Piektdien no sporta kluba “Liepājas metalurgs” tika saņemta daudziem līdzju­tējiem ļoti patīkama ziņa – uzbrucējs Ģirts Karlsons vismaz līdz šās sezonas beigām būs Liepājas futbola komandas spēlētājs. Ģirts dzimtajā komandā atgriezies pēc pussezonas, kuru pavadīja Nīderlandes klubā “De Graafschap”. Karlsons jau vairākas nedēļas trenējās kopā ar metalurgiem, un bija zi­nāms, ka par katru cenu viņš no Liepājas prom neraujas.

Šās nedēļas vidū komandas galve­nā trenera pienākumu izpil­dītājs Vladimirs Osipovs pa­stāstīja, ka Karlsona transfēra sakarībā notiek ļoti nopietns darbs. Tas sekmīgi noslēdzās piektdien, kad abas puses panāca vienošanos.

Piektdien pēc paziņošanas par Ģirta pievienošanos liepājnie­kiem V.Osipovs pauda gandarī­jumu par pastiprinājumu buk­sējošajā uzbrukuma līnijā. Sākotnēji tika prognozēts, ka spēlētāja transfērs no Nī­der­landes tiks saņemts tikai svētdien, un Ģirts līdz ar ko­man­du jau sestdien dosies uz Rīgu, cerībā, ka līdz svētdienas mača sākumam (pulksten 14) tiks nokārtotas visas nepie­cie­šamās forma­litātes, lai Ģirts varētu jau tikt pieteikts virs­līgas spēlei pret “Skonto”. Notikumi mūsējiem attīstījās daudz labvēlīgāk, un jau piektdienas vakarā fakss no Holandes tika saņemts un kluba pārstāvji paziņoja, ka Karlsons pie­dalīsies svētdienas spēlē. Ne­ska­to­ties uz Karlsona atgrie­šanos, pirms šās spēles V.Osi­povs ir ļoti norūpējies. Visvairāk sa­trauc, ka nevarēs spēlēt centra aizsargi Ivanovs un Fereira, Tamošauska diskvalifikācija ir mazāk sāpīga.

Dažu dienu jautājums esot arī līguma parakstīšana ar kādreizējo Latvijas izlases uzbrucēju Andreju Proho­ren­kovu, kurš arī jau ilgāku laiku trenējas kopā ar liepājniekiem. Viņš par “Liepājas metalurga” spēlētāju varētu kļūt nākošās nedēļas sākumā vai vidū.

“Komandai ir nepieciešama asins nolai­šana,” jau pirms pāris nedēļām sacīja kāds no mūsu pilsētas futbola cilvē­kiem. Viņu varētu papildināt, sakot, ka ir nepie­ciešama asins pārliešana. Gru­pas “Rolling Stones” ģitārists Kīts Ričards regulāri pārlejot sev asinis – garā un trakā mūža laikā tās ir pieredzējušas dau­dzu kaitīgu vielu klātbūtni. Ta­ču pēc pār­liešanas viņš iegūst nevis savu vienaudžu, bet jau­nā­ku cilvēku asinis – citādi jau šo procedūru nebūtu vērts veikt.

Ja metalurgiem uzbruku­mā ir nepieciešami jauni spēki, vai tos liepājnieki iegūs, ieplu­dinot komandā vecas asi­nis? Diemžēl vecmeistaru Blei­deļa, Rubīna, Mihaļčuka, Kļi­meka devums komandai nav tik pro­duktīvs, kā bija cerēts.  Pirmie trīs no šā kvarteta savulaik bija arī Lat­vijas izlasē, bet viņu labākās die­nas futbolā ir aiz muguras. Kā lai nepiekrīt tiem līdzju­tējiem, kas uzskata, ka daži piere­dzējušie fut­bolisti šeit nav ieradušies rau­ties vaigu svied­ros, bet saņemt vieglu naudu, īpaši nesteigties at­griezties lauku­mā pēc sa­vainojumu iz­dziedē­šanas, kā arī padzert alu Lie­pājas izklaides vietās. Būtu gan muļķīgi uzskatīt, ka spēlētāja lietderība pazūd līdz ar gadiem. Galu galā ir taču lieliskā Hen­rika Larsona pie­mērs – izspē­lējies Glāzgovas “Celtic”, viņš karjeras norietā kļuva par uzbrukuma līderi komandās “Barcelona” un “Manc­hester United”, bija rezul­tatīvs arī izlasē.

Protams, ļoti gribas ticēt, ka metalurgi vēl var izrāpties no pašreizējās krīzes, bet neticas, ka tas būs iespējams, sagla­bājot līdzšinējo selekcijas stra­tēģiju – piesaistīt Latvijas futbola rietošās zvaigznes. Ja nav rezultātu, tad labāk lai spēlē jaunie metalurgi – šiem puišiem ir ko pierādīt sev un citiem, futbols vēl nav kļuvis tikai par darbu, un viņiem ir iepotēta krietna Liepājas mī­les­tības deva.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”