Gruzīna atgriešanās mūsējo galvenā stratēģa žilbinoši baltajos apavos izvērtusies pagalam… kontroversiāla. Jautājumu ir daudz, tāpat kā atbilžu interpretāciju, bet, sakāmvārdu skaistumam ļaujoties, – skaitļi nemelo. Un rakstītam ticēt!

Aļševska latiņa

Sezonu liepājnieki sāka, vēl K. Aļševskim turot pilsētas galvenās futbola komandas grožus. ”Liepāja” ņēma un iespītēja saviem tradicionāli nevarīgajiem turnīra ievadiem – uz lāpstiņām gāza citu pretinieku pēc cita, ar vārtu kvartetu izceļoties gandrīz visiem kluba kodola spēlētājiem un teju pilnu apli mūsējiem gozējoties tabulas līderpozīcijās.

Turklāt arī rezultāti nereti patīkami glaudīja pa matam liepājnieku lokālpatriotismam – 5:1; 4:1; 3:1; 4:0. Vienīgie klupieni pret vadošajām vienībām, tiešajiem konkurentiem, pārsvarā arī sīvās cīņās.

Jūnijs gan atnāca ne vien ar sauli un ziediem, bet arī pārsteigumu. Tobrīd baltkrieva trenētā svīta atradās tabulas bronzas ailītē.

Bez sevišķiem komentāriem galvenā trenera profilā liepājnieki veica krasas izmaiņas, pie stūres atgriežoties T. Pertijam, uz kura pleciem nu gūlās visai prāva nasta – labākā sezonas ievada kopš “Liepājas” dibināšanas turpinājums.

Pārmaiņu vaibsti

Vēl K. Aļševska laikā pamatīgas bedres ”Liepājas” ceļos izdauzīja savainojumi. Komanda zaudēja Pedrozu, Ķiguru, Simiču, un bija skaidrs, ka, atveroties pāreju logam, gaidāmi papildinājumi, tomēr tik plašas korekcijas gan kļuva par kārtējo pārsteigumu.

Gruzīnu speciālists “Daugavas” stadionā atgriezās skaļi, un izmaiņas kolektīvā sekoja kā uz burvju mājiena. Blicei mēneša laikā pievienojās praktiski vesela komanda, turklāt jauni spēlētāji periodiski uzpeld vēl šobrīd.

Tomēr atnācējiem vieta vispirms jāatbrīvo, un “Liepāja” atvadījās no čupas tādu sportistu, uz kuriem savas likmes lika gan iepriekšējie treneri, gan līdzjutēji.

Ne visas veiktās korekcijas gan dēvējamas par veiksmīgām un ir arī tādas, kuras pat rūdītiem virslīgas pazinējiem liek pasteidzināt sejas ādas novecošanu, pieri saraucot druknās grumbās.

Piemēram, sevi labi apliecinājušā Ukpas palaišana, viņa pozīcijā iespēlējot albāni Deliu. Kvalitātes atšķirība spēles laukumā bija jūtama izteikti. Trenera uzticības kredītu jauniesauktais tā arī neattaisnoja un nu jau atgriezies dzimtenē.

Ukpa, par kuru vēl starpsezonā virmoja runas par dāsna piedāvājuma noraidīšanu kāda ārzemju kluba kontekstā, tikmēr par velti aizlaists uz Ziemeļmaķedonijas “Strugu”, kur jau paguvis izcelties gan ar vārtiem, gan rezultatīvām piespēlēm.

Šis nav vienīgais gadījums, kas drīzāk atgādina tādu kā akadēmisko augstprātību, nevis sporta vizionāra dotības, kuras T. Pertija iepriekš demonstrējis atkal un atkal, kaut to pašu “Valmieru” aiz rokas izvedot Pelnrušķītes stāsta sižetam, piemēram.

Līdzīgi kā Deliu uz mirkli šeit piestāja Tarasovs, savukārt prom no vadošo spēlētāju rindām devušies Keitā, Isajevs, Simičs, Gordeičuks, Karašausks, bet daļa vietā nākušo te uzrodas, te pazūd tik strauji, ka argumentētu viedokli izveidot pat īsti nevar pagūt.

Ja salīdzinām pēdējās K. Aļševska vadītās “Liepājas” spēles pamatsastāvu ar to, kuru T. Pertija laukumā sūtīja iepriekšējā kārtā, savu vietu saglabājuši vien četri futbolisti.

Par komandas rekonstrukciju rodas vismaz divi jautājumi. Cik pārmaiņas efektīvas un cik šīs pārmaiņas vispār bija objektīvi nepieciešamas?

