Ne taisnojoties, bet skaidrojot beigu rezultātu, A.Žukovs runā gan par kovida ietekmi, gan daudzajām traumām, gan līderu trūkumu vienībā, kādēļ regulārās sezonas izskaņā lauvas lauza līgumu ar diviem vadošiem spēlētājiem Bruno Zabi un Mārtiņu Oskaru Freimani.

– Sezona ir noslēgusies ne tikai “Liepājai”, bet jau ir zināmi čempioni, par kuriem kļuva “Olimp” hokejisti, kam “Liepāja” piekāpās pusfinālā. Kā tu vērtē aizvadīto čempionātu?

– Sezona bija īpaša visām komandām, ņemot vērā kovida apstākļus. Mēs piedzīvojām šīs slimības divus viļņus, kopā sanāca sēdēt 37 dienas. Bija ļoti traumatiska sezona – ceļi, muguras, pleci. Kaļeiņikovs mocījās ar muguru, izkrita Gipters, Freijs, Miezis, Ņekļudovs, Demiters, Freibergs.

Manuprāt, visas sezonas garumā nespēlējām optimālajā sastāvā un plānotajās maiņās. Sezona bija smaga. Čaļi teica, ka pēc kovida izslimošanas bija grūti atgūt optimālo formu.

Izpildījām vienu mērķi – iekļūt izslēgšanas spēlēs. Treneru štābā pēc Normunda Sējēja atnākšanas izveidojās labs tandēms. Treneris iedeva slodzi, ar ko bija saistīta bedre novembrī, bet izturējām un līdz play-off turnīram bijām optimālā fiziskajā formā.

Formāli spērām soli uz priekšu, piedalījāmies izslēgšanas spēlēs, nopelnījām medaļas, kāpām uz pjedestāla.

Ņemot vērā mūsu sastāvu uz papīra, es nevaru būt apmierināts ar sezonu. Tas mums ir par īsu. Mums bija jābūt finālā. Tāds bija uzdevums sezonas sākumā. Par to bija apsolīts burkāns.

Desmit ballu skalā novērtēju sezonu ar 6.

Taču, ja neņem vērā pirmo pusfināla spēli, pārējos izslēgšanas mačos mēs izskatījāmies kā viens vesels. Cīnījāmies par katru ripu, bija laba kustība, domāšana. Pietrūka momentu realizācijas. Tomēr komanda izskatījās patīkami. Čaļi bija saņēmušies pēc regulārās sezonas, kuras laikā nebijām apmierināti ar attieksmi.

– Kādas tieši komandai bija problēmas ar attieksmi?

– Komandu izsita no sliedēm kovids. Bija pirmais vilnis, pēc kura atguvāmies, tad piedzīvojām otro vilni. Visiem bija grūti ne tikai fiziski, bet arī morāli. Gipters neaizvadīja play-off spēles. Viņam spiediens bija par lielu, un viņš teica, ka nevar piedalīties tādā stāvoklī. Fiziski viņš principā bija vesels, bet laikam nevarēja saņemties emocionāli.

Varbūt pietrūka līderu. Taču visi gāja uz treniņiem un darīja savu darbu. Runāju ar pirmās maiņas čaļiem par to, kāpēc viņiem pazuda spēle, neveidojās ķīmija. Viņi skaidro, ka trenējās vienā virknējumā, bet savainojumu dēļ spēlēs jau bija cita komplektācija. Nebija saspēlētības, un spēles slodzes iespaidā zuda koncentrēšanās. Trenerim bija nepārtraukti jāatgriež uz sliedēm, jāatgādina, ka jāstrādā pēc plāna.

– Neilgi pirms izslēgšanas nācāt klajā ar pārsteidzošu jaunumu, ka laužat līgumu ar komandas līderiem Bruno Zabi un Mārtiņu Freimani. Kāpēc šāds lēmums?

– Nevaru vainot tikai Bruno vai Mārtiņu. Mēs cīnījāmies gan ar viņiem, gan ar pārējiem čaļiem, bet viņi varbūt netika galā ar izvirzītajiem uzdevumiem.

Runa ir gan par hokeju, gan par līderu īpašībām. Nesavāca komandu.

Cīņa bija visas sezonas garumā, bet īpaši intensīvi sākām runāt no decembra. Viņi mums tomēr bija vieni no komandas līderiem, ar kuriem rēķinājāmies. Mēģinājām to atgādināt: “Čaļi, davai saņemās!” Atbilde bija: “Jā, jā. Labi, labi.”

Viņiem pašiem bija grūti tikt galā, tāpat kā pārējiem. Nevaru teikt, ka kāds spēlētājs būtu bijis galvastiesu pārāks pār citiem. Sevi pierādīja Freidenfelds, bet Kaļeiņikovs līdz galam neatvērās pēc muguras problēmām. Vairāk gaidījām no Ozoliņa, Mickēvičam pazuda spēle, Kalns neparādīja visu savu meistarību.

– Pēc šķiršanās no Zabja un Freimaņa, līdzjutēji bija neizpratnē, piesaucot Bruno statistiku – 26 punkti 26 spēlēs.

– Bruno līmenim nav rādītājs “Prizmai” iemesti vārti. Kur punkti pret “Mogo”, “Olimp” un “Zemgali”? Nebija viņa spēle pārliecinoša. Kad spēlējām pret līderiem, nebijām pārliecinoši.

Uz ledus jāiet uzvarēt, jākapā, jālien uz vārtu priekšu.

– Kā notika šķiršanās no abiem spēlētājiem?

