Atbildēt uz jautājumu, kā vērtējama “Liepājas metalurga” komandas aizvadītā futbola sezona, nevar precīzi – kā naglai uz galvas. Ja galvenā un vienīgā mēraukla ir Latvijas virslīgas čempionātā ieņemtā vieta, kas arī ir mūsu komandas sezonas galvenais turnīrs, tad 2006.gads ir solis atpakaļ. Taču šogad Liepājas futbolisti sudraba medaļas saņēma komplektā ar Latvijas kausu, ko izdevās izcīnīt pēc 41 gada pārtraukuma, pirmo reizi startēja UEFA Čempionu līgas mačos, pārvarot pirmo kvalifikācijas kārtu un netiekot pāri objektīvi daudz spēcīgākam pretiniekam.

Turklāt šogad valstsvienības trenera uzticību izpelnījās tik liels skaits liepājnieku kā nekad atjaunotās Latvijas laikā. Summējot arī šos aspektus, varētu teikt, ka, kopš futbolu Liepājā savā paspārnē ņēma uzņēmums “Liepājas metalurgs” un kluba prezidents Sergejs Zaharjins, 2006.gads ir otrs labākais pēc pērnā, kad kāpām čempionu augstajā tronī. Tagad, kā jau pēc jebkuras citas sezonas, svarīgi prast izsecināt mācības un izanalizēt kļūdas. Un tādas noteikti bija.

Pastiprinājuma vājums

Piepildījās bažas par sezonas sākumā zaudēto futbolistu sekmīgu aizvietošanu ar citiem, kā arī par to, vai leģionāru pastiprinājums attaisnos šā vārda nozīmi. Ar ko Astrausks un Rimkēvičs ir labāki par Kalnu un Dobrecovu? Ar ko Kecs un Tamošausks ir labāki par Kirhneru un Daņilovu? Protams, katram no nosauktajiem spēlētājiem ir savi trumpji un mīnusi, viņi ir ļoti dažādi gan spēles manierē, gan raksturos, bet, vērojot jauniegūto spēlētāju darbību laukumā, atbilde īsumā varētu būt vienkārša – ne ar ko. Ar to es negribu teikt, ka viņi ir slikti futbolisti, jo katrs no viņiem atsevišķās epizodēs un spēlēs ir palīdzējuši mūsu komandai. Tamošausks, piemēram, guva ļoti svarīgos vienīgos vārtus Liepājā Čempionu līgas spēlē pret “Aktobe”.

Ja uzbrukumā Karlsonam un Grebim talkā sekmīgi nāca par uzbrūkoša tipa balsta pussargu pārtapušais Miceika, tad daudz grūtāk klājās vidējai līnijai, kurā Tamošausks sezonas gaitā diemžēl nespēja pilnvērtīgi aizstāt Daņilovu. Arī “Liepājas metalurga” galvenais treneris Benjamins Zelkēvičs no Tamošauska cerēja sagaidīt vairāk. Grūti pateikt, vai viņš vēl tā pa īstam neatvērās, vai tā arī nespēja iejusties komandas rokrakstā, vai viņš vienkārši labāk spēlēt neprot. Katrā ziņā to noteikti uzzināsim jau nākamajā sezonā, jo viņa līgumattiecības ar klubu turpinās. Un arī treneris un līdzjutēji cerības nezaudē. Vidējās līnijas problēmas vēl saasināja Kalona sniegums, kas bija vājāks nekā pērn (klāt nāca arī attiecību un motivācijas problēmas), un arī Soloņicina nebūt ne pati spožākā sezona. Kalons ir izlikts transfēru tirgū, no Astrauska un Rimkēviča “Liepājas metalurgs” atvadās. Kecs vēl tiks audzināts mūsu klubā.

