Šā gada futbola sezona ir beigusies ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, kur savu spēlētāja karjeru šīs valsts pērnā gada čempionvienībā “TVMK” šo sezonu aizvadīja bijušais “Liepājas metalurga” komandas kapteinis un viens no uzbrukuma līderiem Viktors Dobrecovs. Aicinājām futbolistu  uz neilgu telefonsarunu.

– Droši vien aizvadīto sezonu “TVMK” kluba vadība par veiksmīgu nenosauca…
– Šosezon komandu skāra nopietnas pārmaiņas – īsi pirms čempionāta sākuma klubu pameta vairāki vadošie spēlētāji, kā arī sezonas gaitā notika galvenā trenera maiņa. Pēc tam, kad vadības grožus pārņēma Sergejs Jurans, spēlētāju sniegums krietni uzlabojās, tomēr sasmelt iepriekš izlieto ūdeni vairs nebija mūsu spēkos un čempionāta beigās nācās samierināties ar vietu tūlīt aiz goda pjedestāla. Vājš mierinājums ir tikko izcīnītais Igaunijas superkauss, finālā pieveicot “Floru”. Pēdējā mačā atdevām visus spēkus, kas deva vēlamo rezultātu. Lai arī spēle bija ļoti smaga un mača gaitā atradāmies iedzinēju lomā ar 0:1, kompensācijas laika pēdējā minūtē man izdevās realizēt 11 metru soda sitienu, bet vēlāk pēcspēles sitienu sērijā jau mums uzvaru nodrošināja vārtsarga lieliskā spēle, kurš atvairīja trīs pendeles.

– Ko vari teikt par savu sniegumu?
– Ar savu sniegumu daudzmaz varu būt apmierināts tikai sezonas izskaņā, kad biežāk izdevās gūt vārtus. Kopumā pretinieku vārtsargus pārspēju 17 reizes, kas Igaunijas čempionātā ir viduvējs rādītājs. Prieks, ka biju izpelnījies treneru uzticību un praktiski visus mačus aizvadīju pamatsastāvā. Nepatīkams starpgadījums notika pēdējā spēlē ar “Floru”, kur papildlaikā pamatīgi dabūju pa kāju. Pašlaik vēl nezinu, bet ir tāda sajūta, ka kājas potīte ir lauzta.

– Kā tu salīdzinātu Latvijas futbola virslīgu ar Igaunijas spēcīgāko čempionātu?
– Aizvadītajā sezonā secināju, ka Latvijas čempionāta līmenis ir krietni audzis – tagad vairs nav izteikts līderu četrinieks un jebkura no pārējām komandām var atņemt punktus augšgalā esošajām. Varbūt Rēzeknes “Dižvanagi” uz pārējo vienību fona izskatījās krietni vājāki, tomēr, manuprāt, tieši viņi, nospēlējot neizšķirti ar metalurgiem, izšķīra čempionu titula likteni. Igaunijā šosezon izteikta līdere bija “Levadia”, kas titulu izcīnīja ļoti pārliecinoši, to apliecinot arī uz laukuma, tomēr pārējās pirmā četrinieka vienības bija spēkos līdzīgas. Uzskatu, ka Latvijā futbola meistarības līmenis ir augstāks.    

– Kādi ir tavi nākamās sezonas plāni?
– Pagaidām šķiet, ka arī nākamgad spēlēšu Igaunijā, jo pašreizējais klubs jau ir izteicis piedāvājumu, kuru, visticamāk, pieņemšu. Līdz šim par maniem tālākajiem plāniem ir interesējies vienīgi klubs “TVMK”, tādēļ neuzskatu, ka man pa visām varītēm vajadzētu censties meklēt citus risinājumus. Nevarētu arī teikt, ka dzīve Tallinā un spēlēšana šajā klubā pēc aizvadītās sezonas rada negatīvas emocijas.

– Vai esi apsvēris domu kādreiz atgriezties Liepājā?
– Droši vien tuvākajā laikā tas nenotiks, tomēr ar šo pilsētu, kurā joprojām dzīvo mana sieva un skolojas mans bērns, saistās skaistas atmiņas. “Liepājas metalurgā” esmu spēlējis visu savu līdzšinējo futbolista karjeru un arī spilgtākie panākumi asociējas ar šo klubu. Esmu domājis par karjeras beigām, un, ja nolemtu beigt spēlēt futbolu, tad labprātāk to vēlētos izdarīt Liepājā.

– Grasies pamest profesionālo futbolu?
– Domāju, ka tik drīz vēl par šādu lēmumu neizšķiršos – vēl kādu laiku jāpabradā dubļus, tomēr kaut kad neizbēgami jau pienāks tas brīdis, kad futbolam būs jāsaka ardievas.

– Minēji ģimeni, kas joprojām dzīvo Liepājā…
– Vasarā, kad skolās ir brīvlaiks, ģimene dodas pie manis, bet pēc futbola sezonas beigām uz Liepāju atbraucu es, tādējādi daudz laika mēs tomēr pavadām kopā.