– Mēs ar Oskaru Moru paši nepieņēmām nekādus lēmumus, apejot trenerus. Bija kopīga sapulce ar treneriem, visu izrunājām un pieņēmām kopīgu lēmumu. Izsaucām spēlētājus un viņiem to paziņojām.

– Lēmums bija saistīts tikai ar pašu spēlētāju sniegumu, vai arī vēlējāties ietekmēt komandas kopējo emocionālo stāvokli?

– Galvenais iemesls bija, ka viņi netika galā ar pienākumiem, par ko vienojāmies iepriekš.

– Vai pieļauj, ka abi kādreiz atkal varētu spēlēt “Liepājā”?

– Kāpēc ne? Mums nav nekādas principiālas nostājas, ka šie hokejisti nekad mūžā pie mums nespēlēs, kamēr mēs vadām klubu. Domā, ka viņi nesaprot mūsu lēmumus? Esmu pārliecināts, ka saprot.

Negribējām šo problēmu personalizēt, bet vēlējāmies pamodināt komandu, sapurināt, kaut ko mainīt. Uzskatu, ka mums tas izdevās. Šogad bija daudz kļūdu, no kurām jāmācās. Gan menedžmentā, gan sportiskajā ziņā. Visi dabūjām pieredzi.

– Sezonu “Liepāja” sāka galvenā trenera Gunta Pujāta vadībā un uzvarēja sešās no astoņām spēlēm, bet jau oktobra vidū viņu aizstāja Normunds Sējējs. Kādēļ bija nepieciešama trenera maiņa?

– Pirmkārt, Guntim bija grūtības ar veselību, un viņš nevarēja piedalīties treniņprocesā uz ledus. Sākām domāt, ko darīt, kurš vadīs komandu, kurš vadīs treniņprocesu. Kārlis Liepiņš aizstāja vienā, otrā, trešajā treniņā, bet sapratām, ka ar to nepietiek.

Sākām meklēt, bet sezona jau bija sākusies, treneri aizņemti. Caur Mihailu Vasiļonoku izgājām uz Normundu Sējēju. Uzaicinājām viņu uz vienu spēli, viņš paskatījās komandu, mēs izteicām piedāvājumu un viņš piekrita.

Kad Normunds atnāca, čaļi novērtēja, ka treniņprocess ir nopietnā līmenī. Pēc tam gan sākās mikrotraumas, par ko mēs trenerim jautājām, un viņš skaidroja, ka sākotnēji būs fiziskā bedre, bet slodzes bija nepieciešamas jau tobrīd, lai pagūtu izkāpt no fiziskās bedres janvārī un februārī.

– Vai traumēto spēlētāju skaits sezonas izskaņā tomēr nelika apšaubīt slodžu pamatotību?

– Miezim ripa trāpīja pa kāju, Freijam, Freibergam bija tas pats. Par Gipteru jau sacīju, Grinbergs un Demiters uz izslēgšanas spēlēm atgriezās sastāvā.

– Vai ir zināms, kurš būs komandas galvenais treneris nākamajā sezonā?

– Risinām šo jautājumu. Droši vien, ka līdz maija beigām paziņosim. Jāsāk komplektācija ar treneri, kurš čaļiem sezonas noslēguma sapulcē sacīs, ka centīsimies saglabāt komandas kodolu un, ka tuvākajā laikā runāsim ar katru spēlētāju.

– Vai ir iespējama Normunda Sējēja palikšana amatā?

– Nezinu. Mums ir varianti – gan Latvijas treneri, gan ārzemnieki.

– Cik lielas pārmaiņas gaidāmas komandas sastāvā?

– Pārmaiņas droši vien būs. Jāskatās uz kovida apstākļiem Eiropā. Šosezon daudzi čaļi palika Latvijas tirgū un spēlēja vietējās komandās, tādēļ Latvijas čempionāta līmenis manāmi izauga.

Normunds Sējējs spēlētājiem atgādināja, ka tā vairs nav iepriekšējā sezona. Šogad bija cits hokejs – ātrāks, agresīvāks.

Neizslēdzu, ka kāds spēlētājs vēlēsies braukt projām, bet pieļauju, ka daudzi paliks te. Kāds mācās, kāds strādā, kādam ir ģimene.

Runāsim ar Artūru Saliju, kurš kļuva par komandas kapteini, bija līderis, un arī laukumā bija stabils spēlētājs.

Tie čaļi, kuri pabraukājuši apkārt, zina, ko nozīmē viesizrādes. Mums apstākļi nav paši sliktākie – nodrošināts treniņnprocess, viss blakus, laba pilsēta, sporta infrastruktūra, dzīvesvietu mēs nodrošinām. Gan īrējam dzīvokļus, gan izmitinām sporta skolas kopmītnēs Siļķu ielā.

– “Liepāja” allaž iztikusi gandrīz bez leģionāriem, bet komandas šīs sezonas nesavākšanās dēļ tu pieļāvi iespējamību piesaistīt sportiski vairāk izsalkušus baltkrievus un krievus, nevis maksāt salīdzinoši lielu algu vietējiem.

– Komandā jābūt trim vai četriem nikniem spēlētājiem.

Pieredze man rāda, ka ne vienmēr ar lielu algu vari motivēt spēlētāju būt niknam laukumā un ģērbtuvē, kapāt līdz pēdējam.

Mēģināsim piesaistīt jauniešus, bet varbūt arī piesaistīsim spēlētājus no minētajām valstīm. Šosezon “Dinaburga” paņēma dažus leģionārus un izmainīja komandu. Runa ir arī par naudu, bet viņi iet laukumā, lai pierādītu, ka spēlē šeit ne tikai algas dēļ.