Citi faktori

Futbolistu nogurums (nelabvēlīgs spēļu kalendārs, arī izlases un kluba interešu nesaderība), biežās traumas (īss rezervistu soliņš), disciplīnas neievērošana (nevajadzīgi sapelnīti brīdinājumi un noraidījumi), dažu spēlētāju motivācijas trūkums – tie, pēc Benjamina Zelkēviča domām, ir galvenie iemesli, kas liedza metalurgiem atkārtot pērnā gada panākumu.

Par saspringto spēļu kalendāru čempionāta izskaņā daļa vainas jāuzņemas mūsu komandas treneriem, jo ar viņu pašu ziņu atliktās spēles tika nobīdītas uz sezonas beigām. B.Zelkēvičs atzīst, ka divas spēles vajadzēja iekļaut Čempionu līgas posma logos. Traumas tiešām liepājniekus vajājušas visas sezonas laikā, visgrūtāk izprotamais ir tas, ka lielāko daļu no tām uztaisījuši komandas biedri treniņos, kolēģus traumējot fiziski. Taču traumatisma faktors atkarīgs ne tikai no nejaušībām, bet arī no treneru izvēlētā treniņprocesa režīma, slodzēm, futbolistu audzināšanas. Disciplīnas neievērošana spēļu laikā – braukšana pretspēlētāja kājās laukuma vidū, mutes un roku palaišana, bumbas ķeršana ar roku, kad tas absolūti nav nepieciešams, – un sekojoša kartīšu izpelnīšanās arī šosezon mums maksājusi dārgi. Varbūt pat čempionu titulu. Mūsu treneris iecerējis ar spēlētājiem uz nākamo sezonu parakstīt īpašu vienošanos par sankcijām, ja notiks šādi pašpuiciski gājieni.

Par motivāciju. Pēc B.Zelkēviča domām, ir spēlētāji, kas, iespējams, uzskata, ka ir pārauguši “Liepājas metalurgu”. Viņi vēlas spēlēt augstākā līmenī, bet dažādu apstākļu sakritības dēļ tas nav izdevies. Bet šajā sakarībā vajadzētu runāt ne tikai par futbolistiem. Tik pieredzējis futbola speciālists kā Benjamins Zelkēvičs ir pietiekami ambiciozs, lai no Latvijas futbola līmeņa pie izdevības pārceltos uz augstāku. Ir ziņas, ka pirms sezonas viņš cerēja uz dažiem citiem darba piedāvājumiem pēc sasniegtā lieliskā rezultāta Latvijā, čempionāta ievadā bieži nebija kopā ar komandu, bet gan mājās – Viļņā. Kavēja treniņus Liepājā, kurus vadīja otrs treneris Vladimirs Osipovs. Daži Liepājas futbola sistēmā strādājoši un spēlējoši cilvēki uzskata, ka gatavošanās sezonai nav noritējusi ar pilnu atdevi. Nevar, protams, arī neminēt, ka viena treniņnometne Kiprā būtībā izjuka tādēļ, ka lielākā daļa komandas tika izsaukta uz izlasēm. Un diezin vai spēlē pret “Dinaburg” pavisam nesen – 18.oktobrī Liepājā (1:1) – mēs pazaudējām čempionu titulu. Tad mēs to vēl varējām glābt. Tas notika vēl pirms Jāņiem (pret “Ditton”, “Dižvanagiem” un “Skonto” – 0:0; pret “Jūrmalu” – 1:1; pret “Ventspili” – 1:1 un 0:1).

Ja pērn ļoti veiksmīgi strādāja liepājnieku galvenais trumpis – augstās piespēles, tad šogad pret šādu taktiku sāncenši gatavojās īpaši. Mūsu treneri sezonas gaitā veica šādus tādus pārkārtojumus, kas nereti arī deva rezultātu. B.Zelkēvičs gan atzīst, ka mūsu futbolistiem ir grūtības pielāgoties citai spēles manierei.

