liepajniekiem.lv
– Pastāsti par nule aizvadīto pasaules čempionātu. Kas bija labi, kas, gluži otrādi, neizdevās? Kas paliks atmiņā?
– Man šis bija trešais pasaules čempionāts, un tas atšķīrās no abiem iepriekšējiem. Pirmajās abās reizēs mūsu komanda bija krietni vien vecāka, spēlētāji pieredzējušāki. Tagad viss citādi – jauna komanda, jauni treneri, astoņi debitanti. Iepazinos ar jauniem čaļiem, kurus agrāk nekad nebiju saticis.
Čempionātā mēs izdarījām minimumu, kā vienmēr. Uzvarējām līdzvērtīgos pretiniekus, šoreiz gan ar lielām pūlēm. 10. vieta: no vienas puses, nav, par ko bēdāties, no otras – ceturtdaļfināls ir tas, ko tomēr gribētos sasniegt. Pasaules čempionāts ir īss turnīrs, divas nedēļas. Var izdoties, bet var arī nepaveikties.
– Šogad pat ar 12 punktiem šim mērķim varēja nepietikt.
– Visādi varēja būt. Varējām paņemt punktus pret Somiju, pret čehiem bijām ļoti negatavi, pret zviedriem varējām aizķerties. Visādi varēja būt. Tajā pašā laikā austriešus uzvarējām tikai “bullīšos”.
– Tu iepriekš izlasē spēlēji pie Boba Hārtlija. Tagad valstsvienību trenē Harijs Vītoliņš. Atšķirības ir manāmas?
– Protams. Vispirms jau spēles taktikas ziņā. Pie Boba bija izteikts aizsardzības hokejs, neļāvām spēlēt pretiniekiem, “čakarējām” viņu spēli, cenšoties izmantot savus momentus.
Tagad pie Hara varbūt bija lielāka brīvība. Viņš jau tomēr ir pieradis spēlēt vai trenēt labas komandas. Gan KHL, gan Krievijas izlase spēlē uzbrūkošu hokeju. Taktiskajā ziņā bija daudz savādāk.
Man pašam nebija viegli. Tas, ko Vītoliņš no manis prasīja un sagaidīja, ļoti atšķīrās no tā hokeja, kādu esmu pieradis spēlēt ikdienā.
Pielāgošanās prasīja laiku, un pat līdz čempionāta beigām es tomēr īsti nebiju “iesēdies” savā vietā.
– Šo izpratnes un sapratnes trūkumu varēja redzēt arī televīzijas translācijās.
– Es nezinu, vai tā ir vai nav trenera vaina, bet bija tādas sajūtas. Treniņos daudz strādājām pie vairākuma izspēles, likās, ka viss varētu būt, bet kaut kā tomēr pietrūka. Beigās paši centāmies kaut ko izdomāt, izmēģinājām visu, ko varējām.
Bet kāds kaut ko līdz galam tomēr nesaprata. Vai spēlētājiem pietrūka uzmanības un koncentrācijas…
– Vismaz divos vārtu zaudējumos uzskatāmi bija redzams, ka izlases labākie aizsargi Arturs Kulda un Kristiāns Rubīns spēlē teju uz savas vārtu līnijas, katrs savā pusē vārtsargam, kur īsti jau vairs neko nevar palīdzēt un glābt. Vienreiz tā varētu būt nejaušība, bet, ja tas atkārtojas…
– Par aizsargiem man gan grūti ko teikt, bet es piekrītu, ka starp spēlētājiem un treneri varbūt arī nebija ideālas sapratnes.
Spēlējot pret augsta līmeņa komandām un NHL spēlētājiem, hokejists automātiski var atkāpties, jo zina, ka virsū mesties nevar – apspēlēs. Kaut kur pazuda koncentrēšanās, nezinu.
– Nākamgad čempionāts notiks Rīgā. Brauksi palīgā?
– Vienmēr esmu teicis – ja būšu vesels pēc sezonas, protams, braukšu uz izlasi.
– Spēļu skaita ziņā šī tev bija garākā NHL sezona. Kā pats juties pēc tāda maratona?
