Tajā sekmīgāka izrādījās mūsējo pretiniece “Metta”, kuras vārtsardze atvairīja Liepājas sieviešu futbola sejas Sintijas Čamanes pendeli, sarūpējot mūsējām sesto zaudējumu sešos finālos.

Resursu faktors

Sintija par neveiksmi spēlē un arī pašas nerealizēto pēcspēles sitienu, protams, pārdzīvo, tomēr, kā jau īstens sporta cilvēks, uz lietām prot paraudzīties arī racionāli.

“Garām netrāpīju, situ vārtu augšējā stūrī. Domāju, ka “Mettas” vārtsardze ar treneriem treniņos labi pastrādāja, analizējot mūsu pendeļus. Viņa izlēca un uzminēja pusi, kurā sitīšu,” fināla pēdējo epizodi atceras S. Čamane.

“Visas spēles garumā ļoti grūti bija gan fiziski, gan emocionāli. Mēs treneru korpusā pirms spēles runājām, ka visu vajag atrisināt maksimāli ātri. Spēles dienā no sastāva izkrita Evelīna Freidenfelde, un mūsu spēlētāju maiņu iespējas kļuva ierobežotas. Zinājām, ka būs grūti uzvarēt pendeļos, ja spēles 120 minūšu laikā neveiksim nevienu maiņu.

Visas divas stundas laukumā noskrēja gan 13 gadus vecā Gabriela Andersone, gan 41 gadu vecā Sintija Čamane. Skaidrs, ka kājas bija smagas, rēķinājāmies, ka būs grūti,”

cīņu analizē komandas galvenais treneris Raivo Varažinskis.

Liepājnieces jau 18. minūtē bija ielaidušas divus vārtus un mača turpinājumā sarūpēja mazu varoņdarbu. Cīnoties bez maiņām, mūsējās atspēlēja 0:2 deficītu un atgriezās spēlē.

Pēc mača treneris komandai sacīja, ka ir sāpīgi, ir nepatīkami, bet, izņemot izgāztās pirmās divdesmit minūtes, komandai nav ko pārmest: “Nospēlējām ļoti labi. Pietrūka pāris cilvēku, lai atsvaidzinātu uzbrukumu. Domāju, ka tad varētu nospiest pretinieces līdz galam. Pietrūka spēka.”

Sintija godīgi atzīst – pēdējā laikā komandai ir raksturīgi vispirms “dabūt pa pakaļu” un tad rāpties ārā no bedres. Grūti pateikt, kāpēc tā notiek. Iespējams, ka kopumā gados ļoti jaunajai komandai traucē satraukums, varbūt savu lomu nospēlē arī pieredzes trūkums.

Pašai Sintijai dzīves, sporta un futbola pieredzes ir vairāk nekā vairākām viņas komandas biedrenēm kopā.

Līdz ar to nav pārsteigums, ka tieši viņa meitenes ved laukumā ar kapteines apsēju uz rokas. Galu galā liepājniece savulaik ir atzīta par Latvijas labāko futbolisti, ir pārstāvējusi dāmu futbola valstsvienību, pārstāvējusi pašmāju sieviešu hokeja labāko komandu “Laima” un arī dāmu hokeja izlasi.

Raivo Varažinskis stāsta, ka jau trešo gadu komandas kapteines pienākumus pildījušas abas vienības pieredzējušās meitenes – vēl arī Anna Propošina. “Viņas abas uzņemas līderu lomu ģērbtuvē, aprunājas ar meitenēm, cenšas atbalstīt. Kapteines izvēle bijusi komandas lēmums. Pirmajos divos gados rīkojām balsošanu, kurā uzvarēja Sintija un Anna. Šogad nolēmām neko nemainīt.”

Mamma visām

Sintija vislabāk spēlējot tad, kad viņa kļūst nedaudz dusmīga, smejoties saka Raivo Varažinskis un piebilst, ka “nedaudz dusmīga” viņa gan kļūstot ne vienmēr. “Taču, kad sadusmojas, tad gan sāk dzirksteļot drusku citādāk.”

Sintija kautrīgi piebilst, ka dzīvē viņu grūti sadusmot, bet laukumā sadusmošanās tiešām mēdz palīdzēt. Visbiežāk dusmas var izraisīt tiesnešu lēmumi, ko viņa vērtē no savām profesionālās hokeja arbitres pozīcijām. Finālā kopumā tiesāšana gan bijusi laba.

Raivo sauc Sintiju par lielu malaci, kura savā vecumā turpina strādāt gluži kā jauna meitene. Tā – it kā viņai pašai vēl būtu divdesmit gadu.

