.), Jonsons (67.), Obolo (85.);

“Liepājas metalurga” galvenais treneris Benjamins Zelkēvičs:

– Domāju, ka mēs pareizi saplānojām spēli un izdevās sasniegt rezultātu. Pretinieks varbūt klases ziņā bija pārāks, taču mēs labi strādājām pretuzbrukumos. Mūsu aizsargiem, iespējams, pietrūka pieredzes. Esmu apmierināts gan ar rezultātu, gan ar spēlētāju pašatdevi.

“AIK” galvenais treneris Rikards Norlings:

– Spēle bija ļoti sarežģīta, jo lija spēcīgs lietus, kas mums varbūt traucēja parādīt saturīgāku sniegumu. Labi, ka otrajā puslaikā šādos apstākļos spējām iesist divus vārtus. Ideāli, protams, būtu, ja būtu guvuši vēl arī trešos, bet neizdevās.

Ints Grasis,
“Kurzemes Vārds”