– Pilns maratons nesanāca – nospēlēju 61 spēli. Bet sezona bija gara, jo tajā līgā spēles ir visu laiku, ik pārdienu.
Sezonas laikā bija sakrājies zināms nogurums. Bet ar visu to man patīk pēc tam braukt uz izlasi, noķert kaifu no tās atmosfēras, satikt čaļus.
– Ja komanda iekļūtu NHL izslēgšanas spēlēs, tad tas būtu loģiskais sezonas noslēgums.
– Jā, jā, tā ir. Pieredzējušie veterāni, kas ir uzspēlējuši “play off”, jau saka, ka pirmās 15 spēles regulārajā sezonā tu esi svaigs, skrien un cīnies. Tad sākas tās 40, 50 spēles, kurās vienkārši jāiet un jācīnās. Sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes, gan mentāli, gan fiziski.
Tad, kad atliek pēdējās 10 spēles, tu jau redzi, vai komanda tiks izslēgšanas mačos vai nē. Un, ja tiec, tad tur jau ir pavisam cits hokejs. Man vēl pagaidām nav gadījies spēlēt Stenlija kausā, tādēļ nevaru par to neko daudz pastāstīt.
– Kas tevi sagaida jaunajā sezonā?
– Man ir līgums uz vēl vienu gadu. Otavā man varbūt nesakrita viss, kā gribējās, tādēļ brīdī, kad tiku atpakaļ Sanhosē, biju priecīgs. Bet gribas to “play off”, tādēļ vēl īsti jau nav, par ko priecāties. Bet visādā ziņā jūtos labi.
– Kā pavadīsi vasaru? Tagad mēnesis brīvs? Kā sadalīsi laiku starp Liepāju, Norvēģiju un ASV?
– Visvairāk laika laikam jau sanāks pavadīt Norvēģijā. Tu saki, mēnesis brīvs, bet man nepatīk ilgi sēdēt un neko nedarīt. Maksimums divas nedēļas atpūtīšos, jo ar mani ir tā, ka pēc ilgām pauzēm grūtāk ir ieiet atpakaļ.
Tagad atbraucu uz Latviju, uz pāris dienām, apsveicināties, tad tālāk uz Norvēģiju un tur jau sākšu trenēties. Uz ASV droši vien braukšu augusta sākumā, lai vismaz mēnesi, pusotru varu trenēties uz ledus un svaru zālē.
– Pirms četriem gadiem tu man teici, ka labākais ceļš Latvijas jaunajiem hokejistiem ir meklēt iespējas jau 12, 13 gadu vecumā trenēties un spēlēt ārzemēs. Kā tev tagad šķiet, izlasē vērojot mūsu jaunos debitantus, – Latvijas hokejs attīstās pareizajā virzienā?
– Mums tagad priekšā ir daudz nezināmā. “Dinamo” vairs nespēlēs KHL, nebūs jauniešu komandas MHL, kas līdz šim bija tāds kā mērķis, uz kuru tiekties.
Es uzskatu, ka Latvijas čempionāts šobrīd nav tas līmenis, kur var attīstīties. Jā, es varu atkārtot to pašu, ko toreiz – ja ir tāda iespēja, tad jābrauc prom.
Lielākā daļa jauno, kas tagad bija izlasē, ir trenējušies ārpus Latvijas – cits Šveicē, cits kādā universitātē. Es neredzu, kā šobrīd Latvijā var izaugt par labu hokejistu.
No otras puses, trīs jauniešu komandas tagad spēlēs Somijā, varbūt arī “Zemgale”. Tas varētu būt svarīgi, ka šādi lēmumi tiek pieņemti. Laikā, kad es vēl spēlēju “Liepājas metalurgā”, mēs tomēr spēlējām Baltkrievijas čempionātā, un tas cēla līmeni.
Tajā pašā laikā ar paaudžu maiņu izlases līmenī viss ir kārtībā. Jā, tā notiek strauji, bet vieta jau tukša nepaliek. Ir spēcīgi, motivēti čaļi, kas spēlē ārzemēs, universitātēs, Kanādas junioru līgās, arī Eiropā. Spēlētāju netrūks.