Teorija un prakse

Uz papīra “Liepājas” jaunās sejas gan ir ļoti iespaidīgi spēlētāji vietējam līmenim. Tas kaut kādā mērā attaisnojies arī taisnstūrī, kura abos galos vārti, jo lielākā daļa panākumu gūti, balstoties tieši uz sportistu individuālo kvalitāti un epizodisku izšaušanu.

Lai gan no tās brīžiem pragmatiskās, bet disciplinētās, pacietīgās un kreatīvās “Liepājas”, kādu redzējām sezonas ievadā, caurmērā vairs nav ne miņas, viens aspekts, kas nācis klāt noteikti – raksturs.

Komanda bez šaubām taustās, meklē savu rokrakstu, un lērums bijis tādu brīžu, kad liepājnieki laukumā šķiet apjukuši,

tomēr T. Pertijas vadībā sarkanbaltsarkanie parādījuši īstu šovu un uzteicamu sportisko niknumu, vairākkārt izglābjoties maču pašās galotnēs.

Futbols tieši ar to arī ir skaists, bet skumīgi gan, ka šie dueļi līdz šādām izskaņām vispār novesti, piemēram, pret turnīra pastarīti “Super Novu” mūsējie kompensācijas laika pēdējā sekundē ar pendeles gādību izvilka sūru neizšķirtu (2:2).

Līdzīgi iepriekš atspēlēšanās pret ”Mettu” (2:2), trīs vārti pēdējā pusstundā un uzvaras bumba 90. minūtē pret “Spartaku” (3:2), bet cīņā pret “Daugavpils” futbolistiem 90. minūtē Zviedris atvairīja 11 metru soda sitienu un nosargāja trīs punktus neskartus (2:1).

Teikt, ka viss slikti, tomēr arī būs drīzāk aplami. Baudījām cienīgu spēli eirokausos, tāpat vērojam visai labu piespēļu kultūru, kaut gan izteikti no aizsardzības virzīti taktiskie risinājumi citkārt ļāvuši ar bumbu spēlēt maz (vidēji 547 veikto piespēļu ar 82% precizitāti pret otrā ešelona komandām, bet 329 piespēļu ar 79% precizitāti pret pirmā piecinieka vienībām), redzam labu kustību laukuma vidusdaļā, strauju lēmumu pieņemšanu uzbrukumu veidošanas fāzēs, tāpat arī izdevies atkal iedarbināt Dodo vārtu mašīnu (septiņi goli kopš treneru maiņas), pie tam turnīra līderus valmieriešus T. Pertija prata pievarēt (1:0), kas K. Aļševskim pa spēkam nebija.

Tiesa gan, K. Aļševskim pa spēkam nebija arī divreiz ļoti līdzīgās spēlēs atzīt no pārspēlēm bēgošo tukumnieku pārākumu, kas jaunajam “Liepājas” modelim padevās ar Šveices precizitāti (1:2; 1:2), tāpat kā par urbāno leģendu topošais zaudējums 1. līgas vienībai, Liepājas futbola audzēkņu pildītajai “Grobiņas SC/LFS” Latvijas kausā (1:2).

Sešu punktu duelis

Līdz šim T. Pertija iepriekšminēto Aļševska latiņu nekacē, bet, kas interesanti, gruzīna otrā uznāciena sākums ir pat mazliet veiksmīgāks nekā pirmajā piegājienā.

2017. gadā karstasinīgā trenera vadībā pirmajos 12 mačos ”Liepāja” izcīnīja tikpat uzvaru, cik šoreiz – piecas, bet par diviem neizšķirtiem vairāk (4) un diviem zaudējumiem mazāk (3).

Ja virslīgas tabulā skatām vien pēdējās 12 kārtas (T. Pertijas posms), ”Liepāja” ierindotos 5. vietā, par punktu atpaliekot no ”Audas”, bet K. Aļševska atstātais mantojums spēlē lielu lomu, un reālajā tabulā mūsējie šobrīd atrodas 4. vietā, turklāt nedz bronzas, nedz sudraba medaļa nav zinātniskā fantastika.

Tomēr tieši izsētie punkti pret lejasgala vienībām beigu beigās var izrādīties godalgas vērtē (paņemti 11 no maksimums iespējamajā 21 punkta mačos pret pastarītēm, savukārt astoņi no 15 lielā piecinieka dueļos), tāpēc izlietais nu jāsasmeļ, stājoties pretī pjedestāla tīkotājām, līdz ar to – šodien pulksten 18 ”Skonto” stadionā gaidāma sešu punktu spēle.

Uzziņai

Virslīgas pēdējo 12 kārtu Top5 tabula. Pertijas periods

Virslīgas Top5 tabula pirms 29. kārtas

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.