Pamatakmens paliek

Skumjas pēc zaudētā titula aizdzenās vēji, bet darbs, kas ieguldīts Liepājas futbola infrastruktūrā, jauno futbolistu kalvē un galvenajā komandā tā vienkārši nekur nevar pazust. Tas ļauj uz priekšu skatīties ar cerībām. Šogad iepriecināja pašmāju futbola audzēknis Pāvels Surņins, kurš piedalījies pilnīgi visās “Liepājas metalurga” spēlēs un tikai vienā neuzgāja laukumā pamatsastāvā. Spilgtākā legionāra statusu pilnībā apstiprināja Darjus Miceika. Šī sezona bija arī Kristapa Grebja atdzimšana, kas no otrā plāna uzbrucēja pārtapa par pamatsastāva futbolistu. Mūsu komandā ir daudz Latvijas un Lietuvas valstu izlašu dalībnieku.

B.Zelkēvičs vienojies ar kluba prezidentu, ka treneris paliks šajā amatā vēl divus gadus. Tas vērtējams drīzāk pozitīvi, jo lietuviešu speciālists labi iepazinis gan futbolistus, gan sistēmu, ir pietiekami ambiciozs, lai pierādītu, ka solis atpakaļ bija nejaušība.

Šogad līgums klubam beidzas ar diviem uzbrucējiem – Karlsonu un Grebi. Abi futbolisti neslēpj, ka saņēmuši piedāvājumus no citu valstu komandām. Tiesa, viņus uzrunājuši arī mūsu kluba vadītāji. Kā beigsies šīs pārrunas, rādīs laiks, bet, ja mēs zaudēsim šos spēlētājus, dabūt vietā vismaz līdzvērtīgus būs ļoti, ļoti grūti. Īpaši tādēļ, ka klubam nav sava selekcionāra. Aleksandrs Katasonovs paliek mūsu klubā. Cits jautājums, vai viņš būs spēlētājs, vai pildīs citus pienākumus.

“Liepājas metalurgs” 2006.gada sezonā

Piecas izteiksmīgākās spēles
17.maijs   “Liepājas metalurgs” – “Skonto” 2:1 (virslīga)
19.jūlijs     “Aktobe” – “Liepājas metalurgs” 1:1 (UEFA Čempionu līga)
20.augusts        “Ventspils” – “Liepājas metalurgs” 1:2 (virslīga)
24.septembris   “Skonto” – “Liepājas metalurgs” 1:2 (Latvijas kausa fināls)
21.oktobris        “Liepājas metalurgs” – “Ventspils” 4:0 (virslīga) 

Fakti
– “Liepājas metalurgs” šosezon virslīgā guva visvairāk vārtu (66) un ielaida vismazāk vārtu (20), toties neguva visvairāk uzvaru (18) un punktu (60).
– Jau ceturto sezonu pēc kārtas metalurgiem ne pret vienu virslīgas pretinieku nav negatīvas bilances. Šosezon – pret visiem pozitīva.
– Tikai viens pretinieks ir uzveikts visās četrās virslīgas spēlēs – “Rīga”, turklāt ar graujošu vārtu starpību – 17:1.
– 6 virslīgas spēlēs liepājnieki nav spējuši gūt vārtus.
– 5 virslīgas spēlēs mūsējie guvuši 5 un vairāk vārtus.
– 7 reizes metalurgi uzvarējuši ar 2:1, no tām divreiz Latvijas kausa izcīņā pagarinājumā.
– Vispārliecinošākā uzvara – pret “Jūrmalu” 7:1 Liepājā.
– Vissāpīgākais zaudējums – pret “Ditton” 0:2 Daugavpilī. 

Mūsu futbolisti 2006.gada sezonā
– “Liepājas metalurga” komandas sastāvā virslīgā katrs vienā spēlē vēl piedalījās Ivans Gluško, Dmitrijs Halvitovs un Igors Aleksejevs.
– Virslīgas un Latvijas kausa izcīņas spēlēs pa vienai sarkanai kartītei nopelnījuši 5 futbolisti – Tamošausks, Miceika, Soloņicins, Ivanovs, Žuravļovs, bet pavisam mūsu futbolistiem parādītas 53 dzeltenās kartītes. 

Ints Grasis,
“Kurzemes Vārds”