2014.
gada izskaņā notika jau tradicionālā “Gada balva sportā”
pasniegšana, kurā tiek godināti ne vien labākie sportisti un
treneri, bet ik gadu kāds no Latvijas sporta skolotājiem izpelnās
godpilno titulu “Gada sporta skolotājs”. Liepājnieki var
būt patiešām lepni, jo tieši Liepājas pedagogi šo prestižo
titulu spējuši izcīnīt pēdējos divus gadus pēc kārtas. Par
“Gada sporta skolotāju 2013” titulēta Liepājas 8.
vidusskolas skolotāja Evita Auniņa, savukārt 2014. gadā šo
titulu ieguvis Liepājas A.Puškina 2. vidusskolas skolotājs
Dmitrijs Gorlačevs.

Blakus
nozīmīgajai balvai, D. Gorlačeva darba kabinetā uz plaukta stāv
vēl prāvs skaits dažādu kausu, ko viņa skolnieki ieguvuši
sporta sacensībās aizvadītā gada laikā. Savukārt pie sienas
starp dažādiem darba un sacensību grafikiem, redzams arī Liepājas
pilsētas Izglītības pārvaldes atzinības raksts kā nominantam uz
titulu “Foršākais skolotājs 2014”.

Liepājā
D. Gorlačevs strādā kopš 2008. gada, bet pats nāk no pavisam
otras Latvijas puses – uzaudzis Zilupes pusē, bet izglītību
ieguvis Daugavpils universitātē. “Studēju universitātē un
ceturtajā kursā sāku strādāt – vienu gadu nostrādāju
Daugavpils 16. vidusskolā. Papildus arī absolvēju militāro
katedru Daugavpils universitātē,” stāsta skolotājs. Bet uz
Liepāju viņu atvedusi mīlestība – apprecējies un kopā ar
sievu pārcēlies uz otru Latvijas pusi. “Atbraucu un sāku
meklēt darbu, aizgāju uz Izglītības pārvaldi, tur mani ļoti
mīļi un labsirdīgi sagaidīja, Molčanovas kundze [Ludmila
Molčanova, Izglītības pārvaldes vadītāja]
piedāvāja dažādus variantus, gāju uz pārrunām un tā arī viss
sākās. Principā aizgāju uz Liepājas 2. vidusskolu, man uzreiz
piedāvāja labu slodzi un sapratu, ka šī ir tā īstā vieta, kur
varētu strādāt,” atminas Dmitrijs.

Jautāts,
kas pamudinājis izvēlēties tieši šo profesiju, D. Gorlačevs
atbild: “Mana dzīve arī iepriekš lielā mērā bijusi
saistīta ar sportu, apmēram desmit gadus nodarbojos ar
vieglatlētiku. Sākumā bija citi plāni un nebija domas kļūt par
skolotāju. Vēlējos iegūt augstāko izglītību, tad sāku strādāt
un sapratu, ka tas ir mans īstais aicinājums. Tagad saprotu – tas
ir tas, ko es māku, kas man padodas un, kur varu būt normālā
līmenī. Es uzskatu, ka cilvēkam uz jebkuru darbu ir jāiet ar
prieku. Viss ir atkarīgs no cilvēka, arī manā profesijā – var
vienkārši vadīt standarta stundas, bet man liekas, ka jācenšas
ieviest jaunus vingrinājumus, variēt dažādas darba formas un
metodes, lai pašam un arī bērniem būtu interesantāk.”

Šobrīd
Dmitrijs māca gan sākumskolas skolēnus, gan vidusskolēnus –
viņa ziņā ir 1. līdz 5. klašu skolēni, 9. klase, kā arī 10.
klases meitenes un 11., 12. klases puiši. Turklāt 9. klase ir arī
viņa audzināmā klase. “Principā caur mani ir izgājušas
visas klases. Tas dod lielu plusu, kad tu vairākus gadus nostrādā
skolā un zini katru bērnu, viņa spējas. Sākumskolā ir nedaudz
savādāk, tur ar bērniem vajag vairāk parunāt, iemācīt
komandas, nevis ieviest uzreiz stingrību. Vidusskolā atkal brīvāk
notiek stundas,” skaidro D. Gorlačevs.

Maz
esot tādu skolēnu, kas nenāk vai nelabprāt apmeklē sporta
stundas. Skolotājs arī uzsver, ka svarīgs ir klases kolektīvs
kopumā. “Bērni ir atsaucīgi un aktīvi, labprāt nāk uz
stundām. Daudzi nāk uz zāli arī brīvos brīžos, ieslēdzam
mūziku un viss notiek tādā kā tusiņu formā – spēlējam
volejbolu, komunicējam. Ir pat tā, ka bērni prasa vai sestdienā
nevar atnākt, uzspēlēt kopā kaut ko, bet kādu brīdi jau vajag
arī ar ģimeni pavadīt,” smaidot saka skolotājs.