– Kā tev pašam liekas, kādos komponentos savā hokejista attīstībā tu vēl vari pielikt?
– Vienmēr pēc sezonas tu sēdi un domā, kur varēja labāk. Ir daudz lietu, pie kā jāstrādā, un viss sākas jau vasarā. Sezonas gaitā spēlētājs pazaudē lielāko daļu muskuļu masas, nokrītas svarā, tādēļ vasarā tas viss ir jāuzbūvē no jauna. Jācenšas palielināt spēku un ātrumu.
Laukumā… varbūt reizēm esmu pārāk mierīgs, jāmēģina atrast veidus, kā sevi uzvilkt. Man ome vienmēr saka, ka laukumā man jābūt drusku lielākam kretīnam.
Ir daudz, pie kā strādāt – tehnika, ripas pieturēšana. Vienmēr var strādāt pie slidošanas. Tikmēr, kamēr spēlē hokeju, tas nekad neapstājas. Vienmēr vasarās jāstrādā, jāmet pa vārtiem, jāsvīst svaru zālē. Ir miljons detaļu, kuras var uzlabot.
– Vai tev ir kāda īpaši mīļa vieta Liepājā?
– Nesanāk jau vairs pa to Liepāju – pāris dienas, nedēļa katru gadu. Man patīk aizbraukt uz laukiem, prom no cilvēkiem. Šogad gan ar laiku nav īpaši paveicies. Patīk pasēdēt ar sen nesatiktiem cilvēkiem.
Tusiņi mani neinteresē. Pietiek ar fāteri izdzert pa aliņam pie šašlika. Protams, ir jāatpūšas, nevar visu laiku “uz nerviem” dzīvot. Bet “piebāzt seju” un nākamajā dienā mocīties – tas nav man.
– Kalifornijas jaukumus sanāk izbaudīt?
– Nav jau tā brīvā laika. Un, ja gadās brīvdiena, tad reizēm gribas vienkārši pagulšņāt uz dīvāna. Par to dažreiz apvainojas mana draudzene, kura brīvdienas mēdz rūpīgi saplānot.
Bet hokejista ikdienā jau nesanāk padarīt arī tās pašas vienkāršākās lietas. Halle, ledus, brauciens uz mājām, pagulēt, vakars, ledus, spēle… izklausās vienkārši, bet visu laiku ir viens un tas pats, tādēļ pasēdēt mājās, paskatīties televizoru, iziet tuvākajā apkārtnē iedzert kafiju jau liekas kaut kas sen nepiedzīvots.
Protams, Kalifornija ir skaista, ir jauki aizbraukt līdz okeānam, nav jau tā, ka sēžu tikai mājās. Ziemā gan tur nemaz tik silti nav – tāpat pūš vējš kā Liepājā.
– Māja vai dzīvoklis?
– Amerikā? Dzīvoklis. Par māju vēl nedomājam. Elvis [Merzļikins] tagad Kolumbusā nopirka māju, bet viņam ir līgums uz četriem gadiem – tas tomēr dod zināmu drošību un stabilitāti. Ja nesataisīsi lielus sūdus, zini, ka turpināsi spēlēt tajā klubā.
Man pagaidām negribas tā baigi iekārtoties, jo esmu gājis cauri tam, ka tevi aizmaina uz citu klubu. Mums ir dzīvoklītis ar visu nepieciešamo, un dzīvojam katru nākamo dienu uz priekšu.
Vizītkarte
Rūdolfs Balcers
- Dzimis 1997. gada 8. aprīlī.
- NHL drafts – 2015. gads, 5. kārta, 142., Sanhosē “Sharks”.
- NHL debija – 2019. gada janvārī (Otavas “Senators”).
- Pašreizējā komanda – Sanhosē “Sharks”. 2021/22: 61 spēlē 23 (11+12) punkti.
- Latvijas izlasē spēlējis 2018., 2019. un 2022. gada pasaules čempionātā.
- 2022. gadā PČ Somijā 7 spēlēs 5 (3+2) punkti.
- Norvēģijas čempions (Stavangeras “Oilers”), AHL Zvaigžņu spēles dalībnieks.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv
