Šodien “Liepājas metalurga” dublieri savā laukumā aizvadīja spēli ar saviem tuvākajiem sekotājiem turnīra tabulā – “Ventspils” futbolistiem. Cīņas likme bija dublieru turnīra čempionu tituls – uzvaras vai neizšķirta gadījumā 1.vieta tiktu mūsējiem, zaudējuma gadījumā līksmot varētu ventspilnieki, kas savstarpējās spēlēs bija divreiz uzvarējuši, bet vienreiz tika fiksēts neizšķirts. Sezonas svarīgākajā cīņā, pārsimts skatītāju klātbūtnē ar 1:0 (0:0) uzvarēja “Liepājas metalurgs”.

Dublieru rindas šajā spēlē bija būtiski paretinājusi Kameša un Meža diskvalifikācija, bet no lielās komandas palīgos tika saņemti Žuravļovs, Laktionovs, Krugļaks un Kecs, kas gandrīz visas spēles garumā veidoja mūsējo galveno triecienspēku uzbrukumā.

Viesi savu spēli centās balstīt uz eksmetalurga Grebja auguma centimetriem, un ventspilnieku sniegums izskatījās tikpat vienveidīgs, kā “Liepājas metalurga” taktika, Kristapam vēl spēlējot savas dzimtās komandas rindās. Tiesa, auguma pārsvars dzeltenzilajiem lielāko spēles daļu ļāva kontrolēt notikumus otrajā stāvā, izveidojot vairākus pusmomentus mūsējo soda laukumā, taču bez tālejošākām sekām. Grebim adresētās piespēles Kristaps sekmīgi pāradresēja saviem partneriem, un ventiņi vairāk kontrolēja bumbu, taču mūsējie nedomāja tikai un vienīgi par aizsardzību, bet pat biežāk un bīstamāk nekā “Ventspils” spēlētāji apdraudēja pretinieku vārtus.

Otrajā puslaikā metalurgu treneris Lukins laukumā sūtīja Mahiņu, kurš jau piektdien savā pirmajā spēlē metalurgu formastērpā epizodiski atstāja ļoti labu iespaidu, bet funkcionālā sagatavotība neļāva aizvadīt visu maču. Šodien Aleksandrs spēlē iesaistījās vēl sekmīgāk, taču vispirms laukuma saimniekiem nācās izturēt viesu spiedienu, kura laikā liepājnieki retu reizi tika pāri laukuma centram.

Pamazām gan spēle tika atvirzīta tālāk no Vlasova vārtiem, bet mūsējie ar katru epizodi aizvien vairāk tuvojās pirmo vārtu guvumam. Vispirms dublieru standartu izpildīšanas speciālists Koršakovs sita nedaudz garām augšējam stūrim, bet tad jau sekoja mūsējo vārtu guvums. Laktionovs ilgi un sekmīgi tamborēja pie ventspilnieku soda laukuma robežas, līdz izkārtoja sev labu pozīciju sitienam. Arī spēcīgais raidījums padevās gaužām labs, taču atsitās pret vārtu pārliktni. Nadzīgākais pretinieku soda laukumā bija Mahiņa, un puse komandas metās apsveikt viņu, bet otra puse – momenta radītāju Laktionovu.

Vēl nebija īsti norimušas gaviles par izvirzīšanos vadībā, kad līdz šim gandrīz nemanāmais Kecs nopelnīja 11 metru soda sitienu. Tradicionāli to izpildīt devās vārtsargs Vlasovs, kas šoreiz sita pāri, un labi vēl, ka paguva atgriezties vārtos.

Līdz mūsējo vārtu guvumam spēli varēja raksturot kā piesardzīgu, bet ne pasīvu, taču atlikušajās 25 minūtēs vairāk bija atklātā futbola – rezultātu varēja un vajadzēja palielināt Mahiņam un Pirktiņam, bet viesu reālākais moments bija trīs minūtes līdz pamatlaika beigām izpildīts spēcīgs tālšāviens, kas atdūrās pret pārliktni.

Atlikušajās minūtēs mūsējie droši nosargāja labvēlīgo rezultātu 1:0, bet tad jau sekoja vispārēja līksmība, fanu dedzinātā pirotehnika un dziesmas, kā arī komandas pateikšanās līdzjutējiem.

Liepājnieku galvenais treneris Viktors Lukins pēc spēles smaidīja, bet acīs vizēja arī prieka asaru pēdas: “Lai arī maza, bet šī ir Liepājas futbola uzvara, jo komandā, kas tika veidota ne vienu gadu vien, lielākoties ir mūsu – Liepājas – puiši. Kad sezonas sākumā uzvarējām turnīrā “Palangā”, teicu, ka varam uzvarēt arī dublieru turnīrā, un to arī izdarījām. Mani spēlētāji ir savas pilsētas un kluba patrioti, kas spēlē ar milzīgu pašatdevi, un tas arī ļāva pirmo reizi mūsu vēsturē uzvarēt dublieru turnīrā.”

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”