“Nesen mēs ar viņu runājām, un es teicu, ka reizēm aizmirstu, cik viņai gadu. Lieku viņu vienā maisā ar pārējām, piemirstot, ka man Sintiju vajadzētu uzrunāt uz “jūs”.

Sintijai ir izteikts cīnītājas raksturs. Viņa ir ļoti nepiekāpīga un izpalīdzīga. Uz viņu var paļauties, viņa ir foršs cilvēks, ar kuru ir patīkami komunicēt. Cilvēks ar pievienoto vērtību futbola laukumā un ārpus tā,” savas komandas kapteini slavē R. Varažinskis.

“Sintija ir riktīga mamma, un tas neattiecas tikai uz viņas meitu, kura arī spēlē futbolu, bet visu komandu. Viņa allaž taujā, cikos brauksim uz spēli, cikos ēdīsim, kur apstāsimies. Viņai jāzina viss. Es tā arī saku meitenēm, ka Sintija ir viņu futbola mamma,” stāsta Raivo.

Viss vēl priekšā

Lai arī sievietēm gadus neskaitot, sportā skaitļi nav noslēpums. Tāpat nekāds noslēpums nav tas, ka Sintijas vārds mūsu pilsētas sportā tiek locīts nu jau pāris desmitgades.

Ja hokejistes karjeru viņa jau daudzas sezonas kā noslēgusi un koncentrējas sieviešu, jauniešu un arī vīriešu hokeja spēļu tiesāšanai, tad futbola laukumā Sintija turpina sevi apliecināt spēlētājas statusā.

Teju 42 gadu vecumā tas gan ne vienmēr ir viegli. Pati

S. Čamane pirms dažiem gadiem intervijā atzina, ka vēlas sagaidīt brīdi, kad viņas meita Tīna sasniegs vecumu, kad drīkstēs spēlēt pieaugušo līmenī, un māte ar meitu drīkstēs spēlēt plecu pie pleca.

Šis zīmīgais brīdis nu jau kādu laiku aiz muguras. Otrs kritērijs tam, lai turpinātu spēlēt futbolu, ko Sintija dara savam priekam, pirms dažiem gadiem bija tas, vai turpināt spēlēt ļaus veselība.

Raivo Varažinskis atklāj, ka aizvadītajā ziemā Sintijai bijusi nopietna muguras operācija: “Nezinājām, vai viņa spēs atgriezties. Taču nepagāja, manuprāt, pat pusgads, un viņa jau atkal spēlēja.”

“Man bija dilemma – atgriezties vai nē,” atzīst futboliste. “Taču futbols man pašai joprojām ir ļoti tuvs. Spēlēšana ir prieks, gūstu no tā gandarījumu. Uzvaras ir bonusi, taču man vienkārši patīk spēlēt un gūt emocijas. Ja vēl arī varu jaunajām meitenēm palīdzēt ar savu pieredzi, tad domāju, ka vēl kādu laiku pacīnīšos,” bučus uz nagliņas sportiste vēl kārt negrasās.

Un tomēr – vai futbola spēlēšanai ir nosprausta kāda garāka vai īsāka distance? “Tukuma komandā šogad bija sieviete, kura spēlēja 48 vai 49 gadu vecumā. Smējāmies, ka Sintijai vajadzētu novilkt vismaz tikpat ilgi. Sintija gan atbildēja, ka jāskatās, jo viņa paralēli tiesā arī vīriešu hokeja virslīgas spēles, un biežā braukšana prasa daudz laika un enerģijas.

Es sacīju, ka viņa komandā var palikt līdz pēdējam, līdz brīdim, kad jutīs, ka vairs nevar paspēlēt, un arī tad komandai būtu vērtīgi, ja Sintija atrastos blakus.”

Taču pagaidām šādas runas nav aktuālas – spēlētājas karjeru Sintija beigt neplāno. Viņa pati saka – vecumam un gadu skaitam nav nozīmes: “Kamēr varēšu, tikmēr spēlēšu!”

Sintija Čamane (dzimusi Grāviņa-Grēve)

• Dzimusi 1980. gada 23. oktobrī Liepājā.
• Mācījās Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolā, studēja tiesību zinātni Policijas akadēmijā.
• Futbola zemuzbrucēja, pirmā un vienīgā sieviete – vīriešu hokeja virslīgas tiesnese, strādā valsts pārvaldē.
• Vairākkārtēja Latvijas čempione futbolā, sieviešu futbola un hokeja čempionātu medaļniece.
• Pārstāvējusi Latvijas sieviešu futbola un hokeja izlases.
• 2005. gada Latvijas labākā futboliste.
• Precējusies, audzina meitas Megiju un Tīnu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.