Vieta,
kur satiekas sporta elite

“Godīgi
jāsaka, ka sākumā, kad mācību pārzine piedāvāja man
piedalīties šajā konkursā, domāju – nopietns konkurss, kādas
tur iespējas. Bet piedalījos, novadīju stundu, ko nofilmējām un
aizsūtījām uz Izglītības un zinātnes ministriju, vēlāk jau
saņēmu ziņu no ministrijas, ka esmu ticis otrajā kārtā. Tad
bija jābrauc uz Rīgu, vēl pirms tam sagatavojot mājas darbus –
bija jāanalizē sporta stunda, kas notiek kazahu valodā, bet
skatoties visi mērķi un uzdevumi bija saprotami. Vēlāk braucu uz
Rīgu, kur notika aptuveni divas stundas garas pārrunas. Tajās
piedalījos es un vēl divi balvas pretendenti – viena skolotāja
no Rīgas un Balvu ģimnāzijas sporta skolotājs,” stāsta D.
Gorlačevs.

Līdz
pašam pēdējam mirklim, dodoties uz “Gada balvas sportā”
svinīgo ceremoniju, nebijis ne jausmas, kurš tad būs prestižās
balvas ieguvējs un par šo nozīmīgo brīdi Dmitrijs saka:
“Pirmkārt, man ir milzīgs prieks, ka es vispār tur tiku. Pat
ne tik daudz balvas dēļ, bet gan dēļ sabiedrības, kas tur bija
uzaicināta – faktiski visa Latvijas sporta elite, sākot no
slaveniem treneriem un beidzot ar pasaules līmeņa sportistiem.
Starp visiem šiem uzvārdiem ieraudzīt arī savu, protams, ir
prieks. Pasākums tiešām varens, tādēļ man bija liels prieks
pabūt starp visiem šiem cilvēkiem. Un man kā skolotājam, kur nu
vēl augstāka atzinība.” Titula “Gada sporta skolotājs
2014” ieguvējs arī atzīst, ka ceremonijas laikā bijis
uztraukums.

Dmitrijs
Gorlačevs gan smejas, ka zvaigžņu slimība viņam pēc šī titula
iegūšanas nav piemetusies un joprojām esot tāds pats kā līdz
šim: “Vienmēr būs, kur tiekties, jaunas idejas, ko darīt
savādāk, kur vēl piedalīties. Šis ir viens no pagodinājumiem un
tā ir jauna motivācija, domas un jaunas idejas.”

Tieši
Dmitrijs Gorlačevs šo godpilno titulu ieguvis pateicoties savai
aizrautībai un īpašai pieejai sporta stundās – peldēšanas
nodarbībās viņš izmanto dažādus interesantus vingrinājumus,
lai palīdzētu bērniem pārvarēt bailes no ūdens. Savukārt
sporta zālē skolotājs rūpējas, lai visi skolēni ar prieku
iesaistītos fiziskās aktivitātēs. Turklāt Dmitrija Gorlačeva
vadītās sporta stundas noris divās valodās – latviešu un
krievu, tā palīdzot citu tautību bērniem labāk apgūt latviešu
valodu. ”Šī ir mazākumtautību skola un es uzskatu, ka liels
pluss ir tas, ka mācības notiek bilingvāli. Ja man vajadzētu
novadīt krievu valodā visu stundu, iespējams, pat būtu grūtāk –
viss pamats un terminoloģija studiju laikā man ir ielikts latviešu
valodā. Ja kāds nesaprot, paskaidroju arī krievu valodā,”
skaidro skolotājs.

Dmitrijs
Gorlačevs savus skolēnus mudina piedalīties arī dažādās
sacensībās. Viņa kabinetā pie sienas stāv saraksts ar sacensību
grafikiem, kas rāda, ka mācību gada laikā ieplānota dalība 24
sacensībās. “Diezgan blīvi un diezgan daudz, bet mēģinām
gatavoties un piedalīties. Protams, vieglāk ir tām skolām, kur ir
profesionāli spēlētāji, bet arī mēs cīnāmies un ar mums ir
jārēķinās,” uzsver skolotājs. Arī savā skolā paši mēdz
rīkot sacensības.

Savukārt
atgriežoties skolā pēc ziemas brīvlaika un “Gada balvas
sportā” svinīgās ceremonijas, Dmitriju skolēni un kolēģi
sagaidījuši patiešām sirsnīgi: “Jau svinīgās ceremonijas
laikā man atnāca aptuveni trīsdesmit īsziņas, daudzi neatbildēti
zvani, saņēmu ļoti daudz apsveikumu. Skolā gandrīz katrs nāk
klāt un apsveic, bija arī negaidīts pārsteigums un sporta zālē
kolēģi apsveica, meta gaisā, uzdāvināja ierakstu ar manis vadīto
sporta stundu, ziedus un gardumus,” stāsta D. Gorlačevs.

“Protams,
par panākumiem ir lepnums, pagājušo gadu bija kolēģe Evita no
Liepājas 8. vidusskolas, šogad man tika šis tituls. Šī profesija
ir kā sirds aicinājums. Gribu teikt, ka katrs pedagogs var
piedalīties – ja tu esi aktīvs, ja gūsti arī kaut ko no
skolēniem, ja tev ir labas attiecības ar viņiem, tad var mēģināt.
Mēs visi esam profesionāļi un vienmēr mums būs vienam no otra ko
mācīties, pilnveidot savas zināšanas. Jebkurš var pretendēt un
arī iegūt šo balvu un titulu. Strādājot skolā iegūsti pieredzi
un saproti, ka skolotājam jābūt arī draugam, starpbrīžos
jāparunājas ar skolēniem arī neformālākā vidē. Ja tas viss
apvienojas, tad, manuprāt, būs arī rezultāts,” uzskata
Dmitrijs Gorlačevs.